17. oktobrī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis prezentēja Eiropas Savienības dalībvalstu līderiem savu uzvaras plānu. Dienu iepriekš prezidents par to atskaitījās Ukrainas parlamentam, Augstākajai Radai, proti, tautas pārstāvjiem un faktiski savai tautai.
Vēl pirms tam tas tika atrādīts Ukrainas sabiedrotajiem, kas var nodrošināt stratēģiski nepieciešamos ieročus, – ASV, Lielbritānijai, Francijai, Vācijai un Itālijai.
Atsevišķi Rietumu žurnālisti, kā Jūlians Rēpke no vācu medija "Bild", jau paspēja nokritizēt Zelenska plānu – "nebūs nedz iestāšanās NATO, ne atļaujas veikt triecienus Krievijas teritorijā" – nekā nebūs. Rietumos īpašu reputāciju iemantojušais Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns, protams, steidza paziņot, ka Zelenska plāns ir "vairāk nekā šausminošs". Tā vietā Rēpkem būtu drīzāk jāpavērtē savu līderu un Orbānam – viņa neizdarība vai gļēvulība. Lietuvas prezidents Gintars Nausēda precīzi rezumēja, ka "Zelenska plāna galvenie elementi ir mūsu (respektīvi, rietumvalstu) mājasdarbs, ko mēs neizpildījām".
Tā nav Ukrainas vaina, ka rietumvalstu politiskajā dinamikā ir iestājusies zināma stagnācija. Ukraina var izdarīt tikai tik daudz, cik tai ir pa spēkam, savukārt šo spēku tai nodrošina tās sabiedrotie.
Galvenais jautājums ir – vai prezidenta Zelenska uzvaras plāns kļūs par grūdienu šīs negatīvās dinamikas pārvarēšanai.
Uzvaras plāna pieci elementi
Prezidenta Zelenska uzvaras plānā ir pieci galvenie elementi (punkti), kuru īstenošanas iespējamību un nozīmi turpmāk iztirzāsim:
Pirmais – "Uzaicinājums Ukrainai pievienoties NATO". Te būtu īpaši jāuzsver tas, ko pats prezidents Zelenskis, prezentējot plānu, ir vairākkārt paudis, bet ko prese mēdz pārprast. Uzaicinājums nav uzņemšana vai tūlītēja iestāšanās NATO. Šis ir gan procedurāls, gan visupirms simbolisks plāna elements. Ukraina pakāpsies vienu soli augstāk NATO iestāšanās procesā, bet Putinam vēl skaidrāk tiks nodemonstrēts, ka viņa ģeopolitiskie sapņi ir izsapņoti un ambīcijas atjaunot impēriju neatgriezeniski izgāzīsies. Tas ir būtiski Ukrainas sabiedrības morāles celšanai, jo vēl skaidrāk norādīs eiroatlantisko perspektīvu.
Šis neatgriezeniskuma moments ir būtiska vēsturiskā procesa sastāvdaļa, kas ļauj pāriet jaunā kvalitātē un pāršķirt vēstures lapu. Runājot Samuēla Hantingtona "Civilizāciju sadursmes" terminoloģijā, tas nostiprinātu Ukrainas atgriešanos Eiropas civilizācijas saimē. Kopš 14. gadsimta un līdz pat 18. gadsimta vidum Ukrainas teritorija ir bijusi Polijas–Lietuvas valsts kontroles sfērā, un tās ietekmēs veidojās ukraiņu identitāte un valoda, un tās rezultāts bija kazaku valstu izveidošanās Ukrainas teritorijā. Un tikai 18. gadsimta beigās Ukrainas teritorijas tika pakāpeniski inkorporētas Krievijas Impērijā.
Nenoliedzami pat šim it kā simboliskajam solim ir izaicinājumi. Jāpiebilst, ka NATO Vašingtonas samita, kas norisinājās šī gada 10. jūlijā, deklarācijā jau ir uzsvērts, ka Ukrainas kurss uz iestāšanos NATO ir neatgriezenisks.
It kā jau viss ir apsolīts, un uz to kaut vai vairākkārtēji norādīja jaunais NATO ģenerālsekretārs Marks Rute. Taču lielākais izaicinājums ir nevienprātība NATO dalībvalstu vidū,
it sevišķi potenciālā ASV, Vācijas, Ungārijas un Slovākijas pretestība šādam uzaicinājumam vai paātrinātai procedūrai. Šo faktoru dēļ pirmā punkta izpilde vismaz šobrīd patiesi izskatās maz ticama.
Otrais punkts – "Aizsardzība: stiprināt Ukrainas aizsardzības rūpniecību, palielināt pretgaisa aizsardzības spējas, sabiedroto atļauja izmantot to tālās darbības ieročus Krievijas teritorijā, kā arī Ukrainas militāro operāciju turpināšana Krievijas teritorijā". Ukrainas operācija Krievijas Kurskas apgabalā nodemonstrēja, ka Kremļa saimnieka sarkanās līnijas ir vien blefs, bet Krievijas armija cieš sakāvi, kad tās pretiniekiem ir pietiekama politiskā griba. Un, visticamāk, ukraiņu operācijas dažādos Krievijas apgabalos turpināsies neatkarīgi no tā, vai Rietumos to vēlas vai ne, jo tam šobrīd Ukrainai pietiek kapacitātes un tas ir neatliekams draudu novēršanas jautājums.