Iespējams, kopš otrā pasaules kara mums nav bijis tik ļoti nepieciešams atgādinājums, ka dzīve ir trausla un katrs tās mirklis ir brīnums. Vintras Vilcānes miniatūru krājums "Saķemmē matus!" dara tieši to – pamana un atgādina. Ar autori sarunājās kultūras žurnāliste Linda Kusiņa-Šulce.

Grāmatu nav iespējams nepamanīt – mākslinieces Gintas Stavrovskas gleznotā zaļacainā sarkanmate uz vāka piesaista skatienu pa lielu gabalu, savukārt virsrakstā iekodējušies nozīmju slāņi, no kuriem ikviens var izvēlēties sev tuvāko.

V. Vilcāne: Jautājumu par virsrakstu man nesen uzdeva arī citi. Tas varētu palikt noslēpums, bet es varu arī pateikt, ka man bija ļoti daudz citu nosaukuma variantu, biju sarakstījusi garu strīpu un pa druskai svītroju ārā. Bet, kad grāmatas maketētājs Egils Mednis uzlika uz vāka košo meiteni, sapratu, ka īstais nosaukums ir "Saķemmē matus!". Turklāt bijušais kolēģis no žurnāla "Klubs" man nesen atsūtīja "Inokentija Mārpla" dziesmu "Māte teroriste". Noklausījos to un sāku smieties – tur ir tik liela patiesība, jo dziesmā runa par to, ka jāuzvelk cepure, jāizmazgā zobi, jābeidz klaiņot, jāatdod nauda, jāsaķemmē mati. Man šķita, to var uztvert arī tā, ka ar savu perfekcionismu un pareizību, ar savām prasībām mēs apkārtējos terorizējam. Man pašai pārāk saķemmēti mati nepatīk, to varu pateikt uzreiz.

Vintras Vilcānes eseju krājums "Saķemmē matus".

Man ļoti patika ievadvārdos rakstītais par to, ka skumjas (līdzīgi tauriņiem, lai gan, protams, pret tauriņiem tas ir diezgan nežēlīgi) var sagūstīt, pēc tam izkaltēt un ar kniepadatām piespraust pie papīra...

Par tauriņiem ir īpašs stāsts. Vienmēr, kad sēžu savā Baltezera dārzā, tur lidinās ļoti daudz tauriņu, un katru reizi atlido kāds pavisam neparastā krāsā. Kādā pelēkā dienā pie manis ielaidās absolūti skaists tauriņš raibiem spārniem. Apkārt uz sienas sēž tikai parastās lauku mušas, nekas cits nenotiek, un tad ielido viņš, kā  tāds Džordžs Klūnijs no "Martini" reklāmas, un nelido prom. Reiz, kad gāju uz mežu sēnēs, neatradu nevienu sēni, bet man priekšā uz krūmu cera nolaidās gandrīz melns taurenis, tādā kā tumšzilā samta frakā, kā mētelī. Un pats skaistākais brīdis bija, kad reiz sauļojos dārzā, un taurenis man ielaidās tieši sirds vidū, starp krūtīm, ilgi tur sēdēja un nelidoja prom. Tā ka ar taureņiem man ir pavisam īpašas attiecības, un taureņi manā dzīvē ir kaut kas īpašs. Varbūt visi cilvēki nemaz tā nepriecājas par taureņiem, bet es gan vienmēr pamanu un priecājos.

Ir cilvēki, kas pamana, un ir cilvēki, kas nepamana; ir cilvēki, kas pamana un aizmirst, un ir cilvēki, kuri iespaidus vij un tin, un glabā. Ko jums nozīmē atmiņas?

Atmiņas man ir ļoti svarīgas, es tās tiešām vērpju un viju, jo man ir tā – ja es atceros to atmiņu, tad varu fiziski ieiet tajā vēlreiz iekšā un to uzburt no jauna. Ja kādreiz izlasu kaut ko pašas agrāk rakstītu, es ļoti fiziski sajūtu, ka tas manī ieiet ļoti klātesošs un izjusts. Tā ir.

Kad vēl tikai domāju par šo grāmatu, bija skaidrs, ka es noteikti nerakstīšu neko garu, jo man vislabāk sanāk īsi, koncentrēti gabali. Es to salīdzinātu ar tādu kā espreso, ko tu izdzer, un tas ir pietiekami spēcīgs, lai dotu mundrumu. Vai šampanieša malku, vai varbūt ar putna spārna vēzienu – arī tas man šķiet diezgan precīzs salīdzinājums. Jo putns, teiksim, balodis Marka laukumā, var nošvīkstināt spārnu  gar seju, un vienam tas patiks, viņš priecāsies, dos vēl un vēl kukurūzas graudiņu, priecāsies, ka baloži viņam ieķeras matos un sēžas uz galvas, bet otram tas var traucēt. Ar manām miniatūrām ir līdzīgi – tās var būt kā espreso, kā šampanieša malks vai putna spārna vēziens. Bet par katru no šīm lietām cilvēkiem var būt atšķirīgas izjūtas. Ļoti pragmatiskiem cilvēkiem, kam sveša melanholija un skumjas, iedziļināšanās sevī un refleksija – tā droši vien nebūs grāmata viņiem.

Kādas ir jūsu pašas attiecības ar grāmatām?

Lielisks jautājums, ne jau velti manā tvitera kontā ierakstīts, ka esmu grāmattārps. Tas es tiešām esmu, liela lasītāja. Kaut kad pasen feisbukā rakstīju, ka ir sagāzusies mana grāmatu grēda – guļamistabā ir grāmatu plaukts, kurā sen vairs nav vietas, jāpasūta jauns, lai būtu, kur ievietot grāmatas, kuras lasu milzīgā skaitā. Sāku  kraut grāmatas kaudzē uz grīdas līdzās plauktam, un tā kaudze tikai aug un aug, un aug, kaut arī palaikam es to, protams, pašķiroju, aiznesu uz Otro elpu grāmatas, par kurām zinu, ka tās vairs nekad nepārlasīšu, bet daļa, protams, paliek. Grāmatas ir ļoti nozīmīga manas dzīves daļa.

Vai atceraties, kāda bija pirmā grāmata, kura jums lika saprast, ka lasīšana ir aizraujoša padarīšana?

Nevaru tik konkrēti pateikt, un pavisam noteikti neatceros pirmo izlasīto grāmatu, bet man vienmēr patikušas tādas – kā lai to pasaka? – jocīgas grāmatas. Mamma – viņa ir angļu valodas skolotāja, vienmēr lasījusi ļoti romantiskus, klasiskus mīlasstāstus – man vienmēr teica: "Tu jau lasi visādus murgus!" Bet es esmu arī izgājusi cauri visām klasikas stadijām – man mājās bija Lāča, Dostojevska, Balzaka kopotie raksti; viss, kas vien padomju laikā varēja būt, un tos visus es arī izlasīju. Nu, varbūt ne pilnībā, bet lielos vilcienos. Protams, bija periods, kad lasīju izklaides literatūru, lubu romānus, kādreiz man ļoti patika Zimmela romāns "Cilvēks nav vientuļa sala". Ļoti labi atceros, kā universitātē pasniedzējs, tulkotājs Guntis Valujevs teica: "Zimmels nav laba literatūra, un, kad jūs nonāksiet līdz labai literatūrai, jūs to sapratīsiet." Un tā es izaugu līdz jocīgajām grāmatām, kas man patīk.

Jocīga grāmata – tas var būt Čapeks un Hašeks, bet var būt arī Borhess un Murakami... Te derētu kāds piemērs! Piemēram, "Gaidot Bodžanglu" ir tāda manā izpratnē mazliet jocīga grāmata – jo cilvēki tur mājās pieradinātu dzērvi suņa vietā. "Lūgšanas par nolaupītajām" – tā ir diezgan traģiska, bet arī neiederas standarta klasifikācijās. 

Man ārkārtīgi mīļa autore ir Dženeta Vintersone, viņas romāns "Bākuguns", jo tur arī viss uzrakstīts tieši tādā stilā, kā man patīk. 

Tās ir manas grāmatas, tā esmu es.

Kad zinājāt, ka pati gribēsiet rakstīt?

Ne pārāk sen atradu savas vecās dienasgrāmatas, un vienā no tām, apmēram 14 gadu vecumā esmu ierakstījusi, ka es gribētu uzrakstīt grāmatu. Tā ka tas iedīglis jau varētu būt bijis tajā laikā, un savā ziņā esmu rakstniecībai tuvinājusies visu laiku, jo vienmēr esmu kaut ko rakstījusi. Bet, kas interesanti, bērnībā gribēju kļūt par izmeklētāju, man ļoti patika detektīvromāni, un bija doma pašai radīt izmeklētāju stāstus. Es biju pat izdomājusi varoni, misteru Fenelu – nejautājiet, kāpēc tieši tāds vārds, acīmredzot biju kaut kur to redzējusi. Mums mājās bija "Kriminālistikas vēsture", un šī grāmata man bija ļoti mīļa, pētīju, kā atšķir pirkstu nospiedumus un tādas lietas.

Bet tapa pavisam atšķirīga grāmata, turklāt kopdarbā ar māsu.

Jā, nu detektīvromānus es noteikti nekad nerakstīšu, tā nav mana literatūra.

Kad radās doma par šiem īsajiem uzplaiksnījumiem, etīdēm, esejām, epifānijām vai miniatūrām, sauciet, kā gribat, jau uzreiz zināju, ka gribu tos savienot ar māsas darbiem. Viņas glezniecības stils ir spontāns, viņai ir mīļš abstraktais stils, mazliet dekoratīvisms, un šis spontānums piemīt arī man. Tāpēc nešaubījos, ka mana māsa noteikti varēs papildināt grāmatas radītās sajūtas. Man ļoti patīk vāka meitene, viņa uzrunā, viņā ir kaislība, kas piesaista skatienu. Gribu izteikt komplimentu māsai un arī Egilam, jo tieši viņš iedomājās uzlikt uz vāka šo meiteni.

Vintra Vilcāne un Ginta Stavrovska.

Jau pieminēju, ka šī grāmata var būt kā tāds mazs rīta kafijas šotiņš, ko izdzert un paskatīties gleznā. Tai nav obligāti jābūt mākslinieka gleznai, var paskatīties ārā pa logu. Dievs mani apbalvojis ar to, ka pamanu sīkumus, kuriem citi cilvēki, iespējams, paskrietu garām. Esmu, braucot kopā ar vīru mašīnā, viņam teikusi – apturi mašīnu, tūlīt pat apstājies! - jo esmu pamanījusi, ka ir pilnmēness, un šajā pilnmēnesī ganās zirgs. Un tas ir tik skaisti, ka es lecu ārā un fotografēju, lai gan, protams bilde ar telefonu nesanāk tik skaista, kāda šī aina ir dzīvē. Vai arī līst lietus, parādās varavīksne, es stāvu uz balkona un domāju – cik brīnišķīgs skats, un tā varētu palikt ilgi ilgi. Vai kad no rīta dzeru virtuvē kafiju, un debesis ir tik brīnumaini rozā krāsā. Varbūt citi nepiegriež vērību šādiem mirkļiem, varbūt viņiem tas nav tik svarīgi, bet man šķiet, ka visi šie sīkumi piešķir dzīvei papildus dimensiju.