K. Kirkila: Taisnība, dažādās izdevniecībās darbojos jau sešpadsmito gadu, pa šo laiku sanācis izlasīt un vērtēt gana daudz dažādu manuskriptu. Kas ir interesanti – zinu, ka autori savus darbus, īpaši, kad ir runa par debijas manuskriptiem, izsūta vairākiem izdevējiem.
Šajos gados bijuši jau vairāki gadījumi, kad citi izdevēji manuskriptu noraidījuši, bet es esmu teikusi, ka darbs ir labs, un tas tiešām izrādās labs. Tā ka acs laikam ir gana vērīga.
Tu esi tas izdevējs, kurš pamanītu Roulingu.
Es tā gribētu domāt (smejas).
Runājot par "Vakara romānu", man ļoti būtiski šķiet, ka šī ir Latvijā vienīgā grāmatu sērija, kuru iespējams abonēt. Savukārt jaunajiem autoriem tā ir brīnišķīga iespēja, ka konkursā var iesūtīt ļoti dažāda žanra darbus, tādēļ tajā var piedalīties dažādi cilvēki, nav obligāti jābūt jau gatavam rakstniekam. Un vēl – es agrāk nebiju aizdomājusies par dalību žūrijā, bet mani tiešām aizrāva iepriekšējā konkursa noslēguma process jūlijā, kad žūrija vērtēja darbus. Pats gaiss bija brīnišķīgu emociju piestrāvots, un intriga, atverot vēstules, kurā atklājās katra darba autori, bija tiešām fantastiska, tādēļ ļoti priecājos, ka nākamajā gadā pati varēšu tajā piedalīties.
Aivar, tu jau ilgi, pirms sāki piedalīties konkursa žūrijā, biji konsultants Rakstnieku savienībā. Kā šīs divas jomas saistās?
A. Eipurs: Laikam jāsāk ar to, ka romānu žūrijas darbs ir svētīgs, jo mēs ar autoriem strādājam arī pēc rezultātu paziņošanas. Tādējādi mūsu konkursā ir arī sava veida radošās laboratorijas iezīmes, un tas ir ļoti būtiski. Kā Rakstnieku savienības dzejas un prozas konsultants es labprāt gribētu vairāk strādāt ar darbu fragmentiem – pārdesmit dzejoļiem vai daļu prozas manuskripta – vai palīdzēt ieskicēt darba shēmu, taču autori nereti pārprot un atnāk ar jau gatavu darbu, bet reizēm pat tikai tad, kad romāns jau izdots. Tad man jāsaka – bet kur tad tu biji agrāk?!
Savukārt Jauno autoru un iesācēju autoru seminārā nevar iesūtīt romānus, jo žūrija ar tādu apjomu nestrādās, tāpēc ir labi, ka ir šāds konkurss, kurā varam autoriem dot padomus un ieteikumus.
Turklāt tas saistīts arī ar novērtējumu – ir vairāki profesionālisma kritēriji, bet viens no tiem tomēr ir tas, ka autors saņem samaksu par savu darbu, un to nodrošina konkursa balvu fonds.
L. Kusiņa-Šulce: Man par sevi un "Vakara romāna" konkursu jāpasaka trīs lietas. Pirmkārt, es savulaik žūrijā iekļuvu, manuprāt, pavisam nejauši, mani ievilināja Eva Mārtuža, kas toreiz vēl bija sērijas "mamma". Otrkārt, man jāatzīstas, ka līdz tam, kad pati sāku piedalīties darbu vērtēšanā un redzēju, kā tie mainās no manuskripta līdz grāmatai, es uz šo sēriju, ko toreiz vēl sauca par "Lata romānu", skatījos diezgan augstprātīgi. Ar prieku atzīstu, ka esmu savā vērtējumā kļūdījusies. Un tagad, kad pati piedalos sērijas veidošanā, es jūtu atbildību, lai cilvēkiem, kuri abonē sērijas grāmatas, nezinot, ko viņi nākamajā gadā saņems, būtu intriga un pārliecība, ka, lai kādi romāni iekļūtu kolekcijā, tie būs labi. Ceru, tā jutīsies visi, kas abonēs "Vakara romānu" nākamajam gadam, mēs katrā ziņā izdarīsim visu, lai tā būtu, un gaidīsim nākamajā konkursā jaunus interesantus manuskriptus.
Un tas mani noved pie nākamā jautājuma: ko mēs konkursā īsti gaidām?
R. Bula: Es kā jaunpienācēja žūrijā gaidu pārsteigumu, sajūsmu, kas man rodas, lasot labu cita autora darbu. Protams, manuskripti būs dažādi, bet mani vienmēr sajūsmina, kad autoram arī šajā laikā, kad sarakstīts tik daudz, joprojām izdodas mani pārsteigt. Ko vēl sagaidu – tā ir tagadnes dokumentēšana. Jo latviešu oriģinālliteratūrā ir ļoti nopietni, pamatīgi darbi par vēsturiskiem notikumiem un personībām, bet
"Vakara romāna" sērijā līdztekus pārējiem procesiem nevajadzētu par zemu novērtēt to, ka šie darbi dokumentē, ataino šodienu, un man tas ir svarīgi.
Tāpat sagaidu, ka iesūtītajos darbos būs žanru daudzveidība, piemēram, ironiskajam romānam vēl ir kur attīstīties, tāpat viena no autorēm, mana draudzene Ilga Liepiņa, man bija iedevusi izlasīt savu šīgada konkursa darbu, un tas bija uzrakstīts fantastikas žanrā. Man šis romāns tiešām šķita labs, un prieks, ka to novērtēja arī žūrija.
K. Kirkila: Rolanda jau ļoti daudz pateica, grūti vēl ko piebilst, bet pavisam noteikti mēs sagaidām daudzveidību, arī nolikumā tas ir pateikts. Viens no iemesliem, kādēļ aug sērijas abonentu skaits, es domāju, ir tieši tas pārsteiguma moments un žanriskā daudzveidība – ka vienu mēnesi lasītāji saņem detektīvromānu, tad romantisko vai sadzīves romānu, un tad varbūt atkal detektīvu. Pie kā autoriem gan vajadzētu piedomāt – tas ir manuskripta apjoms. Nevajag, protams, rakstīt mazāk, nekā nolikumā noteikts, bet arī pārcensties nevajadzētu, jo redaktoram ir lūgums sasniegt to konkrēto zīmju skaitu.
A. Eipurs: Interesanti, ka konkursā ir tēmu loki, kas mainās. Agrāk tā bija dzīve padomju laikā, kolhozos, izsūtījums, tagad pakāpeniski ienāk dzīve ārzemēs, viesstrādniecība, un arī žanriski daudzveidība ir ļoti apsveicama. Tāpat valoda lielā daļā konkursa darbu šķiet laba, visādā ziņā atzīstama vai pietiekama. Kā man šobrīd bieži pietrūkst iesūtītajos romānos – portretējumu, tēlu raksturojuma. Es arī autoriem, kas nāk pie manis uz konsultāciju, vienmēr saku – ja tu raksturo vienu tēlu, tad jāiezīmē arī pārējie.
Un vēl man šķiet ļoti svarīgi pateikt: varbūt dalībniekiem kādreiz rodas jautājums, kādēļ netiek piešķirta pirmā vieta. Mēs žūrijā apzināmies literāro procesu kopumā, mums nav šaura izpratne par iesūtītajiem darbiem.
Lai iegūtu augstāko novērtējumu, romānam tiešām jābūt kvalitatīvi izstrādātam – nezinu, vai tas ir saprotams no malas.
R. Bula: Esmu no malas vērojusi un sapratusi šo nopietno žūrijas attieksmi, un esmu arī lasījusi par Evijas Veides zelta un sudraba kurpēm, kad konkursā varēja piešķirt pirmo vai savukārt tikai otro vietu. Un, kad tās zelta kurpes bija kājās, tad arī romāns, kurš ieguva pirmo vietu, tiešām bija zelta kurpju vērts.
Kristīne, tagad varētu jautāt, vai tu arī vilksi zelta kurpes, ja nākamā gada konkursā būs pirmās vietas cienīgs romāns?
K. Kirkila: Es padomāšu kaut ko citu. Nekāpšu Evijas kurpēs. (Smejas)
KONTEKSTS
Grāmatu izdevniecība "Latvijas Mediji" darbu sāka 1998. gadā ar latviešu rakstnieka Vladimira Kaijaka romānu "Enijas bize". Oriģinālliteratūra allaž ir bijusi izdevniecības galvenais stūrakmens un veiksmes stāsts. Vairāki romāni saņēmuši "Lielo lasītāju balvu". Šodien izdevniecība "Latvijas Mediji" piedāvā oriģinālo un tulkoto literatūru, vēsturi un dokumentālo literatūru, praktiskās grāmatas, gadagrāmatas, kalendārus, bērnu grāmatas. Katru gadu izdevniecība lasītāju rokās nodod vairāk nekā 100 dažādu nosaukumu darbus.
Jaunākās grāmatas meklē izdevniecības veikalā šeit.