Vērojot pagājušajā nedēļā notikušo Finanšu nozares asociācijas jaunākā kreditēšanas indeksa prezentāciju, nepameta sajūta, ka šis notikums cieši saistīts ar valsts augstāko amatpersonu veikto banku nozares iebiedēšanas akciju, draudot aplikt to virspeļņu ar papildu nodokli.

Reklāma

Galvenie šīs aizkulišu teātra izrādes aktieri no valsts puses bija finanšu ministrs Arvils Ašeradens, kas ierosināja minētā virspeļņas nodokļa apspriešanu nodokļu reformas kontekstā un komercbankas uzraugošās iestādes – Latvijas Bankas – prezidents Mārtiņš Kazāks, kurš pieskandinājis visu mediju telpu ar tādām frāzēm kā "Latvija nevar atļauties nīkulīgu un vāju kreditēšanu vēl desmit gadus", pārspriedumiem par to, kā veicināt mazo banku spēju kreditēt, tās konsolidējot un šādi radot konkurentus pašreizējam lielajam banku četriniekam, kā arī iespējām veicināt ārvalstu banku kreditēšanu Latvijā.

 Jāsaka uzreiz – iespēja, ka Latvijā tiešām varētu ieviest nodokli banku virspeļņai, no paša sākuma bija jāvērtē skeptiski vairāku iemeslu dēļ. 

Pirmkārt tāpēc, ka Latvijā banku virspeļņa bija daudz mazāka nekā Lietuvā – kaimiņu bankām tā bija pieaugusi no apmēram 300 miljoniem eiro gadā līdz miljardam, bet Latvijā tā ir trīs reizes mazāka – 325 miljoni eiro un pieaugums tik ap simtu miljonu. Tādēļ lietuvieši šāda nodokļa pieņemšanas gadījumā var cerēt iekasēt 510 miljonus eiro dažu gadu laikā, bet mēs, labākajā gadījumā, dažus desmitus. Tā kā summas lielākas, tad arī Lietuvas valsts interese par šo ideju ir krietni lielāka – pagājušajā nedēļā t. s. solidaritātes nodokli banku virspeļņai sāka skatīt Lietuvas parlaments, un indikācijas liecina, ka tas var tikt pieņemts – par likumprojekta tālāku virzību balsoja 107 deputāti, pret bija 6, atturējās 14. Savukārt Latvijā ideja pavicināta gaisā kā liela runga, bet tad paslēpta pašreizējās diskusijās par nodokļu sistēmas izmaiņām, kaut gan publiski no tās neviens atteicies nav. Te jāsaka, ka diskusijas par nodokļu izmaiņām turpināsies līdz šā gada augustam, un visu šo laiku solidaritātes nodokļa Dāmokla zobens karāsies pār bankām. Vēl smagāks tas kļūs, ja Lietuva sekos Spānijas paraugam un tiešām pieņems likumu par solidaritātes nodokli.

Otrs apstāklis, kas no paša sākuma lika šaubīties par šīs idejas reālistiskumu, ir atšķirīgie mērķi, ko vēlējās panākt abas valstis. Lietuva runāja par sociālo taisnīgumu un papildu militāro izdevumu finansēšanu. Latvija – par nepieciešamību padarīt kreditēšanu aktīvāku, jo Lietuvā un Igaunijā izsniegto kredītu apjoms ir apmēram divkārt lielāks par Latvijā izsniegtajiem 13 miljardiem eiro. Proti, Lietuva neuztraucas par izsniegto kredītu apjomu, tādēļ var atļauties nogriezt tauku kārtiņu banku peļņai. Taču Latvijā situācija ir cita – solidaritātes nodokļa apspriešanas mērķis bija un ir politiski iespert banku nozarei pa vietu, kur mugura zaudē savu cēlo nosaukumu, un piespiest to darboties aktīvāk, nevis kaut ko iekasēt tieši šobrīd. Visbeidzot trešais skepses iemesls ir tradicionāli jau kopš 90. gadiem banku lobija spēcīgās pozīcijas Latvijas politikā, tiesa, šķiet, ka pēdējo piecpadsmit gadu amerikāņu kalniņi finanšu nozarē tās padarījušas vājākas – grūti iedomāties, ka solidaritātes nodokļa ideja varētu tikt publiski izteikta pagājušā gadsimta 90. gados vai šā gadsimta pirmajā desmitgadē.

Tātad – vai politiskās iebiedēšanas akcija ir izdevusies. Vēl pāragri spriest, taču finanšu nozares kreditēšanas indeksa prezentācija šogad notika smalkāk un ar lielāku dalībnieku skaitu, tika organizēta diskusija, kurā pieaicināti uzstāties bija finanšu ministrs A. Ašeradens, Ārvalstu investoru padomes Latvijā vadītāja Zlata Elksniņa-Zašķirinska un bijušais baņķieris Ģirts Rungainis, kuram vienmēr atrodas kas sakāms par aktuālajiem saimnieciskajiem un politiskajiem procesiem. 

Proti – nepameta sajūta, ka šī pasākuma otrs, neafišētais mērķis bija atrādīt gan finanšu ministram, gan politiskajai videi kopumā, ka banku nozare ir ņēmusi vērā izteikto kritiku un cenšas mainīt situāciju. 

Proti, Sūnu ciems beidzot izkustējies, pagaidām tikai retorikas līmenī, bet arī tas jau ir vairāk nekā nekas. Lai gan viens no pasākuma vadmotīviem bija arī tas, cik daudzi ārējie apstākļi bankām traucē kreditēt aktīvāk – sākot ar ēnu ekonomiku un beidzot ar uzņēmēju nepietiekamajām ambīcijām savu biznesa impēriju būvēšanā, tādēļ pārliecības par izdošanos vēl nav – neviens no šiem faktoriem nav izmaināms dažu mēnešu vai pat dažu gadu laikā.

Ārējie apstākļi veido labvēlīgu fonu politiķu spiedienam uz bankām – Eiropā solidaritātes nodokļa ideja tiek apspriesta un dažviet jau ieviesta, piemēram, jau minētajā Spānijā. Ja arī lietuvieši nobalsos par tādu, tad draudi bankām kļūs reāli arī Baltijas reģionā. Otrs labvēlīgais faktors ir tas, ka nodokļu reformu ideja pagaidām vēl ir tikai šūpulī un līdz augustam, kad diskusijām jābeidzas, vēl daudzi mēneši – politiķiem ir laiks pagaidīt, vai banku retorikai seko arī darbības izmaiņas. No otras puses – klaja spiediena bīstamība slēpjas tajā, ka, līdzīgi kā pokerā, likmes var paaugstināt, taču gala rezultātā kārtis būs jāatklāj. Solidaritātes nodokļa ieviešana Latvijā kreditēšanas vidi pasliktinās, un īstermiņa nodokļu ieguvumi diez vai spēs kompensēt "nīkulīgu un vāju kreditēšanu vēl desmit gadus".