Bioloģiskās lauksaimniecības stratēģijas mērķus varam nesasniegt

Eiropas Savienības (ES) Zaļajam kursam būtu jāieslēdz visas iespējamās zaļās gaismas bioloģiskās lauksaimniecības attīstībai. Protams, nevar teikt, ka bioloģiskā lauksaimniecība netiek veicināta vai atbalstīta finansiāli. Taču – vai atbalstāmie pasākumi un atbalsta veidi tiešām ved uz bioloģisko saimniekošanu, bioloģisko daudzveidību, ilgtspējīgu drošas un veselīgas pārtikas ražošanu? Par to, kādas ir bioloģiskās lauksaimniecības perspektīvas un attīstības tendences, saruna ar Jāni Sietiņsonu, bioloģisko lauksaimnieku, augkopi un biškopi, ZS "Kalna smīdes 1" īpašnieku, kurš vienlaikus ir arī sertifikācijas institūcijas "Vides kvalitāte" inspektors.

Saskaņā ar ES stratēģijām līdz 2030. gadam 25% lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ) jābūt apstrādātiem ar bioloģiskām metodēm. Latvija pagaidām šajā virzienā iet diezgan pārliecinoši – esam pirmajā sešiniekā ES dalībvalstu vidū.

Jā, šobrīd jau esam sasnieguši 16% LIZ platību, kas tiek apsaimniekotas bioloģiski, un varbūt pat esam pirmajā pieciniekā. Taču arī citas dalībvalstis nesamierinās ar sasniegto un uzlabo savus rādītājus šajā jomā, tādējādi statistika ir ļoti dinamiska. Katrā ziņā citu valstu vidū Latvija ar savu bioloģisko lauksaimniecību un tās attīstību pozitīvi izceļas.

Vai nav tā, ka konvencionālās un bioloģiskās saimniekošanas piekritēji joprojām zināmā mērā stāv tādās kā antagonistiskās pozīcijās? Arī par atbalsta pasākumiem nereti dzirdams, ka sadalījums nav īsti korekts attiecībā uz vienu vai otru saimniekošanas veidu.

Man ir grūti to izskaidrot, jo būtībā atslēgas vārds un visa pamats ir – lauksaimniecība. Tā ir visu lauksaimnieku kopīga nodarbe. Tas, ka strādājam ar dažādām praksēm, ir normāli. Arī pašā dabā vērojama daudzveidība, nevis vienveidība. Negribu arī apgalvot, ka attiecības starp abu saimniekošanas veidu pārstāvjiem būtu sliktas. Spriedzi, manuprāt, rada atsevišķu konfliktgadījumu vai nesaskaņu izcelšana publiskajā telpā.

Arī jaunajā KLP plānošanas periodā gaidāma konvencionālās un bioloģiskās lauksaimniecības tuvināšanās, jo arī konvencionālajām saimniecībām būs iespēja paeksperimentēt, daļu no saimniecības atvēlot bioloģiskās saimniekošanas praksei, lai to izprastu un izvērtētu. Tam paredzēti "Agrovides" programmas pasākumi. Tas pagaidām ir brīvprātīgi, taču konvencionālajām saimniecībām būs iespēja saņemt lielākus atbalsta maksājumus, jo šo pasākumu veikšana tomēr ceļ ražošanas standarta latiņu uz augšu. Tiesa, šī iespēja saņemt lielākus maksājumus saimniekam arī vairāk sasaista rokas, tāpēc, visticamāk, būs arī tādi, kuri strādās pēc minimālās programmas.

Ir izstrādāts kalkulators, kas saimniekam palīdzēs izvērtēt, kāda būs atdeve no investīcijām videi draudzīgākas saimniekošanas virzienā un cik lielā mērā lielāks atbalsta maksājums to kompensēs. Tātad priekšplānā tomēr izvirzās izvēle pēc ekonomiskā pamatojuma, nevis vides jautājums.

No vienas puses, protams, var rasties iespaids, ka pastāv kaut kāda pretruna. No otras puses, lauksaimniekam ir svarīga prognozējamība. Ja es, piemēram, vēlos pievērsties kādai citai nozarei vai saimniekošanas jomai, tad nevaru atļauties to darīt uz labu laimi pēc principa – kā būs, to redzēs. Kalkulators dod iespēju veikt aprēķinus un, balstoties uz tiem, pieņemt lēmumus. Ja ES lauksaimniecība tiek subsidēta, jo citādi tā nevarētu pastāvēt, tad prognozējamība ir nepieciešama, lai saimnieki nepiedzīvotu lielas vilšanās un traģēdijas. Sak' – mani mudināja darīt tā vai citādi, sakot, ka tā būs labi, bet rezultāts ir pavisam bēdīgs...

Skaidrs arī, ka šie kalkulatora aprēķini ir tikai orientējoši un praksē daudz kas var izpausties citādi. Jāņem vērā, ka lauksaimniecība vispār ir diezgan grūti prognozējama nozare, jo atkarīga no daudziem faktoriem, ko cilvēks nevar nedz mainīt, nedz ietekmēt. Un tie nav tikai dabas apstākļi, bet zināmā mērā arī pati ES lauksaimniecības politika. Piemēram, Zaļais kurss patlaban ir nepārprotama ES stratēģija, kas neprasa katram lauksaimniekam, vai viņš to grib vai negrib. Mums nekas cits neatliek, kā tajā integrēties.

Vai var teikt, ka Zaļais kurss vienlaikus ir arī kurss uz bioloģisko lauksaimniecību?

Precīzāk būtu teikt – tas ir kurss uz lauksaimniecību, kas ir sabiedrībai labvēlīgāka. Piemēram, biškopība. Tā ir nozare ar absolūti nepiesārņojošu ražošanu, kas nerada nekādas emisijas. Bet, protams, visi nevar būt biškopji. Diemžēl kopējā situācija, kas attiecas uz sabiedrības veselību, ir ļoti satraucoša, tā norāda uz to, ka tiekšanās uz augstāku dzīves līmeni, ko daļai sabiedrības var nodrošināt ražošanas intensifikācija, nevar būt galvenais un noteicošais sabiedrības attīstības faktors.

Ja cilvēks ar savu saimniecisko darbību negatīvi ietekmē dabu un tādējādi arī cilvēku veselību, saimnieciskās darbības veidi jāmaina. Ir jāmeklē un jāatrod līdzsvars starp ražošanu un apkārtējo vidi, lai sasniegtu gan ES izvirzītos klimata mērķus, gan izpildītu bioloģiskās daudzveidības stratēģiju. 

Un sekmes būs atkarīgas no katra sabiedrības pārstāvja, kurš iesaistīts šo mērķu sasniegšanā, tostarp lauksaimniekiem. Zaļais kurss nebūtu jāuztver kā direktīva, kas kādam jāpilda un kādam ne, bet gan iespēja katram ar savu ražošanu radīt apstākļus, kas ir labvēlīgi dabai un sabiedrībai kopumā. Tas nebūt nenozīmē, ka visiem jāpāriet tikai uz vienu saimniekošanas praksi. Ja visi Eiropā pārietu tikai uz bioloģisko lauksaimniecību, tas, manuprāt, nebūtu īsti pareizi un labi. Visās jomās labāka ir saprātīgi līdzsvarota daudzveidība.

Joprojām dažādās diskusijās konvencionālie lauksaimnieki tiek dēvēti par monokultūru audzētājiem...

Tas tomēr ir stereotips, kas šobrīd būtu vairāk attiecināms uz pagātni. Arī jaunie atbalsta maksājumu nosacījumi liek iziet no monokultūru audzēšanas prakses, palielinot audzējamo kultūru klāstu, nodrošinot augu maiņu. Ceru, šī jaunā prakse dos pienesumu arī augsnes auglībai un lauksaimnieks iemācīsies izmantot labumu, ko sniedz, piemēram, tauriņziežu labvēlīgā ietekme uz augsni, to spēja piesaistīt slāpekli. Tāpat organiskā mēslojuma izmantošana. Zinu daudzus konvencionālos lauksaimniekus, kuri izmanto organiskos mēslus, kas ir ne tikai no liellopiem, bet nāk arī no putnu fermām.

Kāda ir bioloģiskās lauksaimniecības definīcija? Daudzi atbild pavisam vienkārši – saimniekošana bez agroķīmijas.

Te derētu atsaukties uz vēstures faktiem. Mūsu senči saimniekoja, savā praksē izmantojot tos dabiskos līdzekļus, kas konkrētajā apvidū bija pieejami. Augkopība mijiedarbojās ar lopkopību, klāt nāca arī dabas zināšanas, kas ļoti tika ņemtas vērā. 

Tāpēc bioloģiskā lauksaimniecība ir visai komplicēts saimniekošanas veids, kurā lauksaimniekam nepieciešamas plašas zināšanas par dažādām jomām. 

Žēl, ka saikne ar iepriekšējām paaudzēm un tādējādi arī zināšanām dažādu iemeslu dēļ šobrīd ir zudusi. Kara un sociālisma laiks to visu ir deldējis. Vecās Eiropas valstis šo padomjlaiku praksi nav piedzīvojušas. Piemēram, Dānija vēl pirms gadiem desmit piecpadsmit piedzīvoja izteiktu lauksaimniecības industrializācijas laiku, bet šobrīd Dānijā pesticīdu atliekvielu fons dabā un pārtikā ir daudz mazāks nekā tādās Eiropas dienvidvalstīs kā Grieķija, Itālija, kur tāda spēcīga lauksaimniecības industrializācijas buma vispār nebija. 

Tas nozīmē, ka industrializētās Eiropas valstis pārliecinoši atgriežas uz pirmsindustrializācijas ceļa, jo viņiem sagandētās vides dēļ bija lielāka motivācija to darīt. Piemēram, Vācijā, lai atjaunotu piesārņotās Reinas ekosistēmu, ieguldīts milzīgs darbs un līdzekļi.

Jānis Sietiņsons

Foto: Karīna Miezāja

Skandināvijā savukārt vairs neizmanto tradicionālo sēklu kodināšanas metodi, bet gan tā saukto termoseed tehnoloģiju, kur sēklas tiek apstrādātas ar tvaiku. 

Vispirms no sēklas tiek noņemts paraugs, lai pēc vairākiem parametriem izanalizētu konkrētās sēklu partijas veselīgumu. Kad šī informācija iegūta, tiek dota rekomendācija, ko ar šo sēklu darīt. Vai tā nav jākodina vispār, jo tā ir vesela, vai arī atklātu patogēnu gadījumā tā tomēr jāapstrādā. Tiek noteikts arī inficēšanās slieksnis. Apstrāde ar tvaiku ir fizikāla metode bez ķīmijas lietošanas. Ar tvaiku sēklas tiek atbrīvotas no visa liekā. Un tikai tās sēklas, kurām tas nepieciešams. Tādējādi var droši teikt, ka lauksaimniecība kopumā kļūst aizvien labvēlīgāka gan videi, gan cilvēkiem.

Esat inspektors, kurš dodas uz saimniecībām, lai veiktu to sertifikāciju atbilstoši bioloģiskās lauksaimniecības prasībām. Kādas ir tendences?

Patlaban vairāk nekā četrtūkstoš saimniecību ik gadu piesakās bioloģiskās saimniecības sertifikācijai. Vidējā bioloģisko saimniecību platība Latvijā ir aptuveni 70 ha. Kopumā Eiropā vidējais bioloģisko saimniecību lielums ir mazāks.

Latvijā ne pārāk strauji palielinās bioloģisko saimniecību skaits, bet gan palielinās šo saimniecību platība. Tas nenotiek, lai saņemtu lielākus platībmaksājumus, tā ir pārdomāta un ekonomiski pamatota rīcība. 

Starp bioloģiskajām saimniecībām ir arī tādas, kuru platība mērāma tūkstošos hektāru. Lielākā daļa, protams, ir mazākas saimniecības, taču svaru kausi aizvien vairāk nosveras uz lielāka mēroga ražošanu. Un bioloģiski sertificēto platību īpatsvars, kā jau sākumā minēju, šobrīd Latvijā ir sasniedzis 16%. Domāju, potenciāls jaunajā plānošanas periodā sasniegt vēl lielāku rādītāju noteikti ir. Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija pat bija uzstādījusi mērķi līdz 2030. gadam panākt, ka 30% LIZ jābūt bioloģiski sertificētiem un publiskajos iepirkumos jābūt 30% bioloģiskās pārtikas produktu. Tātad – 30/30/30.

Protams, ir labi, ka ir ambiciozi mērķi, bet rezultāts jau būs atkarīgs no lauksaimniecības politikas. Gadus divus bija ildzis dialogs starp nozares ministriju un lauksaimnieku organizācijām, izstrādājot jauno stratēģisko KLP plānu. Kad Eiropas Komisija paziņoja, ka ir apstiprinājusi Latvijas Stratēģisko plānu 2023.–2027. gadam, izrādījās, ka daudz kas no labajiem ieteikumiem un idejām, ko sniedza lauksaimnieki, ir pazudis jeb ticis svītrots.

Vai tas ietekmēs arī bioloģiskās lauksaimniecības turpmāko ceļu?

Diemžēl jāteic, ka, neraugoties uz Zaļo kursu un citiem vides saudzēšanas uzstādījumiem, jaunā lauksaimniecības politika vairs nav bioloģiskajai lauksaimniecībai tik labvēlīga – atbalsta maksājumu dēļ. Izskatās pēc tādas kā spēles ar skaitļiem. Miljoni un pat miljardi tiek attiecināti uz Zaļā kursa un citu zaļo pasākumu īstenošanu, bet vienlaikus jau iepriekš minētais kalkulators uzskatāmi parāda diezgan radikālu atbalsta samazinājumu vairākām nozarēm, īpaši lopkopībai, biškopībai. Arī bioloģiskās augkopības saimniecības nevar būt priecīgas par pašreizējo rezultātu. 

Kā zinām, liela daļa nelaimju ceļas no salīdzināšanas. Un, ja salīdzinām atbalsta līmeni, kāds bija līdz 2022. gadam, ar to, kāds ir pašlaik, tad nez vai ir kāda bioloģiskā saimniecība, kas teiktu: jā, beidzot mēs saņemam tik, cik tiešām vajadzētu, lai attīstītos. 

Saprotams, ka ministrijai ir jārod kompromisi starp nozarēm un praksēm, bet skumji kļūst, redzot, kāds atbalsts bioloģiskajiem paredzēts Lietuvā, Igaunijā. Par tiem pašiem pasākumiem kaimiņu lauksaimnieki saņem ievērojami lielāku atbalstu. 

Salīdzinājumā ar ES vidējiem atbalsta maksājumiem mūsējie atpaliek ļoti būtiski. Tādējādi mūsu konkurētspēja ir ļoti apdraudēta. Un, ja turpmākie pieci gadijāstrādā tik nevienlīdzīgas konkurences apstākļos, ne par kādu lielu optimismu nevar būt runa.

Tas ir vairāk nekā dīvaini, jo pašreizējo stratēģiju kontekstā bioloģiskajai lauksaimniecībai būtu jābūt vismaz vienai no prioritāri atbalstāmām jomām.

Ar atbalsta pasākumiem jeb intervencēm, kā tagad saka, vienlaikus tiek atbalstīta gan konvencionālā, gan bioloģiskā lauksaimniecība, gan dažādās nozares. Skeptiski runājot, varētu teikt – jā, lozungi ir, Zaļais kurss ir, bet faktiski atbalstāmie pasākumi diemžēl saglabājušies tādi paši kā līdz šim. Daudzus no tiem atbildīgākie konvencionālie saimnieki jau veic nebūt ne pirmo sezonu.

Bioloģiskajā lauksaimniecībā savukārt prasības tikai pieaug, to nosaka arī jaunā bioloģiskās lauksaimniecības regula. Tā, no vienas puses, mums to latiņu ceļ aizvien augstāk, bet, no otras – atbalsta līmenis netiek līdzi. Nepietiek tikai sacerēt skaistus lozungus, kas maldinoši liecina, ka nupat sāksies jauna ēra, bet būtību atstāt līdzšinējo. Katra valsts pati atbild par to, kā tā vai cita ES regula tiek ieviesta praksē.

Neesmu pēc dabas pesimists, bet man jāatzīst, ka ar šādiem nosacījumiem Bioloģiskās lauksaimniecības stratēģijā noteiktos 20–25% bioloģiski apsaimniekotas LIZ līdz 2030. gadam varam arī nesasniegt. Šis mērķis ir nopietni apdraudēts. Katrā ziņā ir indikācijas, kas liek tā domāt.

Bet neskriesim notikumiem pa priekšu. Kad LAD sāksies pieteikšanās platībmaksājumiem, tad arī redzēsim, cik motivējoša ir jaunā lauksaimniecības politika, lai saimnieki paplašinātu savas sertificētās bioloģiskās lauksaimniecības platības...

Bioloģiskajam saimniekam jāievēro visai drastiski nosacījumi, aizliegumi, jāveic sertifikācija utt. Vārdusakot – par visu jāmaksā, lai strādātu videi draudzīgi. Kur tad paliek solidaritāte no pārējo lauksaimnieku puses?

Gribu pastāstīt par situāciju bioloģiskajā biškopībā. Lai arī ES kontekstā Latvija bioloģisko bišu saimju skaita ziņā ar 17% ir otrajā vietā, bioloģisko bišu saimju skaits pēdējo sešu gadu laikā Latvijā ir strauji mazinājies – par teju 40%. Savukārt bioloģisko biškopības saimniecību skaits samazinājies par 50%. Un tas viss notiek galvenokārt divu iemeslu dēļ. 

Pirmais – konvencionālajā biškopībā pastāv pieļaujamais atliekvielu daudzums, bet bioloģiskās biškopības produkcijā nedrīkst būt necik un nekādu atliekvielu. Visam jābūt teju sterilam un tīram. Jautājums – vai ar Latvijas vidi vispār spējam šādu sterilitāti nodrošināt? 

Otrais – jaunais regulējums pieprasa, lai 3 km rādiusā ap dravas novietni nebūtu industriālās lauksaimniecības. Tādējādi bioloģiskais bitenieks ir iedzīts burtiski mežā vai aizsargājamās dabas teritorijās. 

Bet, neraugoties uz visu šo nosacījumu skrupulozu izpildi, bioloģiskajā biškopības produkcijā tomēr tiek atklātas atliekvielas. Pats biškopis 99,9% gadījumu nebūs lietojis nevienu pesticīdu, taču atliekvielas konstatētas, un biškopis nonāk sankciju sarakstā – produkciju vairs nedrīkst realizēt kā bioloģisku; ja konstatē smago metālu klātbūtni, produkciju vispār izņem no aprites. Saimniecībai uz pāris gadiem iestājas pārejas periods, kura laikā ir cītīgi jāstrādā, lai atjaunotu bioloģisko sertifikātu. Bet pēc tam viss atkal var atkārtoties no jauna. Tad saimniecība zaudē bioloģiskās saimniecības statusu, seko aizliegums ražot produkciju vai pat vispār strādāt konkrētā nozarē, tam savukārt seko atbalsta samazinājums utt. Vārdusakot – bankrots. 

Konvencionālajam saimniekam faktiski nekas no tā visa nedraud. Mums diemžēl nepastāv kolektīvā atbildība. Tā darbojas pilnīgi absurdā veidā, jo par sekām maksā nevis piesārņotājs, bet tas, kurš strādā videi draudzīgi. Te arī atbilde uz jautājumu – kur paliek solidaritāte? Tādas vienkārši nav. Konvencionālajam piemaksā par pasākumiem, kurus bioloģiskajam ir jāveic obligātā kārtā, turklāt nereti uz sava rēķina. Kā minētajā piemērā par biškopību – sodīts tiek biškopis, lai gan viņš ne pie kā nav vainīgs...

No kurienes rodas šie smagie metāli bioloģiskajā medū? No konvencionālās saimniecības, kas strādā ceturtajā kilometrā aiz biškopja saimniecības?

Tie atrodas mūsu apkārtējā vidē, un tos radījis ne jau kaut kāds viens vai divi konvencionālie lauksaimnieki, kas strādā apkaimē, bet gan daudzus gadu desmitus piekoptā saimniekošanas sistēma. Atliekvielas ir akumulējušās augsnē, augos, gaisā, ūdenī, un katra mikrodeva, kas tur nonāk un pati par sevi varbūt nav kaitīga, dod savu negatīvo pienesumu kopējam fonam.

Pastāv viedoklis, ka bioloģiskajā saimniecībā nevar būt augkopība bez lopkopības.

Vēsturiski šīs abas nozares aizvien bijušas kopā, bet šodien šī sinerģija vairs nav tik obligāta. Šajā laikmetā ir nākušas klāt dažādas jaunas tehnoloģijas un iespējas. Daudzi joprojām ir pārsteigti, ieraugot bioloģiskajā laukā smidzinātāju, īpaši vēlos vakaros vai naktī. Pirmā doma – re, tomēr pa kluso smidzina ķīmiju. 

Taču arī bioloģiskajā lauksaimniecībā ir atļauti dažādi augu aizsardzības līdzekļi, piemēram, organiskais lapu mēslojums, ir dažādi uzlējumi, augu ekstrakti u. c., ko var izmantot augu aizsardzībā. 

Mēslojumam var izmantot visu veidu kūtsmēslus, zaļmēslojumu, pēdējā laikā Eiropā popularitāti gūst granulēti putnu mēsli, kas iegūti no neindustriālām saimniecībām.

Bija iespēja viesoties skandināvu bioloģiskajās saimniecībās, kur iegūst 6–7 t/ha lielu graudu ražu un sējumi izskatās gandrīz tikpat tīri kā konvencionālie. Līdzīga pieredze ir arī Lietuvā, kur saimniecība veiksmīgi ar bioloģiskām metodēm audzē graudaugus vairāk nekā tūkstoš hektāru platībā un kur zeme netiek arta jau vairāk nekā desmit gadu. Tas nozīmē, ka, saimniekojot gudri, papildinot zināšanas un izmantojot jaunākās tehnoloģijas un līdzekļus augsnes pabarošanai un kaitīgo organismu apkarošanai, arī bioloģiskais lauksaimnieks var iegūt labas ražas. Bet, protams, var arī nedarīt neko un samierināties ar pāris tonnām no hektāra.

Bioloģiskā lauksaimniecība, kā noskaidrojām, ir gana komplicēta un prasa labas zināšanas. Vai mūsu bioloģiskajiem saimniekiem tādas ir, un kur tās var gūt?

Te vēlreiz jāatkārto iepriekšējais teikums – var īpaši necensties, bet cerēt, ka kaut kas sanāks. Ja grib gūt labus rezultātus, augstākas ražas, tad ir pat ļoti jācenšas. Tā nav nekāda laimes spēle. Ir nepieciešams zināšanu pielietojums. Nav noslēpums, ka lauksaimnieku izglītības līmenis ir ļoti atšķirīgs, daudziem vispār nav lauksaimniecības izglītības. Tāpēc nav jābrīnās, ka cilvēki dažkārt nezina pat pamatlietas par augsni, tās agrotehniku utt.

Kur tad gūt šīs zināšanas? Diemžēl iepriekšējo paaudžu zināšanas, kā jau minēju, dažādu iemeslu dēļ esam palaiduši vējā, tagad daudz ko jāsāk mācīties no jauna. Un labi, ka šīs mācīšanās iespējas vēršas plašumā. Piemēram, Lauku konsultāciju un izglītības centrā ir izveidota Vides nodaļa, kas strādā pie tā, lai mazinātu šo zināšanu deficītu. Arī universitātē Jelgavā fakultatīvi var apgūt tieši bioloģiskās lauksaimniecības kursu. Var doties pie kaimiņiem vai citiem kolēģiem, kuriem uzkrāta pieredze – gan pozitīva, gan negatīva, un no tās mācīties. Arī no savām kļūdām ir jāmācās. Tā ir laba skola.

Arī jaunajā plānošanas periodā tiek prasītas apmācības, kurās lauksaimniekiem ir jāceļ sava profesionālā kvalifikācija. Tāpēc var cerēt, ka viss minētais kopumā dos labāku rezultātu, nekā tas bijis līdz šim.

Viesojāmies pie selekcionāriem un pētniekiem Priekuļu pētniecības centrā, kur guvām apstiprinājumu tam, ka arī zinātniekiem bioloģiskās lauksaimniecības tēmas šobrīd ir prioritāras.

Tas priecē. Bet atkal žēl, ka arī zinātnisko pētījumu jomā ir bijis šis lielais padomjlaiku pārrāvums. Līdz 1940. gadam gan Priekuļos, gan Stendē tika veikti ļoti nozīmīgi pētījumi, kas būtu veiksmīgi izmantojami arī šodien. Vecajās Eiropas valstīs šāda pārrāvuma nav bijis, fundamentālie pētījumi notikuši nepārtraukti. Mēs esam pavisam citā situācijā. Tāpēc es apbrīnoju mūsu zinātniekus, selekcionārus, kuri turpina strādāt, galvenokārt pateicoties savam entuziasmam, jo valsts atbalsts zinātnei aizvien bijis pavisam niecīgs, lai neteiktu vairāk. Selekcionāri ir radījuši gan bioloģiskajai lauksaimniecībai piemērotas graudaugu, pākšaugu šķirnes, gan pēta dažādus agrotehniskos paņēmienus, kas palīdzētu gan augsnes ielabošanā, gan cīņā ar nezālēm un citiem kaitīgajiem organismiem. Tā ka galīgi tukšā neesam. Paldies viņiem par to!

Bioloģiskajiem nereti pārmet, ka viņiem ir zems produktivitātes līmenis, saražotās produkcijas daudzums ir niecīgs, tā ir salīdzinoši dārga, tādējādi šai produkcijai īsti neesot pieprasījuma un tirgus.

Šai ziņā esmu diezgan kategorisks. Jā, mūsu konvencionālie graudaugu audzētāji ir sasnieguši augstu ražības līmeni un var sasniegt vēl augstāku, tikai jautājums – kādēļ to darām? Kāds ir mērķis? Turpināt ražot miljoniem tonnu graudu, ko eksportēt? Vai tāpēc, ka mēs to darām, esam apturējuši badu pasaulē? Esam varoņi? Nē! 

Tālredzīgāk būtu savām izejvielām šeit Latvijā pievienot vērtību un tad šādu produkciju eksportēt. Tā mēs būtu daudz lielāki ieguvēji. 

Latvija nedz spēj, nedz tai ir misija pabarot visu pasauli. Tāpēc derētu mazliet apturēt šo trako skrējienu un paskatīties, kas aiz mums paliek. Cik veselīga ir vide un cik veselīgi tajā varam elpot? Ir vajadzīgs pagrieziena punkts, kas liktu kritiski izvērtēt situāciju, kādā esam, un uzdot jautājumu – kāpēc faktiski turpinām strādāt tik tuvredzīgi, bezatbildīgi? Ja visa kopsaucējs ir nauda, tad varbūt mums nevajag uzskaitīt eksportētās tonnas, bet gan rēķināt savus ieguvumus naudas izteiksmē. Valsts un visas sabiedrības ieguvumus.

Runājot par produkciju – šobrīd redzam tendenci, ka konvencionāli un bioloģiski ražotās produkcijas cenas sāk izlīdzināties. Jā, no vienas puses, tas liek jautāt, vai tad ir vērts ražot bioloģiski? 

Taču, no otras puses, sabiedrība novērtē pievienoto vērtību, ko produktam piešķir bioloģiskās ražošanas veids. Tāpēc līdzīgu cenu situācijā patērētājs nešaubīgi dos priekšroku bioloģiskam produktam. Tādējādi apgalvot, ka šai produkcijai nav tirgus un pieprasījuma, nav nekāda pamata. Gluži pretēji – tas kļūst aizvien lielāks, par ko liecina dati par bioloģiskās produkcijas apgrozījumu pasaulē – no 75,3 miljardiem eiro 2015. gadā līdz 106,4 miljardiem 2019. gadā.