Dzejniece Liepa Rūce: Mani dzejoļi ir kā zīmīte pie akmens

Liepa Rūce (1989) ir dzejniece, kurai 2020. gadā iznāca debijas krājums "Atspulga balss" ("Pētergailis"), bet oktobra beigās izdevniecībā "Latvijas Mediji" nāks klajā otrā dzejoļu grāmata "Zemākās virsotnes". Pirmais krājums godalgots ar žurnāla "Domuzīme" Dzejas balvu.

Autores tekstos būtiskas tēmas ir pēctecība, dzimta, feminisms, dabas un dabisko procesu neatceļamība. Arī karš. Tas ir pamats apgalvot, ka autori interesē varas attiecības, brīvība, pakļautība un izvēle. Bet svarīgi ir arī rotaļāties.

Šobrīd Liepas dzīve ir mīlestības piepildīta, audzinot pusotrgadīgo meitu. Tā arī dzīves centrālā tēma – piepeši jātiek skaidrībā pašai ar sevi, jāveic bezgalīgi atliktās izvēles un jāpieņem lēmumi.

– Kāpēc tev likās svarīgi izdot dzejoļu krājumu? Kā tu tagad skaties uz savu pirmo grāmatu pēc gadiem?

L. Rūce: – Motivācija izdot grāmatu ir mainījusies. Ar pirmo krājumu sākotnēji vēlējos iekļauties savas paaudzes dzejnieku vidū, kaut ko visiem pierādīt. Kad to izdot izrādījās ļoti garš un negluds ceļš, man vienkārši vajadzēja to dabūt nost no sevis, lai atbrīvotu vietu jaunajam. "Atspulga balss" ilgā iznēsāšana mani pārveidoja kā autoru, jo, ja grāmatu neizdod, ir jāpārskata, kāpēc turpini rakstīt. Varbūt arī viss notika tik smagnēji un lēni, jo tam pirmajam krājumam ir liela sastinguma un nāves enerģija.

Pēdējos gados esmu gājusi ļoti garās pastaigās – spontānos, izaicinošos pārgājienos –, iemācījusies bezbailīgi peldēt un bailīgi braukt ar divriteni, mazliet pat ar skrituļdēli. Tas viss ir kāpšana ārā no atspulga, savas īstās balss saklausīšana. Rakstot "Zemākās virsotnes", es esmu runājusi savā balsī. Ir bijis interesanti atklāt, ka manējā dažkārt izskan arī kā kolektīvā, ierasti pieklusināta vai apklusināta, sieviešu balss.

– Šoreiz grāmatā ļoti svarīgs būs tieši vizuālais. Pastāsti, kā notika sadarbība ar mākslinieci Rasu Jansoni? Kāpēc tev tuva tieši viņas māksla?

– Rasa Jansone ir brīnums. Tā sakrita, ka manā redzeslokā Rasas māksla nonāca, neilgi pirms paliku stāvoklī. Grūtniecība un pēcdzemdību periods bez šiem darbiem man būtu citādi, vientuļāki, tumšāki. Rasa strādā precīzi, tieši un asi – tā arī ar savām šķērēm nogriež nost visu nejēdzīgo. Bet, kad bilde ir salīmēta kopā, tajā atklājas vērīgs, uzmanīgs un cieņpilns maigums pret manis rakstīto, un to saņemt ir ļoti īpaši. Tomēr, kad pirmo reizi izdevējam ieminējos, ka varbūt Rasa Jansone būtu laba izvēle grāmatas mākslinieciskā noformējuma veidošanai, pat nebiju līdz galam aptvērusi, ka patiesībā šobrīd tā ir arī vienīgā loģiskā, ņemot vērā, cik organiski sabalsojas mūsu mākslas valodas.

– Vai tu domā tieši mātišķības tēmu Rasas mākslā? Varbūt vari definēt mātišķību?

– Ja jāprecizē, kā tieši sabalsojas valodas, tad mātišķība jeb mātbūšana (par terminu latviešu valodā vēl diskutē) ir viena tāda kopīga tēma, bet tā nav vienīgā. Mums abām darbos ir svarīgas sīkas detaļas, izvietoti elementi, kuri pievieno situācijai dramatismu, ironiju, mīļumu. Izvairīšanās no manierisma. Ir smieklīgi, ka tā saku, ja Rasas kolāžas skatās tikai ar acīm. Tāda nozīmju saspēle starp to, kā kaut kas izskatās un kā tas patiešām ir.

Bet arī manos dzejoļos ir pilns ar dabu, ņudzēšanu, tāpat arī Rasas kolāžās.

Bet mātišķības definēšana lai paliek jomas pētniekiem. Esmu tikai viena parasta nabaga mamma.

– Vai jaunajā krājumā ir kāds dzejolis, kas, tavuprāt, derētu kā tava stila koncentrēts piemērs? Vai tas vispār ir iespējams? Viens dzejolis var izteikt cilvēku?

– Nē, domāju, ka ar vienu dzejoli nebūtu pietiekami, lai izteiktu būtisko, tāpēc jau grāmatā būs vairāki. Tas, protams, ir mazliet joks, bet, no otras puses, es rakstu diezgan maz un reti, tieši tāpēc, ka ir garlaicīgi rakstīt pārāk līdzīgus tekstus. Bet tāpat grāmata, manuprāt, ir sanākusi diezgan stilistiski noapaļota. Kaut kas laikam tajos visos (dzejoļos) ir no manis.

– Vai rakstīt reti un maz patiesībā nav grūtāk nekā nemitīgi rakstīt un fiksēt dažādas idejas?

– Domāju, tur vienīgais grūtais ir kaut kā spēt noturēties apritē, ja tā var izteikties. Ja ļoti gribas tikt uz festivāliem, rakstnieku mājām un lai tevi atdzejo, tad rakstīt reti un maz nozīmē mazāk uzmanības un mazāk iespēju. Bet es tādā ziņā neesmu pilna laika literāts, man patīk tematiski daudzveidīga dzīve, kurā paralēli literatūrai var būt arī apkopējas darbs vai jāpastrādā kaut kas garlaicīgs un monotons pie datora. Man patīk arī strādāt ar bērniem. Bet nekam no minētā es negribētu veltīt visu savu laiku. Tiesa, auklītes, apkopējas un noliktavas darbi ir ļoti stimulējoši, lai prātā rastos dzejoļi. Man "rakstnieku māja" ir pati dzīve.

– Tu saki, ka reti raksti, tomēr var just, ka smalki vēro to, kas notiek mākslā un literatūrā kopumā. Vai ir kādi interesanti atklājumi?

– Man jau vienmēr kauns, ka vēroju un piedzīvoju mazāk, nekā gribētos. Šobrīd galvenais kultūras saturs, kuru ģimenē patērējam, ir "Tutas lietas". Tas ir drusku smieklīgi, bet vienlaikus ir arī liela cieņa pret tiem, kuri rada saturu bērniem. Manuprāt, popkultūra bērniem šajos laikos ir daudz augstākas kvalitātes nekā patēriņa kultūra pieaugušajiem. Tur viss ir tik noslīpēts, stilīgs, pārdomāts. Mūzika izsmalcināta, grāmatas spožas saturiski un vizuāli, uzvedumi dramaturģiski interesanti.

Es īsti neprotu runāt par kultūrā pieredzēto tādā pārskatāmā veidā, jo es visu vienkārši riju, peldu pa viļņiem, kuros mani uzsviež māksla, un tad paliek tikai sajūta – vēlāk nevaru atsaukt atmiņā, kur tā piedzīvota. Bet man patika pirmais koncerts deviņus mēnešus pēc dzemdībām, uz kuru varēju tikt, – Tigrans Hamasjans "Hanzas peronā". Tas nebija jaunatklāts mūziķis, es viņu daudz klausījos 2014. gadā, bet tagad biju koncertā, par kuru uzzināju iepriekšējā vakarā no nejauši ieraudzīta plakāta kāda veikala skatlogā. Turpat blakus bija tā kentauru izstāde no Venēcijas biennāles, kuru varēju apskatīt, palūrot pa logu. Un lietainas, tumši mirdzošas takas pēc koncerta, pa kurām pusskriešus steidzos atpakaļ pie bērna, kurš visu savu dzīvi nebija bijis no manis šķirts tik ilgi. Tāds patērētājs esmu, kuram pieredzi veido visādi "tie kentauri" pa ceļam.

– Cik ļoti tev nepatīk jautājumi par to, cik esi atšķirīga no mammas Janas Egles? Varbūt esi tomēr arī dzejā viņai radniecīga?

– Mamma ir mamma, tas ir dabiski, ka mūs var uzlūkot kā vienotu sistēmu. Protams, esam radniecīgas. Bet dzejā… Man šķiet, ka ne īpaši. Janas Egles dzejoļi ir kā intīmas vēstules ar apsietu zīda lentīti – ievainojami, trausli, sāpīgi, jūtīgi. Tur jākustas tā saudzīgāk. Manējie ir zīmīte pie akmens, kuru iemest pa logu naktī: "Ir laiks!"

– Vai tu gribētu, lai tava meita kļūtu par dzejnieci?

– Man nav konkrētu gaidu no meitas, bet iespējamība, ka viņu interesēs valoda, ir liela. Viņai ir gads un septiņi mēneši, bet jau iespaidīgs vārdu krājums, prot vairākas dziesmas un dzejoļus. Viņai patīk mūsu reakcijas uz frāzēm, jokiem. To jau dara dzejnieki – provocē reakcijas ar tekstiem.

“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ielūkoties Liepas Rūces topošajā dzejoļu krājumā. 

* 

Pildās.

Pildspalva izpilda

rokas gribu.

Bet mana griba?

Tinteņu tintes

tribālie zīmogi

uz vēdera un sejas:

nepiekrist nevienam punktam

dievu aizpildītos

līgumos.

Nepiepildās.

Smīn izpilddirektors.

Ar mazu baltu otiņu

acīs iebrauc

korektors.

Asins pārskrien malām pāri

balta un karsta

kā piens.

* 

Vecvecāku māja Papē nodega,

kad biju vēl maziņa.

To klāja iespaidīgs salmu jumts.

Ūpis kā mītisks bifelis grozīja plecus.

Manas rociņas bija par īsu,

lai aptvertu ragulopa galvu,

kad, uzmetis kaklā,

viņš nesa mani uz jūru.

Iespaidīgs kā jumts.

Man ir viena salīmēta atmiņu bilde ar māju,

viena – ar Ūpi.

Kaut gan saucām viņu putna vārdā,

Ūpis no mājas pelniem

tomēr nepacēlās.

Mēs nevarējām tikt uz bērēm,

jo bija ziema, deviņdesmito sākums,

neizbraucamas sniega kupenas

uz lauku ceļiem.

Es raudāju tāpēc,

ka izklausījās jocīgi –

nomiris.

Vēlāk viņš bieži bija dzīvs

citu stāstos,

bet bīstams.

Tad Vecāmamma dzīvoja tur viena pati

nodegušās mājas vietā uzstādītā

treilera tipa namiņā.

Mums trāpījās tāda vasara –

ar piparmētru ledenēm

no autoveikala, kurš atbrauc

divreiz nedēļā.

Italpasta eduscho reklāmas pauzes –

vienkārši Marijas

vremje abedaķ.

Ūdens no akas,

tualete ārā,

visas vērtības.

Svaigi nocirptā taukainā aitas vilna

uz raupja palaga saulainā pagalmā.

Vecāmamma dzintara krāsā,

plāna, stiegraina, sausa,

no koppapīra izlocīts

sienāzītis.

Tajā mājiņā atgriezos

ilgi pēc Vecāsmammas nāves.

Uz grīdas virtuvē ziedēja

dzeltenbāli karaliska, milzīga

pelējuma sēne.

Taka, pa kuru stūrgalvīgi lauzos tikt uz jūru –

tur vienmēr esam gājuši! –

mani sagrāba ar zāļainu stingru

tvērienu padusēs

un pagrūda atpakaļ.

Šogad aizbraucu vēlreiz.

Mājiņa grīļojās šķība un maziņa,

plīvurpuķes un smiltāju kāpukvieši

to tūlīt pāraugs,

es jau lielāka par māju.

Ne tēvs, ne māte, ne brālis

bildē nepazīst,

īstais vai neīstais kaps,

kuru sameklēju.

Guļ it kā abi blakus,

bet māju mūžībā

paņēmuši līdzi

katrs savu. 

* 

tēvs modinātājs tēvs

kapracis tēvs pazemē tēvs debesīs

tēvs naudasmakā

meita pirmo reizi

pasaka nevainojamu tētis

baigi neatceros sevi tā sakām

nedz arī pašu tēti

tēvs mākonis tēvs

akmens tēvs logs tēvs iela

tēvs aizmigšana

tēva smaka

klāt visam

katrā dzejoļu krājumā

pa kādam tēvam pa vecam tēvam

ielaminēta mīlestība

izplēsts atvērums

būs arī manējā

pētu meitu un viņas tēti

kā sērkociņu kuģītī pudelē

viņi ceļo

savā kopābūšanā

kā okeānā

cilvēki ar tētiem

sēžu šaipus peļķē

kā sava tēta klēpī

slapju pakaļu
 

Dzejas ABC

ARTIS OSTUPS, krājuma redaktors: "Liepas Rūces dzeja ir precīza, ķermeniska, atklāta un sāpīga. Lasīt tekstu, kas iztiek bez pašmērķīgiem kruzuļiem un katru metaforu, katru tēlu balsta autentiskā pieredzē, vienmēr ir vērtīgi. Nobriedusi un skaista dzeja, kas lasītājam ļauj sajusties dzīvam."