No grāmatu plēšanas līdz pirmajam romānam; Saruna ar Lieni Milleri

Pie romānu sērijas "Vakara romāns" abonentiem un pircējiem oktobrī, bet pie "Latvijas Avīzes" lasītājiem, jau sākot ar otrdienu, nonāks Lienes Milleres debijas romāns "Veļu laika mistērija". Pagājušajā gadā "Veļu laika mistērija" bija viens no konkursa "Vakara romāns 2025" priecīgākajiem notikumiem.

Protams, lasot vēl nezinājām autori, taču veikli savirpinātā intriga, saistošie tēli, precīzi attēlotā ciemata dzīve un, pats galvenais, neuzspēlēts, viegls humors, kas tik reti sastopams latviešu autoru darbos, ļāva nojaust, ka romāns iegūs augstu vietu. Tieši tā arī notika – romāns dalīja otro vietu ar Baibas Gercānes un Marikas Bērtules romānu "Noķert pūķi". Jāatzīstas – tobrīd Lienes Milleres vārds žūrijai vēl bija svešs, taču pāris mēnešus vēlāk viņa jau krietni plašākā lokā apliecināja literāro talantu, plūcot laurus konkursā "Tukuma prozas fermentācija 2024 – Pilsētas leģenda" ar urbāno leģendu "Kungs Tukums" un piedaloties Prozas lasījumu noslēguma pasākumā.

"Veļu laika mistērija" lasītājus aizved uz izdomātu Latvijas ciematu, kura iedzīvotājus, varbūt gan ar citiem vārdiem un atšķirīgās savstarpējo attiecību kombinācijās, visticamāk, ikviens ir savā ceļā saticis. Pavisam noteikti – šiverīgo, simpātisko veikala pārdevēju Astru un viņas mīļoto Aivaru, kuru Astrai tik ļoti gribas izraut no zaļā pūķa apskāvieniem. Gan jau arī pensijas vecuma draudzenes Alīda un Leonija būs nākušas pretī. Iespējams, retāk sastopams, tomēr visnotaļ ticams eksemplārs ir māksliniece Ingemara. Kādā ciematā noteikti sastopams pat vecais kapracis Majors ar uzticamās Grietas grožiem rokās un malumednieks Ilmārs.

Taču kā lai pasaka, par ko ir romāns? Par vienu traku dienu, kura sākas, Astrai pielejot Zāļu Annai izdīktās pretdzeršanas zāles Aivara tējai. Ar ko tas viss beidzas, nāksies lasīt pašiem.

Liene, kāds impulss ir pamatā "Veļu laika mistērijai"?

L. Millere: Atceros, ka bija joks par diviem dzērājiem, viens no kuriem – vairs neatceros, kā tieši, taču visai negaidītā veidā – tik ļoti izbijās, ka pārstāja dzert. 

Man vienmēr patikušas grāmatas, kurās vairāki cilvēki kaut ko dara savā nodabā, tad viņu ceļi krustojas, un sākas domino kauliņu efekts. It kā savstarpēji nesaistīti notikumi kaut kā tomēr sapinas kopā un viens otru būtiski ietekmē. 

Likās – būtu traki forši tādu grāmatu uzrakstīt pašai. Pati nāku no ciema, un, pa to staigājot ar suni, nāca prātā arvien jauni tēli un visādas idejas. Visi nemaz nav romānā tikuši, toties ir visādas lietas, kas romānā iekļuvušas, pateicoties manam brālim. Piemēram, viņš uzstāja, ka grāmatā vajag zirgu, sākumā teica, ka vajag ielikt arī baznīcu un mācītāju, bet uz to gan es nepaļāvos, palika tikai zirgs. Man šķita, ka gribu rakstīt par tādu ciemu kā manējais, kurā baznīcas un mācītāja nav.

Bet zirgs ir?

Nē, zirga arī nav; man šķiet, nu jau nevienā pašvaldības īpašumā ciematos nav zirga. Bet reizēm pašvaldībās ir visādas lietas, kuras faktiski savu mūžu pārdzīvojušas, simbolizējot, cik bieži mēs dzīvojam aizgājušās pagātnes pārliecībās. Taču Grieta ir zirgs ar raksturu, man pašai viņa ļoti patīk...

Te mēs jau nonācām pie jautājuma par tēliem, kuri autorei pašai vislabāk patīk.

Man patiesībā katrā no tēliem kaut kas patīk un kaut kas nepatīk, Grieta ir vienīgais, kurā patīk viss, jo viņa ir zirgs, un zirgā nav nekā, kas varētu nepatikt.

Bet, ja runā par citiem romāna tēliem, man pašai ļoti patīk Ingemaras pārliecība par sevi, viņu iztēlojos erudītu un zinošu, tādu, kas spēj mazliet arī manipulēt ar cilvēkiem. Abas pensionāres tāpat man ir ļoti tuvas. Uzaugu ar filmu "Tās dullās Paulīnes dēļ", jo tā ļoti patika manai mammai, un viņa vienmēr teikusi – tādas būšot viņas ar savu māsu vecumdienās. Laikam tieši tāpēc, ka tās abas večiņas man vienmēr šķitušas tuvas, aizdomājos, kādēļ mums literatūrā ir tik maz košu vecu cilvēku tēlu?

Alīda ar Leoniju abas ir brīnišķīgas, un nedrīkst jau nemaz tā teikt un kārdināt, bet nākamajā romānā, kas iznāks nākamgad, viņas būs vēl košākas.

Jā, nākamais romāns vispār tapa, pateicoties viņām abām – viņas uzstājīgi klauvēja pie manas apziņas un teica: "Mums vajag! Mēs gribam!" (Smejas.)

Kā vispār nonāci pie domas par rakstīšanu?

Rakstīšana man vienmēr bijusi tuva. Pat mazotnē mani nevarēja atraut no grāmatām – vispirms no to plēšanas, pēc tam – no lasīšanas. Kad iemācījos pati lasīt, tad jau aizgāja caurām naktīm. Man ļoti patīk stāsti, es gribētu dzīvot pasaulē, kurā pats esi gan stāstnieks, gan dalībnieks, un ar rakstīšanu jau savā ziņā tā arī ir, ka tu tajā grāmatā dzīvo iekšā. Tāpēc man arī patīk rakstīt viegli, ar smaidu, es laikam nemaz nevarētu uzrakstīt ļoti drūmu grāmatu, jo man tajā būtu briesmīgi ilgi jādzīvo un tas uzdzītu depresijas sajūtu.

Bet es mazliet novirzījos. Ar rakstīšanu patiesībā esmu nodarbojusies vienmēr – lielākoties gan privāti, jo kopš bērnības esmu rakstījusi dienasgrāmatu.

...un tagad feisbukā lasāma arī publiska dienasgrāmata.

Savā ziņā, jā, patiesībā tā bija jau krietni agrāk. Pirms desmit gadiem devos uz kursiem Austrijā par stāstu stāstīšanu skolotājiem un jauniešiem. Mēs desmit dienas dzīvojām radošā vidē. Es teiktu – desmit dienas paradīzē. Pēc tam bija lūzuma punkts, kad sapratu, ka pati gribu rakstīt. Biju studējusi angļu filoloģiju, valoda man vienmēr bijusi tuva, tādēļ pirmie stāsti tapa angļu valodā blogā, kas šobrīd nolikts maliņā. Sekoja feisbuka grupa "Stāstnieki", kur mēs ar draudzeni katru mēnesi publicējām pa stāstam un saņēmām arī atgriezenisko saiti. 

Šī grupa pamudināja mani beidzot rakstīt latviski. Sākumā bija grūti, šķita, ka daudzi vārdi burtiski griež ausīs, bet pamazām atradu savu latvisko balsi. 

Kad "Stāstnieki" nomira dabiskā nāvē, jo nekas tik intensīvs nevar turpināties pārāk ilgi, mēs ar draudzeni kopā uzrakstījām pirmo grāmatu angliski, kas gan šobrīd stāv plauktiņā. Gaidu brīdi, kad draudzene pabeigs doktorantūru, tad varētu tai pieķerties un izrediģēt. Tas bija lielais grūdiens, kad sapratu – o, es varu uzrakstīt arī romānu!

Pienāca 2023. gads, Kurzemes prozas lasījumi, un man gribējās parādīt kaut ko no uzrakstītā arī plašākai auditorijai. Sākumā izturējos diezgan vieglprātīgi – aizsūtīju žūrijai stāstu, domājot, ka saņemšu tikai atgriezenisko saiti, bet saņēmu vēstuli, ka jābrauc uz Ventspili, un tad tikai sapratu, ka man būs savs darbs jālasa citiem priekšā skaļi. Taču pieredze bija ļoti pozitīva, un tagad visiem jaunajiem autoriem iesaku – ja esat no Kurzemes un gribat sevi pārbaudīt, noteikti piedalieties!

Toreiz sagadījās, ka laikus izlasīju arī "Vakara romāna" konkursa pieteikumu. Palasījos konkurentus un nolēmu, ka jāraksta. Pieķēros, uz Ziemassvētkiem paņēmu atvaļinājumu, tad arī lielākā darba daļa tika uzrakstīta. Februāra beigās jau ķēros pie rediģēšanas, tas bija ilgstošs process, jo lasīju skaļi, balsī, ierakstīju un klausījos, un rediģēju vēl visādos variantos.

Par pāreju uz latviešu valodu bija interesants stāsts – ļoti bieži no jauniem cilvēkiem dzirdēts, ka latviešu valodā trūkst vārdu, lai pateiktu šo vai to, kas angļu valodā šķiet dabiski.

Taisnība, ir tādi vārdi, par kuriem man arī bija jāpiedomā, teiksim, par latviskojumu angļu "cringe" pēc ilgiem meklējumiem sev pieņēmu "iekšēji saviebties". Ne vienmēr ir tādi ekvivalenti, bet, jo ilgāk un intensīvāk dzīvo latviešu valodā – gan savā galvā, gan tekstos –, jo vieglāk nāk latviešu vārdi. Protams, ir visādas sarežģītas lietas, piemēram, valodas joki – latvieši ļoti maz spēlējas ar vārdu nozīmi, mums praktiski nav tās kategorijas, ko angļu valodā sauc par "dad’s jokes", un ne tādēļ, ka mūsu valoda būtu neelastīga, drīzāk tādēļ, ka mēs par valodu nedomājam tādā skatījumā, ka ar to varētu rotaļāties, spēlēties. Tagad gan pamazām rodas arī, teiksim, visādi trāpīgi uzraksti uz T krekliem, bet angliski to ir daudz vairāk, droši vien arī tādēļ, ka galvu, kas jokus domā, ir vairāk. 

Bet mūsu ir tik, cik ir, un mūsu uzdevums ir padarīt valodu stilīgu un tādu, kurā jaunieši gribētu sazināties. Tā vismaz es domāju.

Tas ir labs koncepts – padarīt stilīgu, nevis bargi teikt: tev būs runāt latviski!

Tā ir, mēs turamies pie ļoti striktām gramatikas normām, un, kad jaunieši mēģina ar valodu eksperimentēt, vienmēr atrodas kāds, kas viņiem bargi norāda – kā tu tā, tā neviens neraksta, interpunkcija nav pareiza, vārdi nepareizi uzrakstīti. Ļaujiet taču viņiem kādreiz paspēlēties, tas nekas, ka nepareizi, – visu labojot, mēs atņemam prieku darboties ar valodu.

Ko pašai patīk lasīt?

Es lasu trīs valodās – latviski, angliski un mazliet arī krieviski, lai nepazaudētu valodu. Lasu ļoti daudz ko – detektīvus, ļoti patīk fantāzijas žanrs, arī dažādas populārzinātniskas grāmatas, tostarp par rakstīšanu, ko iesaka, piemēram, Stīvens Kings. Kopš pati sāku rakstīt latviski, sāku vairāk arī lasīt latviešu autorus – gan tādēļ, lai nozagtu dažādus interesantus vārdus (smejas), gan arī tādēļ, lai saprastu, kāda ir latviešu literatūras aina un kur tajā esmu es. Man ļoti patīk Lauras Vinogradovas romāns "Vārnas", tur, šķiet, nebija neviena lieka vārda. Patika arī Lienes Kurkas debijas romāns "Pamazām", tādēļ gribu izlasīt arī jauno. Tāpat Lienes Hačatrjanas romāns, pat negaidīju, ka viņa uzrakstīs detektīvu. Ir ļoti daudz latviešu autoru, kuru darbi man patīk; daudzi gan raksta ļoti nopietni par diezgan smagām tēmām, un tas man lasās grūtāk, tāpēc arī es pati centos rakstīt viegli, jo šķita, ka mums trūkst tādas spridzīgas literatūras. Man nav lielāka komplimenta kā tad, ja kāds pasaka – es lasot smējos. Panākt, lai cilvēks lasot smejas balsī, ir ļoti sarežģīts uzdevums. Nezinu, vai man ar pašu pirmo romānu tas izdevies, bet lai lasītājs var pie sevis paķiķināt – ceru, ka vismaz tik tālu esmu tikusi.