17.2 °C
No "Straumes" kaķīša panākumiem pa tiešo ienirt jaunās sezonas teātra un kino darbos.
Producents, lektors un režisors Matīss Kaža ir visur un vienlaikus. Kā tīšām peldēdams pret straumi un bez latviešiem raksturīgā sērīgā "ko tad es" genofonda, viņš, par spīti saviem trīsdesmit, ir ieguvis respektablu vietu pašmāju un starptautiskajā kino un teātra industrijā. Jau sestdien, 20. septembrī, tikko atklātajā Dailes teātra Jaunajā zālē pirmizrādi piedzīvos Matīsa Kažas iestudējums "Anarhista nejaušā nāve". Tas veidots pēc Nobela prēmijas laureāta, itāļu dramaturga, politiskā aktīvista Dario Fo un viņa sievas aktrises Frankas Rames 1970. gadā rakstītā politiskā farsa ar tādu pašu nosaukumu motīviem.
… Pirms kāda laika caur centrālā policijas iecirkņa logu pratināšanas laikā izlēca kāds anarhists un nomira. Šī notikuma apstākļi vēl joprojām nav līdz galam atklāti. Tagad šai pašā iecirknī nonācis vietējais Maniaks, kurš pāris sekunžu laikā spējīgs iemiesoties dažādos personāžos, samulsinot pat vispieredzējušākos policijas darbiniekus. Kārtējā aizturēšana pārtop aizraujošā izmeklēšanā…
Kā ir strādāt Jaunajā zālē ar mazu skatītāju ietilpību?
M. Kaža: Esmu tur bijis tikai ekskursijā, neviens mēģinājums šajā zālē vēl nav novadīts. Tas būs tuvākajās dienās, šobrīd ir priekšstats par zāli kā tādu, jo tā vēl nav pabeigta.
Patiesībā tā ir standarta prakse, ka uz lielās skatuves tiec mēģinājumu posma beigās, līdz tam strādājot aptuvenības apstākļos.
Kā veicies ar izrādi, sadarbību ar aktieriem?
To veidot bija ārkārtīgi sarežģīti. Laiks, kurā mēģināt ar visiem aktieriem, bija ierobežots, neskatoties uz to, ka lielākajā daļā ainu visi ir iesaistīti. Tas bija un joprojām ir izaicinājums. Protams, arī pats žanrs (tas teātra mājaslapā formulēts kā maniakāla komēdija jeb politiskais farss. – Red.) ir grūts. Tātad – mēs strādājam ar politiska farsa materiālu, to adaptējot Latvijai, un, protams, vēl nezinām, kā skatītāji reaģēs uz tā humoru un izspēlētajām situācijām. Skaidrs, ka šis žanrs pieļauj spēli kā vienu no darba pamata elementiem. To cenšamies izmantot. Tas būs teātris, kas jau sākas visai absurdi un kļūst arvien neticamāks.
"Anarhista nejaušā nāve" ir rakstīta 1970. gadā. Kā saredzi darba aktualitāti šodienas Latvijā?
Domāju, tur ir divi aspekti. Pirmkārt, varam runāt par problēmām iekšlietu struktūrās visos laikos. Skaidrs, ka Dario Fo Itālijā tās bija citādākas. Bet arī šodien redzam, kā tiek pielietoti dažādi mehānismi šo problēmu paildzināšanai, lai nenonāktu līdz nekādam spriedumam. Citās lietās ātri atrod grēkāzi, lai tās noslēgtu, un vēl ir gadījumi, kuros parādās aizspriedumi un stereotipi, kuri valda iekšlietu struktūrās. Pēdējos mēnešus dzirdējām atbalsis no (elektroniskās) mūzikas festivāla "Terra", kurā policisti pievērsa pastiprinātu uzmanību nelatviešiem vai vismaz tādiem, kuri izskatās, ka viņi nav latvieši. Ir gana daudz iemeslu mūsu pašu zemē, kādēļ pievērsties šīm tēmām. Svarīgākais ir tas, ka līdzīgi kā Fo varoņiem latviešiem ir bail no atbildības. Visa luga ir balstīta tajā, ka dažādās hierarhijas pakāpēs cilvēki grib novelt atbildību uz kādu citu. Tā, man liekas, ir cilvēciska iezīme, ko tieši komēdijā ir interesanti apspēlēt. Otrs aspekts Fo oriģināldarbā netika izcelts –
lugā ir Maniaks, kurš ierodas iecirknī un būtībā pakļauj to sava veida hipnozei, liekot visiem policistiem spēlēt dažādas teātra spēles un liekot noticēt apstākļiem, kādi patiesībā neeksistē.
Sabiedrībā, manuprāt, ir daudz šādu harismātisku personu gan varas pozīcijās, kā mēs to redzam ASV, gan interneta, varētu teikt, tiktoka pagrīdes kontrakultūrā. Tur ir sludinātāji, kuri gana viegli noteiktos sabiedrības burbuļos ar savu pašpārliecību un runas spējām var pakļaut cilvēkus.
Izrādes žanrs ir "maniakāla komēdija". Šis trakā, daudzsejainā apjokotāja elements parādās arī tevis vadītā uzņēmuma "Trickster Pictures" nosaukumā. Pēdējos gados popularitāti ieguvis arī, piemēram, Džokera tēls Vākīna Fīniksa atveidē, iemiesojot tādu pašu haosa radītāju.
