12 °C
Pasaule nepagurusi seko kronēto personu gaitām dažādās valstīs, taču Apvienotās Karalistes titulētā ģimene vienmēr guvusi īpašu vērību – gan ar savu stāju un rīcību vēstures lūzuma brīžos, gan privāto attiecību peripetijām un skandāliem. Šobrīd, gaidot karaļa Čārlza III kronēšanu 6. maijā, uzmanības temperatūra atkal kāpj. Ja pirms vēsturiskā notikuma vēlaties vairāk uzzināt par karalisko ģimeni, jūsu uzmanībai – vairākas lieliskas iespējas.
Izdevniecība "Latvijas Mediji" līdz šim ir laidusi klajā divas Sāras Bredfordas sarakstītās biogrāfijas – vienu par karalieni Elizabeti II un otru par princesi Diānu. Sāra Bredforda (1938) ir pasaulē pazīstama britu vēsturniece un biogrāfe. Viņas sarakstītās monarhu un citu slavenību biogrāfijas kļuvušas par pasaules bestselleriem. Runā, ka pati karaliene Elizabete II uz sava rakstāmgalda esot turējusi sava tēva karaļa Džordža VI dzīvesstāstu, kura autore ir Sāra Bredforda.
Pavisam drīz pie lasītājiem nonāks Roberta Džobsona sarakstītā biogrāfija par princi Filipu – "Prinča Filipa gadsimts". Roberts Džobsons ir britu žurnālists, kurš ir autors vairākām grāmatām par karalisko ģimeni. "Prinča Filipa gadsimts" ir viņa ievērojamākais darbs, kas visā pasaulē ieguvis plašu atzinību.
Šā gada otrajā pusē iznāks ilgi gaidītie prinča Harija memuāri. Izdevniecība "Latvijas Mediji" saņēmusi ekskluzīvas šo memuāru publicēšanas tiesības, un grāmatas vāks izskatīsies tieši tāpat kā oriģinālizdevumā. Daudziem atmiņā ir palicis skats, kā divi mazi zēni, divi prinči, iet aiz mātes zārka, kamēr pārējā pasaule, bēdu un šausmu pārņemta, vēro notiekošo. Pēc princeses Diānas nāves radās jautājums, ko princis Viljams un princis Harijs domā un jūt un kāda izvērsīsies viņu turpmākā dzīve bez mātes. Šajos memuāros princis Harijs pirmo reizi pilnīgi atklāti un godīgi atklāj savu stāstu.
Fragments no Sāras Bredfordas grāmatas "Diāna" par karaļa Čārlza bērnību un jaunību
"Trīsdesmit gadu vecumā princis Čārlzs Filips Arturs Džordžs bija slaids, muskuļains, kautrīgs, laipns un pagalam apjucis. Viņš bija dzimis 1948. gada 14. novembrī Bakingemas pilī, Lielbritānijas valdošās dinastijas oficiālajā mītnē, kā tas topošajam troņmantniekam pieklājas. Un kā tāds viņš kopš dzimšanas ir atradies interešu krustpunktā.
Čārlza mātei, tajā laikā princesei Elizabetei, bija divdesmit divi gadi, un ar bijušo Grieķijas princi Filipu, tagad Edinburgas hercogu princi Filipu, viņa bija precējusies tikai gadu.
1952. gadā, kad Čārlzam bija trīsarpus gadi, nomira viņa vectēvs karalis Džordžs VI, un jaunā māte kļuva par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas karalieni, ticības aizstāvi un Sadraudzības valstu vadītāju. Viņai nācās tikt galā ar saviem karalienes pienākumiem – kaut vai kronēšanas gadā, kad Čārlzam bija četri gadi un viņa ar Edinburgas hercogu devās sešus mēnešus ilgā ceļojumā pa Sadraudzības valstīm. Šādos apstākļos Čārlzs vecākus redzēja daudz retāk nekā citi viņa vecuma bērni. Kad viņš redzēja vecākus, tie abi veltīja lielas pūles, lai darītu savu dzīvi iespējami "normālu", spēlējās ar dēlu un centās būt uz vietas vakara vannošanas un vakariņu laikā. Tik un tā nebija iespējams izvairīties no tā, ka māte ir karaliene, valsts galva, bruņoto spēku virspavēlniece, oficiālās valsts baznīcas pārvaldniece un vadītāja lielajai karaliskajai saimniecībai, kam jāapmierina katra karalienes vēlme. Savus pienākumus viņa pirmkārt un galvenokārt uzskatīja par "darbu"; kā valdniece viņa gāja tēva pēdās ar visu smago darba nastu un pienākuma apziņu, bez kuras neiztikt. Novērst, lai viņu kā karalieni neieskautu aura, kas liedz īstu tuvību, nebija iespējams: princis Čārlzs visu mūžu bijājās māti.
Viņš juta tādu pašu bijību pret tēvu princi Filipu, kurš, neraugoties uz grūto bērnību, bija guvis panākumus visās jomās, kur darbojies: gan skolā, gan flotē, gan kā karalienes dzīvesbiedrs. Neparasti izskatīgs un ar apbrīnojami stipru gribu apveltītais Edinburgas hercogs ģimenē dominē: tieši viņš noteica Čārlza izglītības ievirzi, kas lielā mērā gāja viņa paša izvēlēto ceļu. Pēc dienas sagatavošanas skolas Londonā, Naitsbridžā, kur kautrīgajam zēnam iznāca pirmā saskare ar nepazīstamiem sava vecuma bērniem, nākamā bija sagatavošanas internātskola Čīmā Sarejā. Čārlzam bija deviņi gadi, kad direktors nosēdināja viņu pie televizora skatīties, kā viņu tūkstošgalvaina gavilējoša velsiešu pūļa priekšā pasludina par Velsas princi (mantojams troņmantnieka tituls). Tas nāca kā neizskaidrojams šoks. Saglabāt ilūziju, ka viņš ir "tikai vēl viens skolnieks", kļuva vēl grūtāk. Čārlzs izmisīgi ilgojās pēc mājām, turklāt Čīmā viņš draugus nerada.
