15 °C
Satikties un aprunāties ar kolēģiem vienmēr ir patīkami. Sevišķi tagadējā – pēcpandēmijas – ērā, kad rakstošo žurnālistu vairākums (kovida laikā piespiedu kārtā, bet tagad jau labprātīgi) savus darba pienākumus lielākoties padara attālināti – ārpus redakcijas telpām.
Ikdienā tā aprunāšanās gan iznāk tāda steidzīga, nereti izvairīga, ne pārāk atšķirīga no latviešu klasiķu brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laikos" aprakstītajām mūsu tautiešu sadzīves situācijām vairāk nekā simtgadīgā pagātnē, kad lielu kungu piemuļķotie piebaldzēni par savām gaitām ieraduši pastāstīt ļoti vispārīgi. Teiksim, "no kurienes nāc?" – "no turienes", un viss. Par lielām lietām un tēmām ikdienā runāt it kā nav arī vaļas – vienmēr taču var izvairīties vai atlikt. Taču tieši šodien "Latvijas Avīzes" kolektīvā ir viena liela tēma, ko nevar atlikt ne vispārējā steiga, ne Saeimas vai valdības lēmumi, pat ne karš Ukrainā. Egilam Līcītim – 60! Pirms lielās dienas devos ciemos pie jubilāra uz sarunu.
Šovasar kolēģiem kāda lasītāja Dace no Jelgavas teikusi, ka "Latvijas Avīzi" abonē tikai tavu rakstu dēļ. Ne tā vienīgā, ne arī tikai šā gada lasītāju replika. Ko domā par šādiem komplimentiem?
E. Līcītis: Mūsu profesijas galvenā misija ir informēt sabiedrību un, protams, tādi vārdi dod lielu gandarījumu. Iedvesmai labi der arī brīži, kad manu vai kāda kolēģa rakstu lasītāji atzinīgi novērtē, zvanot pa tā saukto redakcijas karsto tālruni.
Ja izdevies kāds labs raksts, joprojām diezgan bieži man uzzvana arī bijušie Augtākās Padomes deputāti – "nu gan sadevi tam un tam!". Andris Felss un Stefans Rāzna – ar šiem kungiem sazinos faktiski regulāri. Patīkami arī, kad Ēriks Hānbergs, Voldemārs Hermanis vai citi spalvas brāļi novērtē.
Taču laiks rit, tas ir nesaudzīgs, daudzi no atmodas laiku vecās gvardes jau ir citā saulē.
Nu arī Alberts Bels, ko latviešu rakstniecībā vērtēju sevišķi augstu.
Kas deva gandarījumu, kad biji, teiksim, trīsdesmit gadus jaunāks?
Bija laiki, kad ar spilgtu personību Latvijas žurnālistikā Gintu Jansonu sacentāmies – kuru no mums redaktori un arī lasītāji vairāk paslavēs. Bez skaudības, tīri prieka un veselīgas konkurences dēļ. Vissaldākais ēdiens man tad bija, kad uz redakciju atbrauc kāds liels priekšnieks no zemēm un saka: nu tu, Gint, gan forši raksti par laukiem, bet tas kā Līcīt’s uzraksta par Augstākās Padomes lietām – nu, tas ir nepārspējami!
Jau tolaik sāku rakstīt mazliet stilizēti – lai arī pašam patīk. Tā tas viss pa šiem gadiem uz priekšu palēnām ir attīstījies, un prieks, ka joprojām ir arī daudzi citi, kuriem patīk, kuri arī vēl avīzes lasa.
Kā zini, Gints jau labi sen ir zem zemes… Kaut kāda steiga viņā visu laiku iekšā jūtama bija, visu darīja spilgti, ātri, tuvu galējai robežai, ko pārkāpa jau 28 gados…
