16 °C
Svētdien, 14. septembrī, Ventspils koncertzālē "Latvija" norisināsies vērienīgs lielkoncerts "No letu zemes", veltīts latviešu un lietuviešu tautu kopīgajam kultūras mantojumam un Baltu vienības dienai. Oratorija "No letu zemes" ir komponista Jēkaba Jančevska darbs, kas izskanēs atjaunotā versijā.
Tā atskaņošanā apvienosies Latvijas un Lietuvas kori, Ventspils kamerorķestris, kā arī galvenajā teicējas lomā būs Jēkaba mamma, leģendārā aktrise Zane Jančevska. Saruna ar Jēkabu Jančevski met lokus un ieiet arī daudzās citās aizraujošās tēmās, jo viņš ir tieši tik daudzslāņains.
Kā radās ideja par skaņdarba "No letu zemes" atskaņojumu Ventspils koncertzālē "Latvija"?
J. Jančevskis: Tas oriģināli ir komponēts stīgu orķestrim un sitaminstrumentiem. Atskaņojums būs kopdarbs ar lietuviešu kori, tāpēc uzdevumus sadalījām. Lietuvieši to ir iepriekš atskaņojuši Viļņā, kur biju klāt. Tur Martas lomu atveidoja brīnišķīgā lietuviešu aktrise Toma Vaskavičūte. Martas lomu šajā darbā lasa mana mamma Zane Jančevska. Man šķiet, šī būs jauka sadarbība abu valstu koriem, jo skaņdarbs nav pārlieku sarežģīts un ir paveicams arī amatieriem. Kori, kas to atskaņos, nebūs profesionāli, taču ir ļoti spēcīgi.
Šis darbs man ir ļoti mīļš. Klausītājs to uztvers kā stāstu. Es drīzāk šo darbu raksturotu kā kinematogrāfisku, tas klasificējas kā viegli saprotama kinomūzika.
Ideja par oratoriju "No letu zemes" tev sākās ar stāstu vai mūziku?
Darbs sākās ar stāstu. Mani uzaicināja Valsts akadēmiskais koris "Latvija" jaundarba pasūtījumam Garīgās mūzikas festivālam. Parasti jaundarbi ir daudz mazākā formātā, bet es pateicu, ka būs 40 minūtes un stīgu orķestris. Pats nezinu, kā viņi tam piekrita, bet liels paldies viņiem par to. Galvenā doma bija, ka vēlējos radīt darbu, kurā piedalītos mana mamma, toreiz – praktizējoša aktrise. Likās jauki, ka man ģimenes lokā ir viens ļoti foršs aktieris. Meklējot lokāli interesantu stāstu, sazvanījāmies ar vairākiem vēsturniekiem un dzejniekiem. Ļoti daudzi skaļi smējās, un šis stāsts jau ir vairāk tāda parafrāze un leģenda. Liels paldies Evai Mārtužai un Leldei Stumbrei.
Cik daudz vēstures tad tajā ir?
Domāju, ka vēsturiskas precizitātes darbā ir maz. Protams, galvenie fakti un personāži ir absolūti pierādāmi. 1253. gadā Lietuvas karali Mindaugu kronēja, kas ir pierādāms fakts. Kristietību viņš arī bija pieņēmis kā tādu stratēģisku soli, kas arī ir vēsturnieku pierādīts fakts. Tas, ka Marta ir bijusi Madalānu pilskunga meita, nav simtprocentīgi pierādāms. Tālāk jau tie romantiskie dialogi ir vairāk romantizēts skatījums uz šo notikumu. Esmu arī lasījis dažādus rakstus par to, ka Martai ir bijusi liela ietekme uz Mindaugu, bet citi apgalvo, ka tādas nav bijis. Tas ir bijis daudzus gadsimtus senā pagātnē, tāpēc loģiski, ka to neviens neapstrīdami nevar pierādīt. Tas ir faktoloģiskā rāmī balstīts stāsts par karu, mieru, sievietes un vīrieša lomu un mīlestību.
Kara tēma ir aktuāla arī pēdējā laikā. Tu piekrīti, ka vīrietī vienmēr sēž karotājs, bet sieviete ir tā, kas tomēr viņu cenšas atturēt?
Mums šī doma ir visai idealizēta – vīrietis ir dumjais karotājs, bet sieviete viņam glauda galvu un saka, ka viss būs labi. Domāju, ka tik vienkārša jau cilvēces vēsture nav. Ja skatāmies uz pirmatnējo senču modeļiem, tad vīrietis iet meklēt medījumu un sieviete viņu gaida pie pavarda. Es pašlaik lasu interesantu grāmatu "Kāpēc vīrieši neklausās un sievietes neprot noparkot auto". Grāmatā ar asprātīgiem un sociāli antropoloģiskos faktos balstītiem piemēriem paskaidrots, kāpēc vēl aizvien reizēm darām dīvainas lietas. Šādi esam veidojušies gadu tūkstošiem evolūcijas procesā. Jāatzīst arī, ka cilvēks jau kaut kādā ziņā mainās, tomēr lielie jautājumi griežas uz riņķi.
Domāju, ka vislielākā 21. gadsimta muļķība ir centieni uzspiest to, ka vīrietis un sieviete ir vienādi. Mēs neesam vienādi, mūsu smadzenes evolucionāri ir veidojušās atšķirīgi.
Tas nav ne labi, ne slikti. Iespējams, ja mēs to censtos saprast, tad daudzas attiecības izvērstos veiksmīgāk.
Kā klausītājs uztver tavas kompozīcijas? Vai esi novērojis, kā viņi reaģē zālē? Vai viņiem ieplešas acis, parādās smaids, bailes? Vai tu vēro savu klausītāju?
