Prezidentu runas un nacionālā identitāte

"Runas pasaka ļoti daudz ne tikai par prezidentu, bet arī par valsti, par nāciju, kuru politiskais līderis pārstāv. Piemēram, Vaira Vīķe-Freiberga, Valdis Zatlers un Guntis Ulmanis lietoja šādu metaforu "Latvija ir mūsu māte, tā ir mūsu zeme, kas mūs ir izauklējusi, un ne mums, viņas bērniem, prasīt, vai viņa mūsu mīlestību būtu pelnījusi, bet gan mums katram pierādīt, ka mēs esam pelnījuši saukties par viņas bērniem".

Tas ļauj klausītājiem ne tikai asociēt Latviju ar kaut ko ļoti pazīstamu un tuvu, bet arī atspoguļo ģimeni, savas zemes mīlestību un darbu kā nācijas, nacionālās identitātes vērtību," saka jaunā filoloģijas zinātņu doktore Līga Romāne-Kalniņa, kura savā promocijas darbā pētījusi Baltijas valstu prezidentu runu ietekmi uz nacionālo identitāti. Zinātniece saņēmusi gan Latvijas Zinātņu akadēmijas balvu jaunajiem zinātniekiem, gan Latvijas Universitātes (LU) balvu par labāko promocijas darbu. Uz minēto tematu sākusi virzīties, jau studējot bakalaura studiju programmā LU Humanitāro zinātņu fakultātē. Sākumā pētījusi rakstus medijos par karu – sakot no Otrā pasaules kara, salīdzinot lingvistiskās iezīmes, piemēram, metaforas, hiperbolas, eifēmismus un vietniekvārdus, kas izmantoti, atspoguļojot kara tematiku Lielbritānijas, Vācijas un Amerikas Savienoto Valstu masu ziņu rakstos. Savukārt maģistra darbā jaunā pētniece pētījusi breksita laika retoriku un to, kā politiķi runāja, cenšoties pārliecināt Lielbritānijas pilsoņus balsot par vai pret izstāšanos no Eiropas Savienības.

L. Romāne-Kalniņa: Pamanīju, ka šie politiķi ļoti spēlē uz nācijas identitāti, viens no kuras elementiem britiem ir vēsturiskā varenība, tas, ka "mēs vienmēr esam bijuši mēs paši", ka "paši esam tikuši galā". Man tas likās ļoti interesanti, bija skaidri redzams, ja politiķis zina identitātes nianses un ko vērts uzsvērt un atkārtot, tad to var izmantot ļoti efektīvi, pārliecinot klausītāju domāt un rīkoties runātājam izdevīgā veidā. Tajā pašā laikā politiķi, kuri bija pret breksitu, parasti izteicās ļoti sausi, vairāk runāja par ekonomiku, sauca konkrētus skaitļus un faktus. Lielai daļai cilvēku ne vienmēr patīk ko tādu klausīties. Viņus drīzāk uzrunā skaļi saukļi, emocijas – pārspīlējumi, metaforas.

Tā secināju, ka kolektīvo identitāti var izmantot arī manipulējot, ne vienmēr sabiedrībai labumu nesošiem mērķiem. 

Rakstot maģistra darbu, daudz domāju par to, vai manipulācija var būt arī pozitīva. Sapratu, ka arī doktorantūrā gribu pētīt nacionālo identitāti. Runājot ar profesori Ingu Karapetjanu, secinājām, ka šoreiz jāpēta Latvija. Pamazām izkristalizējās, ka jāpēta tieši valsts prezidentu runas.

Rakstot bakalaura darbu, kad zināšanas par valodniecības tehnoloģijām vēl nebija gana plašas un arī tehnoloģijas vēl nebija tik attīstītas, pati ar zīmuli gāju cauri tekstiem un skaitīju katru izmantoto vārdu, bet tagad manā vietā to jau izdara mākslīgais intelekts. Visas runas tikai jāielādē īpašā datorprogrammā vai tīmekļa korpusa rīkā, un varu veikt savu darbu.

Vai, pētot prezidentu runas, iespējams pateikt, kura prezidenta ieguldījums identitātes veidošanā bijis lielāks?

Šeit ļoti jāskatās jau pieminētais konteksts. Vairas Vīķes-Freibergas runās tiešām izceļas viss, kas mūsu identitātei ir svarīgs: latviešu valoda, tautasdziesma, darbs, pašlepnums, sava zeme. Piemēram, tas, ka mēs esam darba tauta, parādās vai katrā runā. Bet šis elements ir īpaši izplatīts jau neatkarīgās Latvijas pirmo prezidentu runās: viņi bija tie, kuri šos jau eksistējošos latvieša identitātes elementus un vērtības ietērpa vārdos un pateica – tie esam mēs, latvieši.

Arī Guntis Ulmanis savās runās atspoguļoja un veidoja identitātes, jo runās parādās ļoti daudz kolektīvās patības elementu, turklāt ne tikai nacionālās, klāt nāca arī eiropeiskā identitāte, jo tajā laikā mūsu mērķis bija iestāties Eiropas Savienībā un NATO,

tāpēc prezidents bieži uzsvēra, ka mēs esam Eiropa, ka mūsu vērtības ir demokrātija, brīvība un cilvēktiesības. Var teikt, ka Guntis Ulmanis parādīja šo ceļu, kuru ejam, vienlaikus parādot arī, no kurienes mēs nākam, kas mēs bijām, kas mēs esam un kurp dodamies. Vaira Vīķe-Freiberga šo visu nostiprināja, īpaši to, kas mēs esam un būsim nākotnē.

Nākamajiem prezidentiem bija drusku vieglāk, jo pamats jau bija uzbūvēts. Pēc tam gan nāca ekonomiskā krīze, kad daudzi sāka aizbraukt no Latvijas. Šajā posmā gribētos izcelt prezidenta Valda Zatlera runas, jo viņam bija jāpārliecina tauta par to, ka tiksim galā un ka jāstrādā pašiem savas valsts labā. Tad prezidents runāja par Brīvības piemineklī iekaltajām vērtībām, par Lāčplēsi, ka mēs paši esam kā Lāčplēsis, piemēram, "šodien mums Lāčplēsis jāatrod sevī un savos līdzcilvēkos – tikai tā varēsim tikt galā ar izaicinājumiem". Visgrūtākajos laikos viņam bija jācenšas dot spēku.

Man radies iespaids, ka tieši uz prezidentiem, kam bijis jāiznes lielākais smagums, sabiedrība skatās ar lielākām negācijām. Guntim Ulmanim, Valdim Zatleram un arī Egilam Levitam ir bijis gana sarežģīti ar runām iedvesmot, pārliecināt, nomierināt, izglītot sabiedrību.

Vēl tāds interesants fakts, ka grūtos laikos parasti prezidentu runas ir garākas. Iespējams, tāpēc, ka ir vairāk problēmu, un katrai no tām jāpievērš īpaša uzmanība, turklāt nevar uzreiz mesties problēmās iekšā. 

Parasti runas sāk ar pozitīvo, piemēram, ka esam pārdzīvojuši arī grūtākus laikus mūsu vēsturē, un tikai pēc tam pāriet pie problēmām, piemēram, ka šobrīd cīnāmies ar krīzi, ar pandēmiju vai kara sekām. Pabeidz atkal ar pozitīvo, piemēram, ka mēs visi kopā to pārvarēsim, kā allaž to esam spējuši.

Bet vai, jūsuprāt, prezidenta Levita runas kovida laikā bija labākais, ko varējām sagaidīt?

Atkarīgs no tā, ko gribējām sagaidīt un vai paši bijām vienoti savā viedoklī, attieksmēs, rīcībā vai tomēr domas un darbības krasi dalījās. Prezidents uzsvēra, ka mums visiem jābūt vienotiem, jābūt atbildīgiem, vispirms izolējoties, bet pēc tam vakcinējoties. Katrā ziņā prezidents centās vairot uzticību ārstiem un zinātnei, kas tobrīd bija ļoti svarīgi. Vajadzēja apgāzt mītus, bet darīt to saudzīgi, lai neaizskartu cilvēkus, kas tiem tic. Informatīvā un izglītojošā funkcija runās bija, bet trūka klausītājam pielāgota valodiskā ietērpa. Domāju, ka ne tuvu visos gadījumos runas tika veiksmīgi pielāgotas klausītājam.

Kopumā gan, pētot citu valstu piemērus, man šķiet, ka nebija tik slikti, ņemot vērā, ka emocijas šajā laikā bija saasinātas, tāpēc ne vienmēr varējām visu objektīvi izvērtēt.

Egils Levits.

Foto: Timurs Subhankulovs / Latvijas Mediji

Kad runā ar Valsts prezidentu, ir sajūta, ka klausies lekciju, viņš runā par dažādām teorijām, citē pētniekus un rakstniekus. Sarunu biedram arī pašam daudz jāzina, lai varētu to saprast. Savukārt savās publiskajās runās gan viņš kopumā ir vienkāršāks – identitāti piemin bieži, bet ne kā teoriju, drīzāk cenšas to darīt skaidrojoši.

Kādā no saviem zinātniskajiem rakstiem par šo tēmu atzināt, ka ar tautu prezidents Levits runā vienkāršāk, nekā uzstājoties starptautiskos pasākumos.

Patiesībā prezidentūras sākumā Levita publiskās runas Latvijā nebija tik vienkāršas. Pieļauju, ka ne visi tās vienmēr saprata. Viņš daudz mazāk nekā iepriekšējie prezidenti izmantoja metaforas, mazāk uzrunāja vienkāršo cilvēku. Iespējams, ka jau vēlāk pandēmijas laikā kāds viņam ieteica kļūt vienkāršākam, kā rezultātā brīžiem sanāca nonākt otrā galējībā: prezidents sāka runāt pārāk vienkārši.

Te gribas secināt, ka runai ir jābūt pa vidu starp pārlielu gudrību vai sarežģītību un pārāk lielu vienkāršošanu. Bet, ja runājam par identitātes veidošanu, tad šajā ziņā man prezidenta darbība simpatizē. Ne tikai runu līmenī, bet arī tajā, kā viņš cenšas veidot un stiprināt mūsu nacionālo identitāti, atgādinot, ka sastāvam ne tikai no latviešiem un mums ir ne tikai latviešu valoda, bet arī lībiešu valoda un kultūra, un uzsverot latgaliešu kā latviešu nācijas svarīgas daļas vērtību. Tiesa, ne visiem tas patīk. 

Daļa sociālo tīklu lietotāju šo prezidenta pieeju bieži vien kritizē. Tas, iespējams, ir tāpēc, ka mums trūkst vienotas izpratnes par to, kas mēs īsti esam. Prezidenta loma un uzdevums ir palīdzēt mums šo izpratni veidot.

Rakstot promocijas darbu, aptaujāju iedzīvotājus, lai saprastu, kāda ir reakcija uz dažādiem prezidentu runu citātiem. Vaicāju tikai par citātu, neizpaužot, kurš prezidents šo runu teicis. Apstiprinājās, ka atzinīgāk tiek novērtētas krāsainākas, emocionālākas un metaforām bagātākas runas, kā arī vairāk uzrunā citāti, kur lietots vārds "mēs" vai "latvieši", nevis "Latvija".

Ja nezina, kurš prezidents to teicis, personīgā, subjektīvā nepatika pret kādu no prezidentiem neatstāj iespaidu uz šo vērtējumu. Taču skaidrs, ka dzīvē to, kā uztvers prezidenta runas, ietekmē arī prezidenta personība un kopējais konteksts. To visu analizēju kopsakarībā, un tikai tad var nonākt pie kādiem vērtīgiem secinājumiem.

Pieminējāt sarunu ar Egilu Levitu. Vai, veicot pētījumu, izdevās aprunāties ar bijušajiem valsts prezidentiem?

Sarunai piekrita vēl tikai Guntis Ulmanis, bet pēc tam tomēr radās apstākļi, kuru dēļ saruna nevarēja notikt. Taču runāju ar bijušo prezidentu padomniekiem un preses sekretāriem.

Piemēram, braucu uz Lietuvu un runāju ar Lietuvas prezidenta runu autoru. Runājām par to, kāpēc Lietuvas prezidentu runās nejūt dalījumu starp minoritātēm un lietuviešiem. Viens no iemesliem: rusifikācijas politika Lietuvā okupācijas laikā nebija tik spēcīga kā pārējās Baltijas valstīs.

Vai tad Latvijas prezidentu runās jūt vēlmi nodalīt latviešus no cittautiešiem? Esat skaitījusi, kādus vārdus prezidenti visbiežāk izmanto, piemēram, prezidenta Levita runās "Latvija" bija pirmajā vietā, "Eiropa" – astotajā, bet "latvieši" tikai 11. vietā. Tas, manuprāt, liecina, ka latviešus izvairās pieminēt.

Runas tiek veidotas ļoti uzmanīgi, lai neaizskartu jūtīgās tēmas. Piemēram, ja runājam par nepieciešamību lietot latviešu valodu, tad prezidenti savās runās līdz šim bijuši, manuprāt, pieļāvīgi, iecietīgi. Rodas iespaids, ka ne tikai prezidenti, bet arī mēs paši esam vēlējušies nostumt problēmas un nesaskaņas malā, nevis sastapties ar tām aci pret aci un mēģināt risināt. No šodienas skatpunkta man liekas, ka būtu vajadzējis runāt stingrāk, nepārprotamāk, tiešāk, kā to darīja, piemēram, Igaunijas prezidenti uzreiz pēc neatkarības atgūšanas.

Prezidenti tiešām daudz lieto vārdu "Latvija" ne tikai kā valsts nosaukumu, bet ar domu, ka mēs visi esam Latvija. Tā viņi izvairās no vārda "latvieši" lietošanas, kas var likt domāt, ka runa attiecas tikai uz tiem, kam dzimtā valoda ir latviešu. 

Saprast, kā uzrunāt to tautas daļu, kas nav etniskie latvieši, aizvien bijusi problēma. Prezidents Levits mēdz izmantot "latvju tauta" vai "mīļie tautieši" vai "dārgie tautieši", tā uzrunājot visus Latvijas pilsoņus. Kad jautāju, kā viņš izvēlas šo uzrunas formu, prezidents skaidroja, ka "mīļie tautieši" var teikt tādos pasākumos kā, piemēram, Dziesmu svētki, kas jau ir emocionāli pielādēti, bet formālākā pasākumā tas nederēs.

Vaira Vīķe-Freiberga mēģināja visus Latvijas uzticīgos apvienot ar šādiem vārdiem: "Visus, kas ir gatavi stāvēt zem sarkanbaltsarkanā karoga, visus, kas ir gatavi šo karogu nest pasaulē, visus tos Latvija ir gatava uzņemt kā savus dēlus un meitas. Katram, kas jūt labu gribu pret Latviju kā neatkarīgu valsti, es varu godīgi pateikt – izšķiries, izvēlies Latviju un nāc mūsu pilsoņu pulkā! Iemācies latviešu valodu, un tu būsi tāds pats pilsonis kā citi. Tu baudīsi tās pašas tiesības, tās pašas privilēģijas un tos pašus pienākumus. Neviens tev neatņems tavu dzimto valodu, neviens tev neatņems tavu dvēseli un tavas tradīcijas. Dzīvosim brālīgi cits citam blakus, cienīsim cits citu savā citādībā! Bagātināsim cits citu savā daudzveidībā!"

Vaira Vīķe-Freiberga.

Foto: Timurs Subhankulovs

Viena no izteiksmīgākajām valsts prezidentu runām, kas Latvijā bijušas, manuprāt, ir Vairas Vīķes-Freibergas uzruna Dziesmu svētkos, kur viņa teica, ka esam vareni un diženi. Kāds, jūsuprāt, bija šīs runas iespaids un mērķis?

Domāju, ka prezidente mēģināja nostiprināt mūsu identitāti, celt pašapziņu, kā arī modināt nacionālo garu. Piemēram, lietuvieši jūtas ļoti lepni par savu senvēsturi, par to, ka bijusi Lietuvas hercogiste, bet mēs bieži vien jūtamies maziņi, īpaši salīdzinājumā ar lielo kaimiņu.

Dziesmu svētki bija lieliski izvēlēta vieta tādai runai, jo Dziesmu svētki Latvijā ir viens no pasākumiem, tradīcijām, kas iestiepjas vēl dziļāk vēsturē nekā pati valsts, kas liek mums būt tik ļoti vienotiem un lepniem par sevi, par to, ka mēs un mūsu vērtības esam kas vairāk un kas senāks, nekā mums tika mēģināts iestāstīt padomju laikā. Līdz ar to Dziesmu svētki ir viens no šādiem pasākumiem, kur prezidentam ir lielākas iespējas vairot lepnumu un apziņu, ka esam varena tauta, kas var sasniegt to, ko grib. Tā ir lieliska augsne nacionālās identitātes stiprināšanai, konstruēšanai – cilvēka latvieša (teorijā Homo Latviensis) definēšanai.

Pirms neatkarības atgūšanas tajā pašā Mežaparka estrādē dzejniece Māra Zālīte teica, ka esam bāreņu tauta. Pagāja apmēram 20 gadi, un Vīķes-Freibergas runā jau mēs bijām diženi un vareni. Par ko tas liecina?

Domāju, ka ar laiku mēs arvien vairāk saprotam, ka esam mēs paši un varam vairāk, nekā mums iestāstīts okupācijas gados, ka esam tik mazi un paši neko nevaram, tāpēc mums jābūt daļai no kādas lielākas valsts.

Krievijas mediju diskursā gan nekas nav mainījies – tur mēs joprojām nekas neesam, bet prieks redzēt, ka esam iemācījušies to ignorēt, tam neticēt, to apstrīdēt vai pat uztvert to ar zināmu ironiju. Tur mums palīdzējuši arī prezidenti.

Vairai Vīķei-Freibergai arī kopumā bija raksturīgi, ka viņa mēģināja nojaukt šos mūsu padomju laika priekšstatus par sevi. Arī prezidents Levits intervijā atzina, ka tiešām ļoti cenšas nojaukt to padomju mantojuma daļu, kas ietver uzskatu, ka par mums parūpēsies valsts, ka mums pašiem nekas nav jādara. Tomēr esmu secinājusi, ka viņš to dara diezgan netieši, piemēram, analizējot uzrakstu uz Brīvības pieminekļa – to, kādas vērtības tajā iekaltas, ko tās pasaka par mums. Identitāte nav nekas statisks, nekas gatavs uzcelts un nemainīgs, tā plūst, mainās, attīstās, līdz ar to ir iespēja tai kaut ko pielikt vai kaut ko atņemt.

Ko interesantu pamanījāt Igaunijas un Lietuvas prezidentu runās?

Igaunijas prezidentu runas ir, manuprāt, ļoti gudri veidotas. Viņi nerunā par savu valsti kā par kaut ko gatavu, kā par politisku projektu, bet gan vairāk cenšas uzsvērt katra cilvēka piederību. 

Latvijā prezidenti bieži saka "Latvija", bet Igaunijā valsts galvas biežāk uzsver "mēs", tā pasakot, ka mēs katrs un mēs visi kopā esam valsts. 

Igaunijā prezidenti biežāk uzsver, ka esam paši atbildīgi: kā mēs strādāsim, tāda arī būs mūsu valsts. Viņiem raksturīgi runās atsaukties uz vienkāršajiem cilvēkiem, turklāt uz konkrētiem cilvēkiem. Piemēram, kādā runā minēta Adele Pāvela, kas čakli ada zeķes karavīriem, jo Otrā pasaules kara laikā viņas vīrs bija armijā. Izmantojot šo piemēru, prezidents cenšas pateikt, ka Igaunijas pilsoņu patriotisms parādās gan lielajos, gan mazajos darbos. Tāpat Igaunijas prezidents Lennarts Meri citēja slaveno ASV prezidenta Džona Kenedija citātu "vaicājiet nevis ko valsts var darīt jūsu labā, bet gan ko jūs varat darīt valsts labā". Mūsu prezidentu runās patriotisma veidošana ar šādiem ļoti konkrētiem piemēriem, kas tiešām ir tuvāk un saprotamāk vienkāršajam cilvēkam, nav novērota. Mūsu prezidenti vairāk runājuši abstrakti par Latviju kopumā, par mūsu lielajiem mērķiem un par mūsu smago vēstures nastu.

Manuprāt, patriotisma veidošanai noder arī kāda konkrēta cilvēka atspoguļojums, kā to nereti dara Igaunijas prezidenti, tas palīdzētu mums identificēties, sajusties līdzīgiem. Vēl Igaunijas prezidentiem raksturīga metaforu jaundarināšana, piemēram, ka Igaunija ir mežazemeņu lauks un katrs igaunis ir zemene, kas šo lauku padara auglīgu.

Lietuvā savukārt, runājot par integrācijas un okupācijas tēmām, prezidenti izmantoja eifēmismus, kas palīdzēja mīkstināt sakāmo. 

Lietuvas prezidenti, jo sevišķi deviņdesmitajos gados, izvairījās lietot vārdu "okupācija", lai neaizskartu jūtīgas tēmas, īpaši laikā, kad mēģinājumi veicināt labas attiecības ar Krieviju bija būtiski valsts drošībai.

 Tā vietā teica "mūsu grūtā vēsture", "mūsu sāpes", nesakot konkrēti, kas tad šīs sāpes izraisīja. Prezidenta padomnieks apliecināja, ka tā bijis tāpēc, ka deviņdesmitajos gados bijusi liela cerība, ka Krievija izveidosies par demokrātisku valsti un būs labas attiecības.

Pēc tam tas, protams, mainījās. Prezidentes Grībauskaites runas attiecībā uz Krieviju jau bija vairāk aizdomīgas, bet vienlaikus koncentrējās tieši uz lietuviešu identitāti un Lietuvu kā Eiropas daļu. Kad tika ievēlēts Gitans Nausēda, viņa runas bija ļoti vērstas pret Krieviju, kaut tā vēl nebija sākusi pilna mēroga karu Ukrainā. Padomnieks skaidroja, ka cerības par Krieviju kā demokrātisku valsti bija sabrukušas jau pirms tā.

Kā kopumā Baltijas prezidentu runas mainījās pēc Krievijas 2022. gada iebrukuma Ukrainā?

Tās mainījušās ļoti krasi. Ļoti parādās pretnostatījums, "mēs" un "viņi" dalījums, no kā iepriekš centās izvairīties. Starptautiskajās runās Baltijas valstu prezidenti vienmēr bijuši gana tieši, norādot un brīdinot lielo valstu līderus par Krievijas politiskās līderības izvēlēto ceļu un par apdraudētajām kaimiņu valstīm. Jau Igaunijas prezidents Meri uzdeva ļoti zīmīgu un pareģojošu jautājumu – "visi runā par komunisma nāvi, bet kur ir tā mirstīgās atliekas?" – un runāja par to, ka Krievija turpina uzvesties vairāk kā kontinents, nevis kā valsts, bruņota līdz zobiem un ar pasaulē lielāko propagandas mašīnu, kamēr Igaunija un Latvija turpina būt mazākās pasaules valstis, kas kā dadzis duras Krievijas imperiālistiskajā prātā.

Kas ir šie "mēs" un "viņi"? Vai "mēs" esam visi tie, kas ir te, Latvijā, un "viņi" ir Krievijā vai arī "viņi" ir mūsu vidū?

"Viņi" ir arī mūsu vidū. Tie, kuri neatbalsta Ukrainu, neatbalsta neatkarīgas valstis, demokrātiju, alkst vardarbības, domā, ka kāda iemesla dēļ ir labāki par citiem, un gaida Krievijas iejaukšanos, ir "viņi", lai kur arī atrastos. Faktiski šis dalījums valodniecībā un diskursa analīzē netiek uzskatīts par pozitīvu tendenci, it īpaši, ja skatāmies uz Latviju kā demokrātisku valsti, kur demokrātija ir ne tikai politiskā iekārta, bet arī identitātes daļa. 

Brīdī, kad sākam dalīt "mēs" un "viņi", parādās jautājums, cik lielā mērā esam demokrāti, cik lielā mērā esam atvērti un iekļaujoši.

Bet ko darīt šādos ne tikai fiziska kara, bet arī informācijas kara apstākļos? Uz to es vēl neesmu atradusi atbildi. Ignorēt to, ka mūsu vidū ir šie "viņi", arī nešķiet līdz galam pareizi, to esam darījuši jau līdz šim. Mēģinu saprast, kurš ir tas brīdis, kad demokrātija jau kļūst par visatļautību.

Tomēr manā izpratnē nevajadzētu būt tik asam dalījumam, un nekādā gadījumā nevaram dalīt, piemēram, pēc etniskās piederības, lai nerastos iespaids, ka "viņi" nekad nevar kļūt par "mums".

Esat paudusi, ka Vaira Vīķe-Freiberga savās runās bijusi emocionālāka nekā pašreizējais Latvijas prezidents. Cik lielā mērā runu emocionalitāti nosaka prezidenta personība un cik laiks un vieta, kurā tiek teikta runa?

Jebkura cilvēka, arī prezidenta, identitāte ir hibrīda, tā sastāv no daudziem slāņiem, un viens no tiem ir individuālā identitāte: no kādas ģimenes esmu nācis, kur esmu mācījies, kāda ir mana profesija, kādā sabiedrībā esmu uzturējies. 

Prezidentam Levitam var ļoti labi redzēt, ka viņš nāk no akadēmiskas vides, ir jurists. Tāpēc rodas iespaids, ka viņam ir grūti runāt emocionāli – viņš nav pieradis to darīt, tā nav daļa viņa individuālās identitātes. 

Vairas Vīķes-Freibergas runas savukārt parāda to, ka viņai tuva ir izpratne par cilvēka emocijām, gaidām, cerībām, spēja sajust to, ko klausītājs gaida, – redzama prezidentes individuālās identitātes, tai skaitā izglītības un profesionālās piederības, ietekme. Citās runās, kuras, piemēram, rakstītas kopdarbā, vairāk jūtama institucionālā identitāte – prezidenta birojs kā institūcija.

Cik lielā mērā prezidents pats raksta runas?

Intervijā sapratu, ka prezidents Levits tās raksta pats, gan tāpēc, ka viņš atzina, ka viņam būtu ļoti grūti lasīt kaut ko, ko izdomājis kāds cits, gan arī tāpēc, ka runu valoda faktiski ir līdzīga viņa ikdienas valodai, arī Satversmes preambulas valodiskais profils ir ļoti līdzīgs. Vaira Vīķe-Freiberga arī runas rakstīja pati, ko parāda runu analīze un prezidentes individuālā politiskā līdera profila analīze. Arī padomniece, kuru intervēju un kura bija sadarbojusies gan ar Vīķi-Freibergu, gan Gunti Ulmani, gan Valdi Zatleru, šo secinājumu apstiprināja. Guntis Ulmanis savukārt esot uzdevis padomniekiem rakstīt runas vai tēzes, taču pasākumos mēdza runāt ne gluži to, kas konkrētajam notikumam bija sagatavots. Bieži runāja pats no sevis. Valdis Zatlers padomniekiem uzdeva sagādāt informāciju, kas viņam vajadzīga runai, bet runas noformējumā piedalījās arī pats.

Valdis Zatlers.

Foto: Valdis Semjonovs / Latvijas Mediji

Par Andri Bērziņu un Raimondu Vējoni nemācēšu teikt, jo uz uzdotajiem jautājumiem par runu gatavošanas procesu viņi neatbildēja. Varu vien piebilst, ka ar tautu visvairāk, manuprāt, izdevās identificēties Raimondam Vējonim, kam bija tāds pašpuikas tēls. Viņš tiek raksturots kā tautas prezidents, kas runāja no sevis, nevis no augšas. Pat misēkļus, piemēram, pārteikšanos Dziesmu svētku runā, daudzi uztvēra pozitīvi, jo katram taču gadās kļūdīties.