Selekcionāru prioritāte – sadarbība ar lauku saimniekiem

Šāgada aprīlī aprit 110 gadi kopš Cēsu selekcijas un izmēģinājumu stacijas Priekuļu muižas Birzes mājas laukos sākti pirmie lauka izmēģinājumi. Patlaban Latvijā pirmās laukaugu izmēģinājumu stacijas darba turpinātājs ir Agroresursu un ekonomikas institūta (AREI) Priekuļu pētniecības centrs, kur strādā 12 selekcionāri, tostarp seši zinātņu doktori, bet kopējais darbinieku skaits pārsniedz 50.

Priekuļu pētniecības centrs patlaban piedāvā 29 dažādu sugu zālāju un graudaugu šķirņu sēklas, kā arī 11 kartupeļu šķirnes, no kurām astoņas ir selekcionētas Priekuļos. 

Pētnieki par vissvarīgāko sava darba pienākumu aizvien uzskata Latvijas apstākļiem piemērotu un lauksaimniekiem pieejamu šķirņu veidošanu, saimniekiem svarīgu demonstrējumu un salīdzinājumu veikšanu, kas zināmā mērā ir pretrunā ar valstī īstenoto zinātnes politiku, kas pirmām kārtām pieprasa zinātnisko rakstu publikācijas (no tām ir atkarīgs arī zinātnei piešķirtās naudas daudzums).

Par šābrīža aktualitātēm jaunu šķirņu veidošanā un Latvijas lauksaimniecības zinātnē, kā arī par Priekuļu pētniecības centra selekcionāru devumu nozarei un nākotnes iecerēm "Agro Tops" iztaujāja AREI direktori Inetu Stabulnieci un piecus zinātņu doktorus – Priekuļu pētniecības centra vadītāja p. i. Imantu Jansonu, vadošās pētnieces: Ilzi Skrabuli, Lindu Legzdiņu, Ainu Kokari un Līviju Zariņu.

Virziens – uz bioloģisko lauksaimniecību

Kāpēc tāda izvēle? AREI direktore Ineta Stabulniece uzsver: "Eiropas līmenī novērtē, ka Latvijā ir bioloģiskās platības un ka mūsu pētnieki, īpaši uzsvēršu Līvijas Zariņas veikumu un zināšanas, ir ļoti kompetenti bioloģiskajā lauksaimniecībā. Mums šķiet, tas ir ļoti labs virziens. Būsim godīgi, kur ir konvencionālā lauksaimniecība, tur ar laiku augsne tāpat būs jāatveseļo. Nereti dabas apstākļi ir tādi, ka novērtē bioloģiskās šķirnes tāpēc, ka tās ir pacietīgākas. Tā ir niša, kur Eiropas līmenī varam būt saraksta augšā, nevis apakšā. 

Jaunieši, kuri nāk pie mums strādāt, ir daudz ieinteresētāki darboties bioloģiskās, nevis konvencionālās lauksaimniecības virzienā. 

Protams, turpināsim tāpat kā līdz šim darboties arī ar integrētās lauksaimniecības izaicinājumiem, tomēr lielāku ieguldījumu varam dot bioloģiskajā virzienā."

I. Skrabule teic, ka patlaban Zaļā kursa nosacījumi visvairāk ir izvirzīti integrētās audzēšanas projektos. Savukārt L. Zariņa uzsver, ka noteikti ir jāturpina ilggadīgu augsekas un mēslošanas stacionāra ierīkotāja, zemkopības sistēmu vadošā pētnieka Viļņa Miķelsona 2002. gadā atstātais rakstveida novēlējums – tikpat intensīvi un tikpat daudz kā agrāk izvērst bioloģiskās lauksaimniecības pētījumus. 

V. Miķelsons 1958. gadā ierīkoja augu seku un mēslošanas stacionāru ar mērķi noskaidrot, kura augu secība būtu vispiemērotākā augsnei, lai nezustu tās auglība, lai ražas būtu iespējami augstas un lai ar pareizu augu seku varētu vadīt augu kaitēkļus, slimības un nezāles. "Pētījumi notika līdz 2002. gadam, kad atkal finansējuma mazināšanas dēļ tie bija jāiesaldē. Šis pētījums ir atsākams jebkurā brīdī, jo mums ir vienlaidu sējumi kopš 2002. gada. 

Tas nozīmē, ka varam jau pēc 20 gadu perioda paskatīties, kas noticis augsnē, kas vairāk nekā 40 gadu netika mēslota, un salīdzināt, kas notika tajā lauka daļā, kur bija kūtsmēslu fons, un tajā, kur bija vien minerālmēsli. Tas faktiski mūsdienu politikas veidotājiem būtu vajadzīgs vadlīniju gatavošanai. Proti, kurā gadījumā un kādā veidā Vidzemes agroekoloģiskajos apstākļos caur augu sekas sakārtošanu varam nodrošināt augsnes auglības rādītāju nepasliktināšanos. Pamatīgs darbs, izmantojot to, ko senči sākuši, bet mēs varam turpināt, lai labums būtu visiem zemniekiem," tā L. Zariņa.

I. Skrabule uzsver, ka augsnes auglības nodrošināšanas pētījumu virziens ES patlaban ir ļoti svarīgs un atzīts: "Jāpēta mikrobioloģiskie procesi augsnē un pat jāveic selekcija, lai zinātu, ar kādu mikrobiomu jaunā šķirne varētu sadzīvot. Tāpat kā cilvēkiem ir savs mikroorganismu komplekts, tā arī katra šķirne sev apkārt uztur sev zināmu mikrobiomu. Tas ir interesants pētniecības virziens."

Bremzē vājais mārketings

Selekcionāri atzīst – līdzīgi kā Zemkopības institūtā Skrīveros un Stendes pētniecības centrā (PC), vietējo sēklu virzību tirgū bremzē vājais mārketings. Priekuļu PC ir lepni, ka daudzviet saimnieki audzē vien viņu veidotās zālāju šķirnes. Piemēram, balto āboliņu kas Latvijas nepastāvīgajās ziemās ļoti labi pārziemo, ir ilgtspējīgs. Līdzīgās pozīcijās atrodas arī sarkanā āboliņa šķirne 'Raunis'. Vidzemes reģionā ļoti pazīstama ir timotiņa šķirne 'Jumis'. "Šķirnes mums ir, tomēr ļoti nepietiek sēklu audzētāju, saimnieku, kas tās pavairo. Sēklu audzētāji ir ļoti iecienījuši vien dažādu kviešu šķirņu audzēšanu un pavairošanu," teic I. Skrabule. 

Priekuļu selekcionāru izveidotās kartupeļu šķirnes un jaunās līnijas, kuras vēl jāpārbauda.

Foto: Uldis Graudiņš / Latvijas Mediji

Viņa darbojas ar kartupeļu selekciju un atzīst, ka vietējo šķirņu īpašā priekšrocība ir to labāka izturība pret postīgajām slimībām. Selekcionāre vērš uzmanību, ka diezgan daudz Latvijas šķirņu kartupeļu audzē mazdārziņos. Savukārt jaunā Priekuļos izveidotā cietes kartupeļu šķirne 'Jogla' ir ar ļoti lielu cietes daudzumu un ražību, kas līdzvērtīgs labākajām ievestajām šķirnēm, tomēr Latvijas šķirnes priekšrocība ir tās agrīnums. 

A. Kokare pērn Vāgeningenas universitātē Nīderlandē aizstāvēja doktora disertāciju par miežiem un ir vienīgā pētniece augkopībā, kas pēc valsts neatkarības atgūšanas doktores grādu ir ieguvusi citā valstī. Viņa jautājumu par mārketingu komentē šādi: "Bija materiālu apmaiņa "Eurolegume" projektā ar ziemeļvalstīm un Grieķiju, Portugāli. Īsti labi mums negāja tāpēc, ka zirņiem vairāk ir piemēroti Latvijas dabas apstākļi, tieši mitruma nodrošinājuma ziņā šī kultūra labāk aug pie mums, šajā Eiropas kontinenta daļā. 

Dienvidvalstīs labāk aug mazās pupiņas. Bija ļoti liels pārsteigums, ka partnerus interesēja mūsu pelēkie zirņi, kas agrāk šajās valstīs bija vairāk atzīti kā lopbarības produkts. 

Mums ir saglabājušās tradīcijas, un izrādījās, ka Latvijā ir visplašākā pelēko zirņu kolekcija. Patlaban tie atgriežas tieši vides servisa dēļ, tiek pētīts daudz dažādu maisījumu. 

Tā taču agrāk bija mūsu lauksaimniecība, arī zirņu mistri, ko audzēja! Patlaban Zaļais kurss rosina virzību uz vairāku kultūru audzēšanu vienā laukā, no kurām var iegūt gan lopbarību, gan arī zaļo masu, var iegūt sēklas vai nu lopbarībai, vai pārtikai. Tur ir tas serviss, ka vienlaikus var samazināt herbicīdu lietojumu, ierobežot kaitēkļus, daļēji slimības un var uzlabot augsnes auglību!"

AREI direktorei I. Stabulniecei par Latvijas sēklu šķirņu vietu tirgū ir šāds viedoklis: "Latvija ir salīdzinoši maza valsts, tomēr mums šķirņu ir gana daudz un tās ir vērtīgas pēc savām īpašībām. Saprotam, ka aiz mūsu robežas ir milzīgs sēklu tirgus. Un tur ir milzīgi naudas līdzekļi. Piemēram, vienas šķirnes izveidē iegulda 1,5 miljonus eiro, kamēr mēs ieguldām aptuveni 200 000 eiro. Latvijas zinātnieki, selekcionāri līdzvērtīgus produktus lielā mērā izveido uz savas veselības un privātās dzīves rēķina."

Izaicinājums – pārāk daudz nestrukturētas informācijas

Lauku saimniekam, kurš darbojas ar augkopību, vajag atbildi uz saistītu jautājumu kompleksu – art vai neart, cik dziļi apstrādāt augsni, kā sēt un barot augus, kā cīnīties ar gliemežiem, tripšiem, kā saglabāt augsnes auglību u. c. Demonstrējumi un pētījumi dažkārt notiek vienā virzienā, kas neļauj pārredzēt visu darbības lauku. 

L. Zariņa: "Informācijas patiešām ir daudz, un tā nav savstarpēji sasaistīta, sastrukturēta, turklāt tas, kas der Vidzemē, nederēs Zemgalē. Piemēram, problēma ar gliemežiem ir galvenokārt Zemgalē, kur nav izteiktas augu maiņas. Visi dzīvie organismi pielāgojas. Ja kviešu un rapšu kaitēkļiem ir daudz attiecīgās barības bāzes, tie priecājas. Protams, ja augu sekā šo sugu būs mazāk, tad kaitīgie organismi arī sapratīs, ka drīzumā nebūs šīs bāzes, un mazāk vairosies."

L. Zariņa uzsver – kaitīgie organismi klimata izmaiņu ietekmē steidz ziemeļu virzienā. Ir redzams, ka šā iemesla dēļ ir savairojies diezgan daudz augu slimību. Piemēram, dzeltenā rūsa, kas rada daudz izaicinājumu. "Patlaban ir jārunā par ekosistēmas servisa pakalpojumiem. Tas nozīmē, ka skatāmies kopumā, kā viens posms ietekmē citus posmus, vai vides serviss uzlabojas vai pasliktinās. Patlaban ārzemju uzsaukuma projektos izceļ šo nosacījumu."

I. Skrabule secina – lauku saimniekiem, ja viņi vēlas darboties videi draudzīgi, ir jābūt ļoti zinošiem. Pētniecei esot prieks doties uz tikšanos ar saimniekiem, jo viņi uzdod ļoti kompetentus jautājumus. "Iespējams, vēl pirms 20 gadiem, kad firmas norādīja, kad jāar un jāsēj, cik daudz un kāds mēslojums jāliek, bija labi, varēja tikai izpildīt ieteikumus. Tomēr bioloģiskajam zemniekam ir jābūt daudz gudrākam. Arī mēs kā zinātnieki nevaram viņiem dot tiešas receptes, kas konkrētā laikā un laukā jādara. 

Tomēr saimniekam liek domāt – augsni art vai neart. Ja augsni arsiet, tad, iespējams, nebūs gliemežu, bet būs arī mazāk mikroorganismu. 

Ja nearsiet augsni, iespējams, savairosies kādi kaitēkļi, taču augsne būs dzīvāka un auglīgāka. Ir daudz diskusiju par šo tēmu, arī pētniekiem ir atšķirīgi viedokļi, tomēr saimniekam ir jābūt daudz gudrākam, viņam ir jāvar domāt un pašam lemt, kādu augsnes apstrādes metodi izvēlēties, balstoties uz zinātnieku ieteikumiem."

Vienā no Priekuļu laboratorijām notiek sēklu šķirošana.

Foto: Uldis Graudiņš / Latvijas Mediji

Sadarbība ar lauku saimniekiem

"Fakts, ka pētniecības centru pirms 110 gadiem dibināja tieši zemnieku vajadzībām, ir rādītājs, kas apliecina – mēs joprojām esam vajadzīgi. Un mēs patiešām aizvien darbojamies praktiķu labā," uzsver L. Zariņa. Viens no pirmajiem lauksaimnieku pasūtījumiem Priekuļu PC bija KS VAKS pasūtījums "Lauka pupu selekcija", kura laikā Priekuļu pētnieki veido Latvijas dabas apstākļiem piemērotu lauka pupu šķirni. 

A. Kokare, pākšaugu selekcijas vadītāja, kā piemēru nosauc vēl vienu saimnieku atbalstītu projektu – bioloģisko miežu selekciju. To atbalsta Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija.

Veidojot jaunas šķirnes bioloģiskajai lauksaimniecībai, selekcionāri pievērš uzmanību vairākiem nosacījumiem. Viens no svarīgākajiem ir konkurētspēja ar nezālēm, šķirnei ir jāspēj pašai mazināt nezāļu augšanu. Tā ir visbūtiskākā atšķirība no konvencionālās ražošanas un prasa no selekcionāra vairāk darba, nekā veidojot šķirnes integrētajai audzēšanai. 

Svarīga ir arī auga spēja uzņemt no augsnes barības vielas, izmantot slāpekli. Bioloģiskajos laukos, kur nedod viegli uzņemamo minerālmēslojumu, šī spēja būtiski atšķiras no konvencionālajiem laukiem. Augiem ir jābūt spēcīgām saknēm, kas spēj iekļūt dziļākos zemes slāņos, izdzīvot un izveidot ražu. Protams, izmantojot organisko mēslojumu. Svarīga ir arī noturība pret slimībām. Īpašs izaicinājums ir melnplauka, izturība pret to nāk kopā ar ieņēmību pret citām slimībām. Visas šīs pazīmes apvienot vienā šķirnē ir grūti.

Kopš aizvadītā plānošanas perioda ES inovāciju programma "Sadarbība" dod iespēju lauksaimniekiem risināt izaicinājumus ar līdz pat 90% apmērā atbalstītiem pasūtījumiem. 

L. Zariņa teic, ka patlaban tuvojas noslēgumam Stendes kolēģu vadīts projekts, kurā vērtē nezāļu ierobežošanas iespējas bez herbicīdiem.

 "Zemniekiem patiešām par šo tēmu ir liela interese, viņiem reāli vajag informāciju, vai šo tehnoloģiju ieviest vai ne. Diemžēl vai par laimi, katrā saimniecībā ir atšķirīgi darbības nosacījumi. Ikvienam saimniekam ir ļoti daudz jāpiedomā pie precīzas šīs tehnoloģijas ievērošanas. Jāņem vērā arī augsnes apstākļi saimniecībā. Mūsu izveidotā tehnoloģija ar tās priekšrocībām un apzinātajiem trūkumiem būs milzīgs atbalsts Vidzemes reģiona zemniekiem, un viņi to novērtē," stāsta pētniece.

Pētnieki un selekcionāri no lauku saimniekiem gaida daudz vairāk pasūtījumu un ir gatavi uzņemties atbildību par sava darba rezultātu. Selekcionāres piesardzīgas dara vien nosacījums par projektu īstenošanu trīs četru gadu laikā. Tik īsā laika posmā līdz galam neko izpētīt un vēl jo vairāk – selekcionēt – nav iespējams.

L. Legzdiņa: "Patlaban nav izveidojusies pasūtījumu un sadarbības sistēma ar lauku saimniekiem. Mums ļoti tās pietrūkst, proti, zemnieku ideju apmaiņas, ieteikumu par to, kādas šķirnes mums veidot un ko pētīt."

Priekuļu laboratorija.

Foto: Uldis Graudiņš / Latvijas Mediji

Kā tikt pie pasūtījuma

Lai saņemtu atbalstu pētījumiem, zinātniekiem ar saviem piedāvājumiem ir jādodas uz lauksaimnieku nevalstiskajām organizācijām (NVO), kur šīs ierosmes tiek vai netiek atbalstītas. Ja tiek saņemts atbalsts, tad NVO ar iecerēm iepazīstina Zemkopības ministriju, kurai ļoti svarīga esot "Zemnieku saeimas", Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vai citas NVO nostāja.

"Bet ir daudz izaicinājumu. Varam runāt, piemēram, par heterogēnajām populācijām. Lauksaimnieks, iespējams, nesaprot, par ko ir runa. Pētnieks redz inovāciju, viņš redz nedaudz tālāk. Vēl viena inovācija – kartupeļi ar krāsainu mīkstumu, kas būtu ļoti labi veselībai. Mēs cenšamies tos popularizēt, taču vai šo kartupeļu virzība tirgū tiks atbalstīta? Vēl viens piemērs ir augu proteīns – ilgi valdīja uzskats, ka zirņu selekciju nevajag, šo kultūru Latvijā neviens neaudzēs. Patlaban šim pētījumu virzienam ir atbalsts, proteīnu tomēr vajag. Priekuļos izveidotā šķirne 'Bruno', kas ir ar izcilu proteīna daudzumu, izvirzījās," uzsver I. Skrabule.

Uz jautājumu, vai arī citās valstīs ir interese par Latvijas selekcionāru šķirnēm, L. Legzdiņa atbild, ka ir interese par šķirnēm, kuru konkrētajā valstī nav. Piemēram, Igaunijā ir reģistrēta Latvijā veidotā tritikāles šķirne, reģistrēšanai ir nodota arī kailgraudu miežu šķirne. Pētnieces arī atzīst – ir jūtams, ka īpaši Rietumeiropas valstis sargā savu sēklu tirgu. 

I. Skrabule: "Latvijā var audzēt visas šķirnes, kas ir iekļautas Eiropas katalogā. Bioloģiskā lauksaimniecība cenšas tajā ieviest kārtību. Piemēram, nevar pie mums audzēt Portugāles miežus vai kviešus, tie neaugs. Ar bioloģiskām metodēm nevar kādu šķirni audzēt visur pasaulē. Patlaban veido Eiropas bioloģisko sēklu datu bāzi, ar kuru palīdzēs izplatīt bioloģisko sēklu, tomēr izplatīšana notiks vien reģionos, kur sēkla būs pārbaudīta."

Jauns un jau novērtēts virziens

Pētnieku grupa Priekuļu PC vadošās pētnieces Lindas Legzdiņas vadībā sadarbībā ar Valsts mežzinātnes institūtu "Silava" desmit gadu laikā īstenoja projektu "Pētījumi par heterogēnām pašapputes graudaugu populācijām: agronomiskās īpašības, izmaiņas audzēšanas apstākļu ietekmē, izveidošanas un uzlabošanas iespējas". Pērn šis pētījums atzīts par vienu no svarīgākajiem Latvijas pētnieku sasniegumiem un saņēma Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) balvu.

L. Legzdiņa teic, ka kopš aizvadītā gada darbojas ES regula, kas atļauj heterogēnā graudaugu pašapputes materiāla audzēšanu un izplatīšanu. Kas tad ir šis "heterogēnais materiāls"? 

L. Legzdiņa: "Heterogēns materiāls jeb populācija nav šķirne, tā ir alternatīva šķirnei. Kā zināms, šķirnes ir viendabīgas, visi augi ir vienādi. 

Heterogēnais materiāls jeb populācija nozīmē, ka ir liela daudzveidība viena lauka, vienas sugas ietvaros. Esam sākuši attīstīt šādu materiālu pašapputes sugām – miežiem un kviešiem. 

Tas ir orientēts tieši uz bioloģisko lauksaimniecību, un priekšrocība ir – ņemot vērā daudzveidību, populācija spēj pielāgoties. Gandrīz katrs augs ir atšķirīgs, tie spēj mainīties laika gaitā. Pārsējot konkrētos apstākļos, palielināsies piemērotība tieši tiem apstākļiem, kuros zemnieks grib šos augus audzēt. Pieaugs labāk ražojošo augu īpatsvars. Arī to augu īpatsvars, kas labāk jūtas konkrētos apstākļos. 

Kompensācijas mehānismi starp augiem, kas viendabīgajā šķirnē vairāk konkurē, šajā gadījumā cits citu spēj papildināt. Kā zinām, vienu gadu labāk ražo viena, citu gadu otra šķirne. Šeit tas summējas, katru gadu ir stabilākas ražas, un tieši bioloģiskajos apstākļos, kur ražas līmenis ir zemāks, pēc mūsu pētījumiem, populācijām ir priekšrocības salīdzinājumā ar viendabīgajām šķirnēm. Bioloģiskās saimniecības "Gaiķēni" saimnieks Mārtiņš Gaiķēns audzēja mūsu izveidoto materiālu un mēģinās iekļaut reģistrā pirmās – vienu miežu un vienu vasaras kviešu – heterogēnās populācijas."

LZA balvas laureāte piebilst, ka Stendes selekcionāri novērtēja, ka heterogēnais materiāls derēs arī pārtikai. L. Legzdiņa uzsver – populācijai atšķirībā no šķirnēm neveic testus un selekcionārs nesaņem autoratlīdzību. "Heterogēno materiālu nedrīkstam saukt par šķirni, nosaukumu dod pats zemnieks. Populācija turpinās veidoties viņa saimniecībā. Kopā ar zemnieku gatavojam aprakstus, lai varētu pieteikt VAAD. Patlaban ir pats sākums. Redzēsim, kā tas attīstīsies tālāk," par savu pētījumu, kas turpinās, teic L. Legzdiņa.

Ar miežu populāciju 'Mirga' Latvija piedalījās EK pagaidu eksperimentā par populāciju mārketingu, kas deva pamatu ieviestajiem regulējumiem par heterogēnu materiālu. Populācijas novērtētas sešās bioloģiskajās saimniecībās. Rezultāti ir apkopoti astoņās SCOPUS datu bāzē iekļautās un astoņās citās recenzētās publikācijās, par tiem aizstāvēta disertācija un sniegti 24 ziņojumi konferencēs.

Vai selekcionāri ir sadzirdēti?

Pēc AREI direktores un selekcionāru pārstāvju tikšanās ar zemkopības ministru Didzi Šmitu šajā gadā beidzot notikušas būtiskas izmaiņas nozarei piešķirtajā atbalstā no valsts subsīdijām. No pērn piešķirtajiem 500 000 eiro tas šogad palielināts līdz 2 miljoniem eiro. 

"Agro Topā" jau esam stāstījuši, ka selekcionāri saņem atalgojumu vien par 0,1–0,3 darba slodzēm, naudas trūkuma dēļ šajā ziemā bija jāaptur siltumnīcu apkure, nepietiek tehnisko darbinieku. AREI no valsts saņem vien 10% vajadzīgo naudas līdzekļu, pārējo pelna ar projektiem un saimniecisko darbību, kas mazina iespēju darboties ar zinātni un selekciju.

I. Stabulniece: "Ar piešķirto atbalstu, ko gan saņemsim ne ātrāk kā maijā un kas radīs izaicinājumu naudu mērķtiecīgi izmantot līdz gada beigām, varēsim darboties arī linu un kaņepju selekcijas programmās, ko agrāk neatbalstīja. Bija atbalsts bioloģiskiem zirņiem, nu būs arī konvencionāliem. Tāpat būs atbalsts arī tritikāles selekcijai, ziemas miežiem un bioloģisko lauka pupu selekcijai, agrāk pētījumi notika vien konvencionālajām lauka pupām. 

Līdz šim pētnieki šo smagumu nesa uz saviem pleciem, darbojās faktiski bez atalgojuma. Patlaban ir atbalsts, varēs veikt arī ieguldījumus un maksāt par pakalpojumiem. Naudas gan pietiek vien tirgū pieprasītākajiem pētījumiem un visnepieciešamākajām vajadzībām."

AREI direktore uzsver – patlaban nav drošības, ka atbalsts selekcijai un zinātnei ļaus turpināt sāktos darbus arī nākamajos gados. Institūtā apskauž Igaunijas kolēģus, kur selekcijai ir izveidota daudzgadu atbalsta programma, tostarp izvirzīti sasniedzamie mērķi. Savukārt Priekuļu PC selekcionāres uzsver mūsdienu prasībām atbilstošas infrastruktūras izveides nepieciešamību, kas ļaus efektīvāk darboties un saimnieciskāk izmantot piešķirto naudu.