Pētījumi palīdz mežkopjiem: kuras meža stādīšanas metodes patiešām darbojas

Neveiksmīgi eksperimenti dažkārt ir tikpat vērtīgi kā izdevušies. Meža īpašnieki ik gadus apmeklē cits citu un uzzina, ko jaunu zinātnieki atklājuši. "Nu jau vairāk nekā desmit gadus organizējam šīs Meža zināšanu dienas," saka to organizators Arnis Muižnieks, Mežu īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs.

Šajā divu dienu pasākumā piedalījās trīsdesmit meža īpašnieki. "Latvijas Avīze" apmeklēja zinātnes objektu apskates dienu, lai ar tās atziņām iepazīstinātu tos mežkopjus, kuri nevarēja būt klāt. Jautājumi bija visdažākie, piemēram, vai ar aitu vilnu var mēslot stādiņus? Vai arī – kopjot stādījumus, izcērtam konkurentus virs zemes, bet kā tikt galā ar sakņu konkurentiem zem zemes? Šie bija tikai daži no jautājumiem, uz kuriem mežkopji saņēma atbildes. Taču vairākas atbildes bija arī šādas: "Tā nedariet – izmēģinājām, nekas nesanāk." Arī šādas atziņas mežkopjiem ir ļoti noderīgas.

Otrā zināšanu apguves diena bija ES zinātnes programmas "Apvārsnis" "augsnes misijas" pētījuma "InBestSoil" (ID 101091099) apmeklējums "Meža pētīšanas stacijas" (MPS) Mežoles mežos. Šī pētījumā gaitā tiek vērtēta augsnes apsaimniekošana no trim aspektiem – ekonomiskā, sociālā un ekoloģiskā. Galarezultātā katrs meža īpašnieks, atbildot uz trīs reiz deviņiem jautājumiem, savā īpašumā varēs izveidot augsnes ilgtspējas karti. Tā būs īpaši svarīga saistībā ar ES 2025. gada 12. novembrī pieņemto Augsnes direktīvu (2025/2360 par augsnes monitoringu un noturību). Augsnes monitorings Eiropā jāievieš līdz 2029. gada martam, patlaban zemes īpašniekiem direktīva neparedz obligātus ilgtspējīgas apsaimniekošanas pienākumus.

Slapjās vietās – tikai melnalksni

Pirmie demonstrācijas stādījumi, kurus LVMI "Silava" meža atjaunošanas un ieaudzēšanas virziena vadošā pētniece Dr. silv. Dagnija Lazdiņa parādīja meža īpašniekiem, atradās MPS Variņu pagasta Ķeņģos. Autoceļa Smiltene–Gulbene malā ir zema pārpurvojusies slīkšņa, kurā tagad aug melnalkšņi.

"Stāvošā ūdenī nekas neaug, jo stāvošs ūdens ir miris. Pat kārkli neaug. Ūdenim ir jākustas. Veidojot pacilas, ūdens izkustas, tajā izšķīst skābeklis, saknes var elpot un viss aug. Šeit veidojām paaugstinājumus, kuros labi ieauguši melnalkšņi, jo arī dabā melnalkšņiem patīk nelieli pacēlumi," rāda zinātniece. Vielu un ūdens apritei ir svarīgi tie "caurumi" slapjajā augsnē, kas radušies, veidojot pacilas. "Sen jau iestādīju melnalkšņus, jo bebru atkarotā platībā nekas cits neaug," savā starpā spriež meža īpašnieki, kuriem tas nav nekas jauns.

Terases priežu stādījumiem

Launkalnes pagasta Mežoles mežā priedes stādītas kalnainā vietā. Te pētnieki izmēģinājuši dažādus stādīšanas paņēmienus. Damaksnī priedītes pienāktos stādīt vagās, jo tik auglīgā platībā dabiska priedes atjaunošanās parasti nesekmējas. Priedi ieaudzēt nav viegli. Turpat blakus atstāta sleja pašizsējai – skraja bērzu un dažādu citu koku mistrotne. Salīdzinājums bija par labu koptajiem stādījumiem. "Bukletiņā var skaisti uzzīmēt, kā saudzīgi izturēties pret augsni, bet traktors tādā slīpumā šķērsām nevar nobraukt. Lietus ūdens laika gaitā augsni no augšas noskalo lejup. Risinājums šādām vietām ir rotējošie pacilu veidotāji, kuri, braucot lejup no kalna, izveido terases. Kalna galā stādiņi jāstāda bedrītēs, bet lejā – uz pacilas. Tad tie aug vienmērīgi," ar pieredzi dalās Dagnija Lazdiņa.

Veidojot pacilas vietās, kur apakšā ir cieta baltā smilts, augsni var vienkārši kā pankūku apmest otrādi – tad skābākais slānis nonāk apakšā, savukārt neauglīgā baltā smilts neļauj nezālēm konkurēt ar stādiņu.

Foto: Ivars Bušmanis / Latvijas Mediji

Zemi apmest kā pankūku

"Egļu stādīšanai dumbrājā nav labāka augsnes sagatavošanas veida kā pacilas," jau nākamajā pieturpunktā rāda Dagnija Lazdiņa. Nav vienalga, kā izrakto trūdzemi novieto stādīšanai. Kopā ar biologiem pētnieki analizējuši stādiņu sakņu sistēmas attīstību vairāku gadu garumā.

"Tad, kad stādiņš ir iestādīts uz pacilas, pēc trim gadiem tas būs izveidojis garāku sakni nekā vagā. Saknes sliecas dziļāk un attīstās uz visām pusēm – koks kļūst stiprāks un izturīgāks." Salīdzinājumam tika rādītas piecu, četru un divu gadu eglītes. 2021. gadā stādītās egles pēdējos divos gados ir īpaši strauji saņēmušās augšanā.

"Pirmajos trīs gados pacilas vidū "ielocītā zemsedze" sadalās līdzīgi kā komposta kaudzē, un pēc tam eglītes piedzīvo strauju augšanas uzrāvienu," skaidro mežzinātniece. "Ja eglīti iestādām vietā, kas tai nav piemērota, tad to parasti uzzinām tikai piektajā gadā, kad tā sāk nīkuļot. Ar mēslojumu, ko stādam līdzi dod kokaudzētavas, pietiek aptuveni četriem gadiem."

"Tādās vietās, kur apakšā ir cieta baltā smilts, augsni var vienkārši kā pankūku apmest otrādi ar to pašu traktora kausu, ar kuru veido grāvja profilu. Tad skābākais slānis, kurā aug virši, nonāk apakšā un tur uzkrājas mitrums. Vidējais slānis ir ar piemērotāku pH, savukārt neauglīgā baltā smilts paliek virspusē. Uz tās sākumā nekas īsti negrib augt, un tā veido sava veida mulčējuma zonu ap stādu. Šis virspusē uzvērstais, mazauglīgais slānis neļauj nezālēm konkurēt ar stādiņu. Līdzīgi kā ar burkāniem – mēs ravējam nevis tad, kad burkānus vairs nevar atrast, bet tad, kad tiem blakus parādās nezāles. Arī kopjot koku stādiņus, mēs samazinām konkurenci par barības vielām." Šādus izmēģinājumus "Silava" veic sadarbībā ar "Latvijas valsts mežiem", un tajos augšanas rezultāti ceturtajā gadā bijuši labāki.

Apmežošanas poligons smilšu karjerā

Kapusila smilšu karjers apmežots, rindās stādot dažādu sugu kokus – papeles, vītolus, dižskābaržus, bērzus, priedes un egles. Izmantoti gan ietvarstādi, gan kailsakņi.

Šāds eksperiments tikai pēc desmit vai piecpadsmit gadiem varēs sniegt atbildi uz jautājumu par piemērotāko stādīšanas biezumu. Stādījumu attālumi pētīti, stādot apļus: "piltuves" viducis apstādīts ļoti blīvi – līdz 4000 stādiem uz hektāra –, savukārt ārmalā – tikai ap tūkstoti.

Šeit tiek pārbaudīts, vai un ar ko vērts stādiņus piebarot. Dažiem pie saknēm piebērts dažādu dzīvnieku mēslu digestāts, dažiem – kokšķiedra ar kūdru un pelniem, vēl citiem – aitas vilna. Dagnija Lazdiņa rokā tur nemazgātu aitas vilnu un spirālveida plastmasas aizsargus. Aitas vilnu iespējams izmantot gan aizsardzībai pret meža dzīvniekiem, gan stādu mēslošanai.

Kā alternatīvu plastmasas spirālēm meža stādiņu aizsardzībai zinātnieki piedāvā izmantot nemazgātu, kārstu aitas vilnu. "Vilnu var ērti aptīt ap stumbru, tā saglabājas savā vietā un laika gaitā dabiski sadalās – lietus to izskalo, saules ietekmē vilna kļūst trausla un nežņaudz koku, tāpēc vēlāk nekas nav jānes ārā no meža. Pētījumos secināts, ka plastmasas spirāles ne tikai aizsargā stādiņus, bet arī nedaudz ietekmē stumbra attīstību – starp spirālēm kokiem veidojas izteiktāks mieturis," paskaidro meža zinātniece. Trešajā gadā acīmredzami labāk aug tie stādiņi, ap kuriem bērta kokšķiedra vai aplikta aitas vilna. Ir uzņēmumi, kas ražo arī aitas vilnas granulas – tās ir ērtāk izmantot, taču izmaksas ir augstākas.

"Pamēģināšu aptīt aitas vilnu ap jaunajiem stādiņiem," noklausījies spriež jaunais meža īpašnieks Toms Grudovskis no Dobeles novada zemnieku saimniecības "Lielvaicēni".

LVMI "Silava" vadošais pētnieks Arnis Gailis iepazīstina ar Latvijas ozolu audzi, viņā klausās Kārlis Blūms.

Foto: Ivars Bušmanis / Latvijas Mediji

Atjauno Latvijas ozolus

Parastā ozola pēcnācēju pārbaužu stādījumi septiņu hektāru platībā ir apjozti ar divus metrus augstu žogu. "Bez aizsardzības pret dzīvnieku bojājumiem no šiem ozoliem nekas nebūtu palicis pāri," norāda Ph. D. Arnis Gailis, LVMI "Silava" vadošais pētnieks.

Ozolu selekcijā, salīdzinot pēcnācēju izmēģinājumu stādījumus, iespējams atlasīt gan labākos vecākkokus, gan perspektīvākos pēcnācējus. Konkrētais ozolu stādījums Meža pētīšanas stacijas teritorijā ierīkots 2001. gadā, un tajā izmantotas dažādās Latvijas vietās – mežaudzēs, parkos un alejās – ievāktas sēklas, kā arī vienas sēklu plantācijas pēcnācēji. Ozolu selekcija Latvijā netiek veikta intensīvi, tāpēc šādu stādījumu nav daudz. Vislabāk aug ozoli no Jumpravas apkārtnes, kā arī no savulaik izveidotās Lubānas ozolu sēklu plantācijas, secina zinātnieks.

Stādījumā vairākkārt veikta kopšana, pakāpeniski atbrīvojot ozolus no konkurējošās veģetācijas. Galvenais ir nepieļaut, ka pamežs ieaug ozolu lapotnē, un šajā ziņā vistraucējošākais ir strauji augošais bērzs. Šis ozolu stādījuma apmeklējums noslēgumā daudziem mežkopjiem bija kā saldais ēdiens. "Es tāpēc vien braucu abas dienas, lai redzētu šo," atzīst pieredzējušais mežkopis Kārlis Blūms.

"Meža attīstības fonds".

Foto: Publicitātes

Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Nedēļas abonements

Fokusā – tas, kas interesē tieši tevi. Izvēlies savus autorus, tēmas vai sadaļas un lasi pēc saviem noteikumiem.

10 raksti tikai par 0,50 €

• Fiksēta cena par noteiktu rakstu skaitu
• Lasi, kad vēlies – bez termiņa stresa
• Iespēja jebkurā brīdī iegādāties papildu rakstus

Izvēlies brīvību lasīt to, kas tev patiešām svarīgs šeit.

Foto: Lasi.lv

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

• Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
• Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
• Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
• Gata Šļūkas karikatūru
• Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu