Vai oligarhi tiešām nogājuši no skatuves? Kā Zatlera Rīkojums Nr. 2 mainīja Latviju

Pagrieziena punkts Latvijas demokrātijas attīstībā; jauna vēstures lappuse, dziļi simbolisks solis – šādi skaļi apzīmējumi pirms 15 gadiem izskanēja no Saeimas tribīnes, vērtējot Valsts prezidenta Valda Zatlera lēmumu rosināt 10. Saeimas atlaišanu.

Bija pat salīdzinājums, ka šis notikums ir līdzvērtīgs 1990. gada 4. maija Augstākās Padomes balsojumam par Latvijas neatkarību, ar to atšķirību, ka tauta vairs neuzgavilē parlamenta pieņemtam lēmumam, bet priecājas par tā padzīšanu. Arī sabiedrībā Valsts prezidenta Rīkojums Nr. 2 tolaik tika uzņemts ar diezgan lielu entuziasmu, iegūstot apzīmējumu "maijpuķīšu revolūcija" – gandrīz nevienam nebija šaubu par to, ka referendumā Saeima tiks atlaista un būs jārīko ārkārtas vēlēšanas. Tā arī notika, bet kādas tad pārmaiņas Latvijas politikā tas atnesa un vai piepildījušās tās gaidas, par ko tolaik tika daudz runāts?

Jauna lappuse Latvijas vēsturē?

Pašlaik vērtējumi par Rīkojumu Nr. 2 ir krietni piezemētāki, nekā tas bija pirms 15 gadiem. Valdis Zatlers intervijā "Latvijas Avīzei" atgādina, ka politiskie paziņojumi jau sākotnēji bijuši diezgan pretrunīgi, piemēram, viņam esot pārmesta arī "legāla valsts apvērsuma" organizēšana.

Kā tagad intervijā "Latvijas Avīzei" saka Zatlers, Rīkojumam Nr. 2 bija ļoti konkrēts mērķis, jo politika bija izgājusi ārpus Saeimas un "pārcēlusies uz pirtīm un viesnīcām, turklāt bija izplūdusi striktā robeža starp pozīciju un opozīciju, visi darbojās vienā kopībā". (Par to, kādā formā tas notika, vēlāk varēja pārliecināties, kad tika publicētas tā sauktās "Rīdzenes" sarunas.) Kā uzskata bijušais prezidents, šajā ziņā izmaiņas sekoja diezgan ātri – jau tā pati 10. Saeima kļuvusi aktīvāka un pieņēmusi vairākus iepriekš ilgstoši atliktus lēmumus, jo atlaistie deputāti "gribēja parādīt, ka nav zemē metami". Vai viņš ir pārliecināts, ka tagad nekāda politikas veidošana pirtīs vai varbūt kādās smalkākās vietās nenotiek? Zatlers atsmej, ka vēl jau esot medības, bet tur vairāk apmainās ar informāciju, nevis aizkulisēs visu izlemj.

Tomēr arī kritizētāji runā par ilglaicīgām negatīvām sekām. Nesen intervijā portālam "jauns.lv" bijušais Ministru prezidents un Saeimas priekšsēdētājs Indulis Emsis pauda viedokli, ka cīņa pret oligarhiem un liberāli kreisā politika esot iemesls, kāpēc Latvija ekonomiskajā attīstībā ir atpalikusi no Lietuvas un Igaunijas. "Zatlers atlaida kvalitatīvu, darbotiesspējīgu un ļoti zinošu Saeimu. Tā bija totāli kļūdaina rīcība," uzskata Emsis. Viņaprāt, "demonizētie oligarhi" patiesībā esot bijuši cilvēki ar iniciatīvu un ambīcijām mainīt valsti, veicināt tās attīstību: "Mums politikā vajag atgriezt uzņēmējus. Man nav bail no oligarhiem!"

Politologs Jānis Ikstens atzīst, ka vēsturiska notikuma nozīmi Rīkojumam Nr. 2 neviens nevar atņemt – tā ir pirmā reize, kad Latvijā tika rīkotas ārkārtas vēlēšanas. 

"Vai tam ir bijušas kādas epohālas sekas? Skaidrs, ka ar 4. maiju nevar salīdzināt. Varētu teikt, ka tas iezīmēja paaudžu maiņu politikā. Bet vai tas ir radījis kvalitatīvi jaunu politiku? Domāju, ka ne."

Ne katram politiskajam notikumam Latvijas vēsturē veltīta teātra izrāde. Par Rīkojumu Nr. 2 tāda tieši šobrīd top Dailes teātrī. Pirmizrāde paredzēta 12. jūnijā, taču režisora Valtera Sīļa un dramaturga Matīsa Gricmaņa radītais iestudējums jau piedzīvojis diezgan lielas politiskās kaislības, jo pret to iebildusi Aināra Šlesera vadītā partija "Latvija pirmajā vietā" un arī KNAB pēc "LPV" iesnieguma gatavojas veikt pārbaudi, vai te pirms 15. Saeimas vēlēšanām nenotiek slēptā aģitācija.

Valters Sīlis, jautāts par Rīkojuma Nr. 2 nozīmīgumu, uzreiz atceras, ka pats bijis starp tiem, kas 2011. gada 28. maija vakarā devās uz Rīgas pili, lai sveiktu šo prezidenta lēmumu. "Atceros, ka ar draugiem skatījāmies Zatlera uzrunu televīzijā gandrīz kā hokeja maču, kur tiek gaidīti iesisti vārti, šajā reizē – pateikti daži konkrēti vārdi… Šis bija daudz skaidrāks paziņojums nekā iepriekš prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas piesauktie Damokla zobeni, un te sekoja arī rīcība," atceras režisors. Viņaprāt, tas bija pagrieziena punkts, un kaut kas no tā, kas iepriekš bija pieņemts un ikdienišķs, pēc tam vairs tāds nebija, lai gan "tagad ir jaunas formas un transformācijas".

"Vecie" oligarhi

Bet vai tiešām oligarhi nogājuši no skatuves? Jāatzīst, ka šim bieži lietotajam terminam Latvijā ir diezgan specifiska pagātne, jo par pamatu ņemta no Krievijas aizgūta formula. Tas nav vienkārši politiski ietekmīgu uzņēmēju apzīmējums, bet nosaka, ka oligarhs ir tas, kam vienlaikus piemīt gan ekonomiskā vara, gan politiskā vara (sava partija), gan savs medijs. Bez šī "komplekta" par pilnvērtīgu oligarhu runāt nevarot. Latvijā šis apzīmējums galu galā pielipa trim konkrētām personām, kas bija aktīvas politikā kopš 90. gadu beigām – Lembergs, Šķēle, Šlesers. "3A", kā viņus dažreiz dēvēja (jo visu vārdi sākas ar burtu "A").

Pēc 10. Saeimas atlaišanas visu trīs kontrolētie politiskie spēki tiešām piedzīvoja grūtus laikus – Šķēles Tautas partija oficiāli likvidējās, un viņš pats nolēma paiet malā. Šlesera partija vairs neiekļuva 11. Saeimā un arī tobrīd izplēnēja. Lemberga pārstāvētā ZZS gan saglabājās, taču arvien biežāk tai nācās rēķināties ar iespēju palikt opozīcijā – īpaši pēc 2018. gada Saeimas vēlēšanām, kad šķita, ka ZZS ir lemts kļūt par "izstumtajiem" un agri vai vēlu attapties ārpus parlamenta.

Taču tagad viss atkal ir mainījies un kādreiz par oligarhiem dēvēto politiķu pozīcijas ir būtiski uzlabojušās. ZZS, pateicoties darījumam ar "Jauno Vienotību" un "Progresīvajiem", 2023. gadā atgriezās pie valdošās koalīcijas galda. Lai gan to pavadīja atruna, ka Lembergs procesus vairs neietekmē, vairākos balsojumos no Ventspils nākušās vēsmas bija labi jūtamas. Savukārt Šlesers, kura ietekme kādu laiku bija jūtama drīzāk pastarpināti, 2021. gadā nodibināja jaunu partiju "Latvija pirmajā vietā", kas pulcēja ap sevi tos, kas bija neapmierināti ar valsts politiku kovida krīzes laikā. Tā ātri pārtvēra arī citus populistiskos lozungus un šobrīd ir partiju reitingu augšgalā, ar labām izredzēm gūt panākumus oktobrī gaidāmajās vēlēšanās. No trijotnes tikai Andris Šķēle nav politiski aktīvs un redzams.

Valdis Zatlers tomēr spriež, ka viņu ietekme vairs neesot tāda kā agrāk un arī nekad nebūšot. "Lembergu Rīgā vairs neredz, viņš tomēr ir ļoti nogurdināts politiķis, viņam vairs nav ietekmes. Šķēle ir biznesā, un šajā vidē viņam noteikti ir ietekme, taču politikā nav. Šlesers ir neatlaidīgs savā nišā. (..) Apsveicam par neatlaidību un konsekvenci, bet tomēr tās divas rociņas neatlaidīgi strādā uz sevi, un, kad sanāk sameloties, tas agri vai vēlu tiek atklāts," vērtē eksprezidents.

Režisors Valters Sīlis secina, ka "Šlesers šobrīd ir spēka pilnbriedā, viņa partija pēc socioloģisko pētījumu firmas SKDS jaunākajiem datiem ir populārākā Latvijā", turklāt daļa Latvijas iedzīvotāju pat vēlētos tieši šādus cilvēkus redzēt vadošos amatos. Tā tas neesot tikai Latvijā, bet globālā mērogā, par ko liecinot, piemēram, Donalda Trampa nonākšana pie varas Amerikas Savienotajās Valstīs.

Latvijā apzīmējums "oligarhi" pielipa trim personām, kas bija aktīvas politikā kopš 90. gadu beigām, – Aivaram Lembergam, Andrim Šķēlem un Aināram Šleseram. Attēlā: plakāts no piketa Rīgā 2011. gada 2. jūnijā.

Foto: Edijs Pālens/LETA

Vai ir jauni oligarhi?

Vai Latvijā vecos oligarhus nav aizvietojuši jauni oligarhi? Kā uzskata Zatlers, iespēja rasties jauniem oligarhiem ir pazudusi: "Bija mēģinājumi – maksātnespējas administrators Māris Sprūds, uzņēmējs Māris Martinsons, pats pēdējais – Armands Broks. Neviens no viņiem nenonāca politikā. Tas nozīmē, ka kaut kāda domāšanas maiņa gan sabiedrībā, gan politiķos ir notikusi, varbūt tas bija tas nozīmīgākais pagrieziena punkts." Ietekmīgi cilvēki, kas vēlas panākt sev vajadzīgos politiskos lēmumus, būšot vienmēr, tāpēc esot jāsakārto lobēšanas sistēma un jāveic citi priekšdarbi.

Politologs Jānis Ikstens piekrīt, ka attiecības starp biznesa vidi un politisko eliti ir mainījušās. Taču, iespējams, te lielāka nozīme ir nevis Zatlera Rīkojumam Nr. 2, pēc kura, viņaprāt, milzīgs lūzums nenotika, bet gan valsts budžeta finansējuma palielināšanai partijām 2019. gadā. To rosināja toreizējais Valsts prezidents Egils Levits, un valdošās partijas ļoti ātri noorganizēja šī likuma caurskatīšanu Saeimā. Jāatgādina gan, ka sabiedrībā tas tika uzņemts bez sajūsmas, lai neteiktu pretēji, jo bija iespaids, ka partijas burtiski tiek apbērtas ar naudu. Arī Ikstens piekrīt, ka šī ir "nepopulāra tēma", taču izvirzītais mērķis – atbrīvot politiku no naudas ietekmes – lielā mērā esot sasniegts. "Man nesen bija viens pētniecisks projekts, kas veltīts tieši šim jautājumam, un tur gan politiķi, gan uzņēmēji, kas agrāk ziedoja lielas summas, runā par to, ka šī saikne ir ļoti vājinājusies – bizness ir attālinājies no politikas. Katrs vairāk dzīvo savā pasaulē. Es tagad nerunāju, vai tas ir labi vai slikti, vienkārši secinu, ka 2011. gada lēmumiem nebija tik lielas nozīmes kā 2019. gada lēmumiem," vērtē politologs.

Ikstens gan piebilst, ka daudz kas ir atkarīgs no konkrētām personībām. Lembergam un Šleseram bijusi un joprojām ir interese pašiem darboties politikā, savukārt daudziem citiem uzņēmējiem, īpaši tiem, kas nodarbojas ar eksportu, nevis savu biznesu būvē uz valsts pasūtījumiem, politika neinteresē vai interesē mazāk. "Daži uzskata, ka sava partija – tā ir lieka greznība, bet mēģinājumi ietekmēt politiku caur naudu, protams, nekur nepazudīs. Kāda starpība, vai tos, kas to mēģina, sauc par oligarhiem vai kā citādi."

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

"Zatlera iesaukums"

"Viens no maniem mērķiem bija, lai politikā ienāk jauna paaudze. Un nevis tā pa vienam, izmocīti, caur dažādu partiju iekšējo struktūru, bet liels skaits vienlaikus," tā savu lēmumu drīz pēc rosinājuma par Saeimas atlaišanu veidot jaunu partiju šobrīd pamato Zatlers. Jauna partija tapa rekordtempā – 2011. gada 28. maijā bija Rīkojums Nr. 2, vēl līdz 8. jūlijam Zatlers pildīja prezidenta pienākumus, dienu vēlāk paziņoja par nodomu dibināt jaunu politisko spēku, bet jau 23. jūlijā – vienā dienā ar tautas nobalsošanu par 10. Saeimas atlaišanu – notika Zatlera Reformu partijas (ZRP) kongress.

Turpinājums gan bija kā pa celmiem. Ārkārtas vēlēšanās ZRP ieguva otru labāko rezultātu aiz "Saskaņas" – 22 deputātu vietas Saeimā. Tomēr jau uzreiz par atdalīšanos paziņoja sešu deputātu grupa ar Klāvu Olšteinu priekšgalā (tā dēvētais Olšteina sešinieks), partija piedzīvoja strauju reitingu kritumu (pēc nepilna gada darbības tās popularitāte jau bija tikai ap 4%), bet līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām izjuka pavisam. Daļa biedru pārgāja uz citām partijām, pārsvarā uz "Vienotību". "Viena liela dzīves skola," tagad secina Zatlers, kurš par šo jautājumu ir arī diezgan paškritisks. "Bija kodols, kas veidoja partiju, pārējie, kas tur pieskrēja klāt, bija protestētāji ar ļoti dažādiem uzskatiem. Tik lielā ideoloģiju jūklī uzrakstīt programmu ir diezgan neiespējami. Gadu rakstīja, un, kad bija gatava, tur nebija nekā – sauss, neinteresants teksts, kas nevienu neuzrunāja. Partija izira, un palika tikai šis sākotnējais kodols, pārējie aizmuka, nobijās, nodzērās, aizbrauca uz Indiju – tie visi ir reāli dzīves stāsti. Taču tie, kas palika, iegāja Latvijas politikā."

Šie politiķi, kurus politologs Jānis Ikstens dēvē par "Zatlera iesaukumu", pēdējo gadu laikā ir dominējuši Latvijas politikā. Tieši no ZRP nākuši līdzšinējā premjere Evika Siliņa, prezidents Edgars Rinkēvičs, iepriekšējās valdības ministri Rihards Kozlovskis, Inese Lībiņa-Egnere, Saeimas priekšsēdētāja biedre Zanda Kalniņa-Lukaševica, arī bijušais Rīgas mērs (pašlaik Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks) Vilnis Ķirsis, visi pārstāv "Jauno Vienotību", kuras frakciju Saeimā vada vēl viens bijušais ZRP biedrs Edmunds Jurēvics. Tas licis runāt par atsevišķu grupējumu partijas iekšienē, kas izstumj no vadošajām pozīcijām "Vienotības" vecbiedrus. Taču ZRP veidotāji ir arī citās partijās, piemēram, Zemnieku savienības vadītājs un ZZS premjera kandidāts, ekonomikas ministrs Viktors Valainis, Saeimas deputāts Juris Viļums no "Apvienotā saraksta", Rīgas domes deputāte no Nacionālās apvienības Elīna Treija un vēl citi. "Es varu būt krusttēvs, bet es nevaru būt tas, kas saka, ko viņiem darīt un kā darīt. Savu uzdevumu ievest viņus politikā esmu izdarījis, tālāk jau tas, kā viņi veido karjeras, ir viņu darīšana," saka Zatlers. Viņš atceras, ka pirms kāda laika runājis ar tobrīd vēl premjera amatā esošo Eviku Siliņu: "Es viņai teicu: tev ir divas iespējas. Vai nu rīkoties ļoti aktīvi, un tad tevi izmetīs no politikas, vai iet uz kompromisiem un rīkoties ļoti mīksti, un tevi tāpat izmetīs no politikas. Ir jāsaprot, ka politikā ir kāds laika sprīdis, kas katram dots, kurā var realizēt to, ko tu gribi, bet pienāk tā diena, kad tevi no politikas vienkārši izstumj. Un tas ir normāli, neviens tur nav mūžīgs."

Režisors Valters Sīlis gan uzskata, ka Zatlera veidotā partija, kas pat nosaukumā bija ielikusi vārdu "reformas", tomēr ļoti ātri pieņēma esošos spēles noteikumus un pielāgojās visu pārējo partiju modelim – ar "lokomotīvēm", izplūdušu identitāti un tamlīdzīgi. Vēlme kaut ko mainīt it kā bija, bet partija nespēja formulēt, ko tieši.

Režisors Valters Sīlis: "Skatījāmies Zatlera uzrunu televīzijā gandrīz kā hokeja maču, kur tiek gaidīti iesisti vārti, šajā reizē – pateikti daži konkrēti vārdi…"

Foto: Timurs Subhankulovs / Latvijas Mediji

"Saskaņa" un tanki

"Tikai ar tankiem mūs var piespiest mainīt šo lēmumu," šī Zatlera replika 2011. gada oktobrī intervijā Latvijas Radio kļuva par tādu kā simbolu tolaik gaisā virmojošajai idejai, ka vajadzētu veidot koalīciju ar prokrieviskajiem spēkiem. Tā joprojām bija sarkanā līnija, lai gan par šādu iespēju aplinkus bija runājuši arī, piemēram, tā laika "Vienotības" līderi. Zatlers uzskatīja, ka pārējie nav pietiekami izlēmīgi, tāpēc ieņēma diezgan stingru "Saskaņas" lobētāja pozīciju. Vai tā bija kļūda? Bijušais Reformu partijas līderis uzreiz atzīst, ka tankus piesaukt nevajadzēja. "Es biju aizgājis septiņos no rīta uz radio, Solvita Āboltiņa [tā laika "Vienotības" līdere] kaut ko runāja pa telefonu, un tas man mazliet uzvilka emocijas… Protams, tankus nekad nevajag pieminēt, jo tie ir "garšīgi", tas plaši aizgāja," tagad saka Zatlers.

"Saskaņas" aicināšanu koalīcijā viņš no šodienas skatpunkta raksturo kā savu provokāciju – "Saskaņa" esot sūdzējusies, ka viņus neņem tikai tāpēc, ka partija pārstāv krievvalodīgos vēlētājus, lai gan iebildumi bijuši pret viņu politiskajām nostājām. Zatlers gribējis atņemt šim argumentam spēku, turklāt bijusi iespēja "Saskaņu" jebkurā brīdī izmest no koalīcijas. "Tur nebija runa par politisku vienošanos, viņiem tika dota iespēja piedalīties valdības veidošanas sarunās – ja spēj atrast kopīgu valodu ar visiem, tad būs koalīcija, ja ne, tad nebūs. Bet "Vienotība" diezgan ātri atteicās," atgādina Zatlers. Viņaprāt, uz Latvijas krieviem nevajag skatīties kā uz vienotu veselumu, lai gan "Saskaņas" līderis Jānis Urbanovičs to savulaik mēģinājis apvienot zem vienas politiskās cepures, taču tagad labi parādoties, ka arī šī vide ir diezgan sašķelta. "Kamēr Latvijas krievi nesapratīs, ka viņiem jāatbalsta politiskie spēki, kas ir integrēti Latvijas politiskajā sistēmā, ar kuriem rēķinās un uzticas, tikmēr nekas prātīgs tur nesanāks. Un tāpat skaidrs, ka šos cilvēkus nekur nevar pārnest, tepat viņi būs, tātad jāsaprot, kā pret viņiem izturēties, kā ar viņiem runāt."

Politologs Jānis Ikstens ir pārliecināts, ka tieši šis solis ar mēģinājumu "Saskaņu" iedabūt koalīcijā Reformu partijai izrādījās liktenīgs: "Tiklīdz viņi sajuta savu vājumu, tā rokas nolaidās uz citiem darbiem. Es nesaku, ka tur trūka ideju, tās tur bija, bet partija pēc šī gājiena vienkārši izčākstēja." Zatlera aizrautību ar šo ideju viņš daļēji skaidro ar tā laika starptautisko fonu. "Pēc tam kad bijām iestājušies Eiropas Savienībā un NATO, parakstījuši robežlīgumu ar Krieviju, bija jūtams tāds maigs spiediens no sabiedrotajiem, ka vajag kaut kā sakārtot "krievu jautājumu". 

Tas arī sakrita ar laiku, kad ASV prezidents bija Baraks Obama, kurš ap šo laiku kārtējo reizi mēģināja uzlabot attiecības ar Krieviju, veikt restartu, kā viņi paši to apzīmēja. Man personiski nav nekādu šaubu par to, ka Zatlers bija aktīvi iesaistījies šajā "restartēšanā"," 

norāda politologs.

Nepilnu gadu pēc šiem notikumiem "Saskaņas" politiķi, tajā skaitā partijas vadītājs, Rīgas mērs Nils Ušakovs, aktīvi iesaistījās kampaņā par valsts valodas statusu krievu valodai, par ko notika referendums. Kopš tā laika "Saskaņas" aicināšana koalīcijā Latvijas politikā vairs netika pieminēta. Savukārt pēc tam, kad partijas līderis Jānis Urbanovičs 2022. gada 24. februārī pasteidzās nosodīt Krievijas iebrukumu Ukrainā, vēlētāji no šī spēka novērsās – 14. Saeimā tas vairs neiekļuva, un, kā rāda partiju reitingi, ir ļoti maza ticamība, ka varētu pārvarēt 5% barjeru 15. Saeimas vēlēšanās.

Valsts prezidenta loma

Pēc Valda Zatlera Valsts prezidenta amatā bijuši vēl četri prezidenti. Andris Bērziņš (2011–2015) un Raimonds Vējonis (2015–2019) nāca no politiskās vides, Egils Levits (2019–2023), lai gan 90. gados bijis Latvijas politikā, tomēr vēlāk bija veidojis jurista karjeru starptautiskajās institūcijās. Neviens no viņiem prezidenta amatā nenostrādāja ilgāk par vienu termiņu. Interesanti, ka pašreizējais prezidents Edgars Rinkēvičs bija Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Zatlera prezidentūras laikā un politikā ienāca līdz ar Rīkojumu Nr. 2. Zatlers gan pasmejas par to, ka Rinkēvičs dažreiz tiek dēvēts par Saeimas atlaišanas "līdzautoru" vai pat "īsto režisoru". Tolaik pie pamatojuma esot strādājuši vairāki padomnieki, tomēr tas bijis paša Zatlera lēmums. "Ja Rinkēvičs būtu līdzautors, viņš savā rīcībā tagad būtu agresīvāks par mani, taču es kā ierindas pilsonis joprojām esmu sabiedriskajā dzīvē agresīvāks nekā Valsts prezidents," piebilst Zatlers.

Bet vai prezidenta loma kopš tiem laikiem ir mainījusies? "Valsts prezidenta lomu nosaka Satversme, šajā ziņā nekas daudz nevar mainīties. Taču var manīties konkrētā cilvēka attieksme, viņa uzskatu sistēma, kā viņš analizē, pieņem lēmumus. Ļoti daudz ko nosaka iepriekšējā pieredze – ārsts, jurists, civildienesta kalpotājs – tās visas ir atšķirīgas pieredzes," uzskata Zatlers.

Tam piekrīt arī politologs Jānis Ikstens – prezidentam esot noteiktas pilnvaras, un jautājums ir tikai par to, kādā veidā katrs to liek lietā: "Prezidenta ietekme ir atkarīga no konkrētā cilvēka personības. Rinkēvičs ir viens no nedaudzajiem prezidentiem, kas ir publiski iznākuši ar kaut kādām satura prioritātēm, veidojot jaunu valdību. Pārējie to varbūt darīja, bet tas bija netieši, caur konsultācijām."

Tautas vēlēta prezidenta ideja

Tuvojoties savas prezidentūras noslēgumam, Valdis Zatlers aktīvi atbalstīja, ka Latvijai nepieciešams tautas vēlēts prezidents. "Tas būtu solis uz priekšu mūsu demokrātijai," viņš tolaik izteicās. Zīmīgi, ka viņš nebija vienīgais, kas pēc Rīgas pilī pavadīta laika par šo ideju sāk izteikties pozitīvi – iepriekš par to bija runājusi Vaira Vīķe-Freiberga, vēlāk – Raimonds Vējonis. Tomēr tieši Zatlers to kādā brīdī pacēla kā politisku karogu – tas bija viens no galvenajiem punktiem vēlāk tapušajā Zatlera Reformu partijas programmā, lai gan līdz diskusijām par izmaiņām Satversmē tā arī nenonāca. Iespējams, ka atbilde, kāpēc Zatleram tajā brīdī šī ideja simpatizēja, atrodama šajā viņa memuāru fragmentā no nodaļas, kas veltīta Rīkojumam Nr. 2: "...varu teikt, ka mans reitings tajā brīdī bija augstākais, kāds jelkad kādam no politiķiem Latvijā bijis."

Tagad viņš saka, ka mainīt domas par tautas vēlētu prezidentu likušas tikšanās ar cilvēkiem, kad viņš kā Zatlera Reformu partijas vadītājs pirmsvēlēšanu laikā braukājis pa reģioniem un sapratis, ka cilvēkiem šis jautājums patiesībā neesot svarīgs, jo "viņiem neinteresē, kā ievēlē prezidentu, viņiem interesē, lai būtu labs prezidents, kas viņus sadzirdētu, rūpētos". Politiķi joprojām reizēm koķetē ar šo jautājumu, tomēr par šādām izmaiņām esot skeptiski arī daudzi konstitucionālo tiesību speciālisti. Zatlers to vairs neuzskatot par aktuālu tematu Latvijas politikā: "Mēs par šo jautājumu esam izvingrojuši pietiekami daudz."

Politologs Ikstens savu skepsi pret tautas vēlēta prezidentu ar plašākām pilnvarām pamato ar konkrētu piemēru: "Paskatieties, kas notiek ar ASV! Jūs gribat šādu situāciju?" 

Parlaments darbojoties kā zināms aizsargmehānisms, jo tur pārstāvēti dažādi sabiedrības segmenti un intereses. Lēmumu pieņemšana reizēm esot lēnāka, taču tas arī mazina pārsteigumu iespējas.

Režisors Valters Sīlis iepriekš esot atbalstījis ideju par tautas vēlētu prezidentu. "Man ļoti nepatīk tas arguments, ka "sabiedrība tam vēl nav gatava". Tagad tiek lietots arguments "šajā ģeopolitiskajā situācijā". Šiem argumentiem ir viena forma – neko nemainām, neko nedarām citādi. Šis vārdu salikums bieži tiek lietots, lai pretotos pārmaiņām," uzskata Sīlis. Taču tautas vēlēts prezidents, viņaprāt, neesot tā ideja, par ko šobrīd vajadzētu īpaši cīnīties.

"Kaut kāda domāšanas maiņa gan sabiedrībā, gan politiķos ir notikusi," tagad spriež Valdis Zatlers.

Foto: Dainis Bušmanis / Latvijas Mediji

Ārkārtas vēlēšanas kā burvju nūjiņa

"Atlaid Saeimu!" Zatlers šo saukli izdzirdēja jau drīz pēc savas ievēlēšanas, tā dēvētās "Lietussargu revolūcijas" laikā 2007. gada rudenī, kad Doma laukumā tika rīkots protests pret toreizējā KNAB vadītāja Alekseja Loskutova atlaišanu. Zatlers pat uzkāpa tribīnē un teica runu protestētāju priekšā, taču saruna īsti neizdevās. Vēlākos gados prasība par Saeimas atlaišanu tika atkārtota regulāri – arī 2008. gada finanšu krīzes laikā. 2011. gada pavasarī šī tēma jau pat nedaudz bija atslābusi, ņemot vērā, ka tikko bija ievēlēta jauna Saeima, tomēr joprojām tika uztverta kā instruments, ar kuru var gan sodīt politiķus, gan būtiski mainīt politisko vidi. Kopš tā laika šādi aicinājumi jau ir ļoti reti, lai gan nevajag pat prezidentu, lai to rosinātu – 2009. gadā pieņemtie Satversmes grozījumi paredz, ka šādas tiesības ir arī desmitajai daļai (ap 155 000) balsstiesīgo pilsoņu, iesaistoties Centrālās vēlēšanu komisijas organizētā parakstu vākšanas kampaņā. Ja parakstu vākšanā tiek savākts nepieciešamais balsu skaits, notiek referendums. Pēc partijas "Latvija pirmajā vietā" ierosinājuma 2024. gadā tika vākti paraksti par 14. Saeimas atlaišanu, taču par to parakstījās tikai 39 230 pilsoņu, kas bija nepietiekami.

Vai sabiedrība 2011. gadā pārliecinājās, ka ārkārtas vēlēšanas nekāda burvju nūjiņa nav? "Toreiz tas derēja, bet pēc tās dienas es neesmu redzējis nevienu brīdi, kad tas būtu nepieciešams, un domāju, ka tuvākajā laikā nebūs. Mums nav bijis parlamentārās krīzes. Ja Saeima spēj pieņemt likumus, nav nekāda iemesla to atlaist. Mēs tam izgājām cauri, daudz ko iemācījāmies, ieguvām pieredzi. Ir instrumenti, kurus var lietot tikai tad, kad tie ir piemēroti. Ar cirvi taču skaliņus nedrāzīsi, ņemsi nazi," saka Zatlers.

Pašreizējais Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, vēl tikai kandidējot uz šo amatu, 2023. gadā intervijā "Latvijas Avīzei" izteicās diezgan konkrēti, kādā gadījumā viņš būtu gatavs spert šādu soli: "Ja ir ilgstoša politiskā krīze, nespēja izveidot valdību, nevar apstiprināt valsts budžetu un ir skaidrs, ka kaut kas neiet, nepieciešams iesaistīt tautu, tas būtu viens iemesls. (..) Tas, kas notika 2011. gadā, kad šo soli spēra Valdis Zatlers, – situāciju tobrīd varētu definēt arī kā likumdevēja un tiesu varas konfliktu. Tiesu vara lūdza atļauju veikt procesuālas darbības, bet likumdevējs tam pretojās – tas vairāk izskatījās nevis kā deputāta imunitātes nodrošināšana, lai aizsargātu viņu pret politisku vajāšanu, bet kā centieni traucēt, kas vēlāk arī apstiprinājās dažādos atklātībā nākušos sarunu ierakstos. Šāds konflikts būtu ļoti nopietni vērtējams, un arī tas var būt iemesls, lai rosinātu Saeimas atlaišanu." Uz jautājumu, vai viņš varētu rosināt Saeimas atlaišanu, ja redzētu, ka pie varas Latvijā var nākt prokremliska valdība, Rinkēvičs atbildēja, ka prezidents var atteikties nominēt premjera kandidātu, kas veidotu šādu koalīciju, taču "neapšaubāmi, ka jebkura virzība, kas ved mūs prom no NATO un Eiropas Savienības un mēģina ievilkt Maskavas orbītā, ir signāls rīkoties, lai to nepieļautu, un te var izmantot visus pieejamos instrumentus".

Svētdien, 2011. gadā 29. maijā, iznāca oficiālā laikraksta "Latvijas Vēstnesis" speciālizdevums, kurā publicēts Valsts prezidenta Valda Zatlera rīkojums Nr. 2.

Foto: Ekrānuzņēmums no laikraksta

Notikumu hronika

2011. gada 28. maijs bija vasarīga sestdiena – tādas dienas cilvēki bieži izmanto, lai dotos pie dabas, izklaidētos, atslēgtos no ikdienas rūpēm un arī politiskajām peripetijām, kādu tolaik netrūka. Uzmanība atkal bija pievērsta tā dēvētājiem oligarhiem, kā Latvijā mēdza apzīmēt politisko trijotni – Aivars Lembergs, Andris Šķēle, Ainārs Šlesers. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) izmeklētāji bija veikuši kratīšanu aptuveni 40 objektos, tajā skaitā pie Ventspils mēra A. Lemberga un ar Tautas partijas līderi A. Šķēli saistītos uzņēmumos. KNAB bija lūdzis atļauju veikt kratīšanu arī Saeimas deputāta A. Šlesera (tolaik Latvijas Pirmā partija/"Latvijas ceļš") dzīvesvietā, taču Saeima balsojumā to noraidīja. Vienlaikus strauji tuvojās Valsts prezidenta vēlēšanu laiks – esošais prezidents Valdis Zatlers jau 16. maijā bija paudis gatavību kandidēt uz otru termiņu, tomēr bija šaubas, vai viņam pietiks balsu. Uz amatu bija pieteicies vēl viens konkurents – Saeimas deputāts no Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) Andris Bērziņš. Atbilstoši tā laika kārtībai prezidents tika ievēlēts slēgtā balsojumā, kas nozīmē, ka nebija iespējams pārbaudīt, vai deputāti balsojuši tā, kā iepriekš publiski solīts, vai melojuši.

Piektdien, 27. maijā, medijos parādījās ziņa, ka nākamajā dienā plkst. 21 Latvijas Televīzijā un Latvijas Radio tiks pārraidīts Valsts prezidenta Valda Zatlera paziņojums, kurā viņš uzrunās Latvijas tautu par stāvokli valstī. Sīkāki skaidrojumi par plānotās runas saturu netika sniegti. 

Paziņojums tika gaidīts ar intrigu, taču tas arī nešķita nekas ārkārtējs, ņemot vērā, ka Zatlers jau vairākkārt bija izmantojis dažādas komunikācijas formas gan attiecībās ar politiķiem, gan sabiedrības uzrunāšanai.

Jautājums par Saeimas atlaišanu bija atradies uz galda vairākus gadus, tomēr iepriekš prezidents bija vilcinājies, piemeklējot dažādus argumentus, lai to nedarītu, savukārt šoreiz tas vairs nešķita tik aktuāli, jo salīdzinoši nesen – tikai pirms astoņiem mēnešiem – bija notikušas kārtējās Saeimas vēlēšanas. Arī politologi, gaidot 28. maija vakaru, apšaubīja, ka Zatlers varētu rosināt Saeimas atlaišanu, jo "prezidents nav gatavs tādam lēmumam".

Tā laika Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Edgars Rinkēvičs vēlāk kādā intervijā atminējās – kad viņš 27. maijā zvanījis Latvijas Televīzijas ģenerāldirektoram, lai atbilstoši likumam prasītu raidlaiku prezidenta paziņojumam, nekas neesot bijis izlemts, lai gan Saeimas atlaišana jau bija kļuvusi "par ļoti nopietnu alternatīvu". Zatlers tobrīd nemaz nebija Latvijā, bet gan Polijas galvaspilsētā Varšavā, kur notika Centrāleiropas valstu vadītāju sanāksme un bija paredzēta arī tikšanās ar ASV prezidentu Baraku Obamu.

Kā ļoti zīmīga tiek vērtēta 28. maijā pa dienu notikusī Zatlera tikšanās ar premjeru Valdi Dombrovski, Saeimas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu (abi "Vienotība"), kā arī ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru. Lūk, kā pats Zatlers tās vēlāk aprakstījis savā grāmatā "Kas es esmu?": "Tikšanās ar katru no viņiem atsevišķi notika ik pa stundai. No Kalnmeiera vēlējos precīzi noskaidrot visus juridiskos faktus par Šlesera kratīšanas pieprasījuma procesu. Bet ar Saeimas priekšsēdētāju un Ministru prezidentu pārrunāju iespējamo situācijas attīstību Saeimā un tās ietekmi uz valdības darbu. Pēc šīs apspriežu sērijas man kļuva skaidrs, ka neviens no viņiem īsti nezina, kā šajā kritiskajā situācijā rīkoties. Eksistēja vien paļāvība, ka laiks visu atrisinās pats. Kurp mēs kā valsts ejam? (..) Ja otra un trešā valsts augstākā amatpersona piekrīt, ka valstī ir iestājusies parlamentārā krīze un priekšā ir strupceļš, man atlika vien rīkoties." Izskanējušas arī versijas, ka tieši šajās sarunās Zatlers pārliecinājies, ka balsu viņa pārvēlēšanai nepietiek, lai gan viņš pats uzsver – par to tobrīd vispār nav domājis.

Rīkojumu Nr. 2 viņš parakstījis 28. maijā ap 18.30, bet vēlāk tiešraidē par to paziņoja sabiedrībai. Jau dodoties uz Jūrmalas rezidenci, atskanējis zvans no Rīgas pils. "Devos atpakaļ uz Rīgu, uz Pils laukumu, kur mani sirsnīgā atmosfērā ar maijpuķītēm rokās sagaidīja vairāki simti priecīgu cilvēku. Visas šaubas izgaisa vienā acumirklī. Sapratu, ka esmu rīkojies pareizi un Latvijas tautas labā."

Foto: Māris Antonevičs / Latvijas Mediji

Izrāde "Rīkojums Nr. 2"

• Dailes teātrī 12. jūnijā paredzēta pirmizrāde dokumentālam trillerim (tā to piesaka veidotāji) "Rīkojums Nr. 2". Dramatizējuma autors Matīss Gricmanis, režisors Valters Sīlis. Prezidenta Zatlera lomā pieteikts Artūrs Skrastiņš, Aivara Lemberga lomā – Lauris Dzelzītis, Aināra Šlesera lomā – Lauris Subatnieks, Andra Šķēles lomā – Ģirts Ķesteris u.c. tēli un aktieri.

"Izrāde tapusi īstajā laikā. Tas nav viens humora šovs par politiķiem, bet pretenzija uz mākslu, kas parāda diezgan konkrētus vēsturiskos momentus – tas viss ir bijis nesen un vēl ir ļoti labi mūsu atmiņā. Tajā pašā laikā pietiekami sen, lai mēs jau būtu nomierinājušies un varētu vērtēt daudz objektīvāk. Tas uzmundrinās sabiedrību, varbūt pat pozitīvi, nedaudz noliks dažādās frontēs un būs tāda polarizācija. Es nejaucos teātra darbā, ja viņiem kas interesē, varu pastāstīt. Viņi var pieņemt to, ko es saku, var nepieņemt," uzskata Valdis Zatlers.

Viņš kritizē KNAB, kas gatavojas vērtēt, vai izrādei nav politiskās kampaņas pazīmes. "Es vēl saprotu, ka Šlesers tur kaut ko paziņo, bet KNAB reakcija bija vienkārši muļķīga un neprofesionāla. Kas tā par mākslas cenzūru? Man pat rodas šaubas par KNAB vadītāja kompetenci."

Arī režisoram Valteram Sīlim KNAB iesaiste bijis pārsteigums: "Tas ir slikts precedents. Jā, šī ir izrāde ar politisku stāstu, bet mēs cīnāmies par to, lai tas būtu mākslas fakts. Protams, ir bijuši gadījumi, kad mākslas pasākumi tiek izmantoti pirmsvēlēšanu kampaņā. Arī Šlesera kungs organizēja koncertus. Iespējams, ka viņš šādi uztver mākslu, ka tā kalpo kāda interesēs."

Politiskā ažiotāža gan esot bijusi laba reklāma, jo biļetes uz jūnija izrādēm jau izpirktas un arī papildizrādēm augustā vairs nav daudz brīvu vietu. Režisors cer, ka izrādi turpinās rādīt arī pēc Saeimas vēlēšanām.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".

 

MAF 2025

Foto: #sif_maf2025

#SIF_MAF2025

#kasnotikapectam