Overcast 5 °C
T. 17.04
Rūdis, Rūdolfs, Viviāna
Andrejs Reinis Zitmanis.
Andrejs Reinis Zitmanis.
Foto: Dainis Bušmanis / Latvijas Mediji

Latvijas Televīzijas rīkotajā dziesmu konkursā "Supernova 2023" ar šūpuļdziesmu "Aijā" šogad uzvarēja alternatīvā roka grupa "Sudden Lights" un ieguva iespēju pārstāvēt mūsu valsti 2023. gada Eirovīzijas dziesmu konkursā Lielbritānijā Liverpūlē. Uz skatuves puiši kāps pirmajā pusfinālā 9. maijā. Par ceļu līdz konkursam šajā sarunā ar grupas solistu Andreju Reini Zitmani.

Supernovas fināls
Konkursa "Supernova 2023" pusfināls

"Šūpuļdziesma, manuprāt, ir skaistākā un mīlestības pilnākā mūzikas forma. Redzot tumšos pasaules notikumus un ļaunuma izpostītās cilvēku dzīves, mēs nevarējām palikt vienaldzīgi. Tā tapa dziesma angļu valodā, tas ir mūsu mēģinājums mierināt ikvienu, kam sāp notiekošais. Dziesmas nosaukums dzimtajā valodā – latviešu tautasdziesmas noskaņās – vārdā, ko nav iespējams tulkot," nacionālajā konkursā uzvarējušās dziesmas "Aijā" jēgu skaidro "Sudden Lights" solists Andrejs Reinis Zitmanis.

Grupu 2012. gadā izveidoja četri draugi, kas tolaik mācījās Pāvula Jurjāna mūzikas skolā. Viņus var raksturot tā: Andrejs Reinis Zitmanis – vokāls, ģitāra, taustiņinstrumenti un klarnete, Kārlis Matīss Zitmanis – ģitāra, mutes harmonikas, piebalss, Kārlis Vārtiņš – basģitāra, piebalss, Mārtiņš Matīss Zemītis – sitaminstrumenti, piebalss. Runājot vēl par mūziku viņu profesionālajā dzīvē, Andrejs Reinis Zitmanis ir klarnetists Liepājas simfoniskajā orķestrī, viņa brālis Kārlis Matīss Zitmanis un Mārtiņš Matīss Zemītis ir skolotāji mūzikas skolās. Kārlis māca klasisko ģitāru, savukārt Mārtiņš sitaminstrumentus.

Vai visa Latvija atceras savulaik Eirovīzijas uzvarētāju Mariju Naumovu, kā dziedātāju apsveica toreizējā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Taču nu jau kur tie gadi, kopš nosauc pēdējo finālistu, bet Latvijas vārds tā arī neatskan. Kur tā vaina, ka Eiropa mūs nesaprot?

Marijas Naumovas uzvara ir manas pirmās atmiņas saistībā ar Eirovīziju. Latvijas pirmo dalībnieku "Prāta vētru" Eirovīzijā neatceros, jo tolaik man bija tikai trīs gadi. Divtūkstošo sākumā vispār bija tāds nacionālā pacēluma sākums – ar iestāšanos Eiropas Savienībā un tamlīdzīgi. Bet tad vairāk domājām, ko Eiropa no mums sagaida, ko tā arī nekad neesam mācējuši īsti uzminēt, un vai vispār ko no mums vēlas… Esam baidījušies būt patiesāki pret sevi, darīt lietas savā veidā, pārāk daudz domādami, kā pārdot Eirovīzijas balsotājiem savu vēstījumu.

Skatoties uz tiem, kuriem pēdējos gados Eirovīzijas konkursos izdodas sasniegt augstus rezultātus, – jā, viss priekšnesums pārdomāts pa sekundei, bet ir arī atstāts mazs mirklis nejaušībai. 

Man liekas, cilvēkus uzrunā tieši tas, ka ne viss līdz galam ir "izdomāts", ne viss ir "pārproducēts", ir atstāta druscīt dvēselīte iekšā. Tas mums ne vienmēr izdevies.

Ja runātu ar jūsu grupas dalībnieku Mārtiņu Matīsu Zemīti, varētu arī nevaicāt, kā viņš nonācis mūzikā. Tētis ir pazīstamais ģitārists un šīs spēles pasniedzējs Kaspars Zemītis, mamma Anda Zemīte arī dzied solo un vēl trīs koros, skaidrs, mūzika ģimenē ieelpota ar mājas gaisu. Bet kā mūzikā nonācāt jūs?

Esmu vecākais bērns ģimenē. Kad pašā sākumā dzīvojām vienistabas dzīvoklītī Iļģuciemā, kur istabai pa vidu bija nolikts skapis, par spīti zināmai šaurībai mājās vienmēr skanēja mūzika. Tētim bija diezgan liela kompaktdisku un kasešu kolekcija. Tagad ļoti izjūtu viņa, profesionāla arhitekta un kaislīga melomāna, spītīgu atbalstu mums. Braucot savā mašīnā uz darbu, viņš katru dienu klausās mūsu dziesmas, balso "Muzikālajā bankā"… Tolaik, kad ģimenē vēl biju tikai viens mazais, mūzika mājās skanēja visjaudīgāk. Tad piedzima brālis, pēc tam vēl otrs brālis, un vēl mums ir krietni jaunāka māsa, piecpadsmit gadu starpība, bet mūzika skanēja tik un tā. Ļoti labi atceros pats savu pirmo apzināto klausīšanos. Divtūkstošo sākumā jau bijām pārcēlušies uz citu vietu, manā istabā atradās kasešu atskaņotājs, uz kura vecāki lika "Vinniju Pūku"’ un citu pasaku ierakstus. Bet es šo atskaņotāju sāku izmantot, lai klausītos mūziku. Mājās bija "Prāta vētras" kasete, deviņdesmito gadu izlase, kas man ļoti patika. Īpaši divas dziesmas – "Īssavienojums" un "Esam un būsim". Katra savā kasetes galā, sākumā un beigās. Tad nu es kaseti arī tinu uz priekšu un atpakaļ. Tā ļoti agri iztēlojos, ka es arī varētu ņemt rokās mikrofonu un dziedāt. Līdz diezgan ilgam vecumam etalons, kas vispār ir grupa, bija "Prāta vētra". Jo tā bija un joprojām ir Latvijas populārākā.

"Sudden Lights" pilnā sastāvā (no kreisās) Kārlis Vārtiņš, Mārtiņš Matīss Zemītis, Andrejs Reinis Zitmanis un Kārlis Matīss Zitmanis.

Un pēc daudziem gadiem tieši piedalīšanās "Prāta vētras" tā dēvētajā "Skārda bungu tūrē" izvērtās par visai nozīmīgu notikumu "Sudden Lights" karjerā…

Jā, 2018. gadā "Supernovas" finālā, kur piedalījāmies arī mēs, "Prāta vētra" prezentēja savu albumu "Par to zēnu, kas sit skārda bungas". Un pēc tam paziņoja, ka albuma tūrē pa Latviju viņiem līdzi dosies "Sudden Lights" kā iesildītāji visos piecos koncertos. Pirmo reizi mūsu pastāvēšanas laikā uzstājāmies klausītāju tūkstošiem. Tūres kulminācija bija Rīgā, Mežaparka Lielajā estrādē. 

Iespēja spēlēt uz lielās skatuves liels sapņu piepildījums. 

Ir tāds teiciens – nesatiec savus elkus, jo viņi nekad nebūs tādi, kā tu gaidīji. Bet "Prāta vētra" bija tieši tāda, kā vienmēr to biju iztēlojies, klausoties viņu mūziku, lasot intervijas… Tās grupas kopībā ir dikti liela maģija.

Reklāma

"Sudden Lights" latviski varētu tulkot kā pēkšņā gaisma. Vai jūs paši arī tā jutāties?

Kad radās šis nosaukums, mums visiem bija piecpadsmit sešpadsmit gadi. Tu domā, nu tik taps baigais rokenrols, brauksim pasaules tūrē, būsim starptautiska grupa, dziedāsim angliski, nu, varbūt uzrakstīsim dažas dziesmas latviski… Sapņi un ambīcijas lielas. Nāksim ar mūziku, kura nav radīta tikai izklaidei, baudai acīm, padejošanai skaistos ritmos, bet lai arī vārdos ir ko sadzirdēt, gūt kādu cerību un vienkārši prieku. Nosaukums patiesībā atnāca pēkšņi un negaidīti. Tuvojās pirmais koncerts, mūs vajadzēja pieteikt…

Jūs sauc par alternatīvā roka grupu. Kas ir alternatīvais roks?

Katrs jauns mūzikas stils piedzimst tā dēvētajā andergraundā kā īsts protests. Bet ar laiku kļūst tik populārs, ka vienā brīdī iekļaujas pamatplūsmā. Sākumā ar šo alternatīvā roka jēdzienu tik ļoti identificējāmies tādēļ, ka nevēlējāmies būt tikai "Radio 2" formāts, bet gribējām radīt kādu pievienoto vērtību un neiet masu produkcijas mūzikā. Tagad, protams, esam sastrādājušies ar producentiem, bet neviens neatnāk un nepasaka, darīsim tā vai šitā. Mums nav arī nevienas lielas ierakstu kompānijas, kas mums diktētu, kāda mūzika mums jāraksta vai kā mēs ģērbsimies. Joprojām paši esam sev kungi. Arī mūsu dziesma "Aijā" ir ļoti neparasta Eirovīzijas formātam un visam tur apkārt notiekošajam. Tiesa, alternatīvais roks ir ļoti šaurs mūzikas stils un negribētos tajā strikti palikt. Jo laiks iet, nāk klāt pieredze un mainās attieksme. Man arī ļoti mainījusies attieksme pret to pašu masu un popmūziku. Esmu iemācījies novērtēt, cik īstenībā ir grūti uzrakstīt dziesmu, kas patīk daudziem. Bieži vien tas ir daudz grūtāk nekā būt ļoti mākslinieciskam, ļoti alternatīvam un neviena nesaprastam. Mums ir arī daudzi skaņdarbi, kurus noteikti varētu saukt par popmūziku, arī uz amerikāņu folka pusi…

Nu jau arī plašākai publikai zināms, ka visi nākat no Pāvula Jurjāna mūzikas skolas, bet kā īsti sanācāt kopā mūzikas grupā?

Patiesībā mēs jau maz cilvēkus izvēlamies. Lielākā daļa mūsu dzīvē kaut kā iepeld, kad mūsu ceļi vienkārši krustojas. Grupai vajadzīgs viens bundzinieks? Tieši tāds man sēž blakus solfedžo (Mārtiņš Matīss Zemītis). Skolas orķestrī blakus spēlē obojists Kārlis Vārtiņš, draugs no senākiem laikiem, kad deviņu gadu vecumā satikāmies obligāto klavieru konkursā. Grupā vajadzīgs ģitārists? Teicu Kārlim, pierunā vecākus, lai viņi tev nopērk ģitāru… Bet ar brāli Kārli Matīsu daudz vasaras pavadot lauku mājās Talsu pusē, bijām izveidojuši projektu – perkusīvo grupu "Dīķis". Tā kā bija slinkums pašiem rakstīt dziesmām vārdus, izmantojām Raiņa dzeju, bet perkusijām vietējos materiālus – dauzījām dēļus, akmeņus… Man bija kādi desmit gadi, brālim septiņi. Būtu interesanti šo grupu mazliet reanimēt – mūsu dēļi, Raiņa teksti, perkusijas…

“Sudden Lights” pirmsākumi. Andrejs Reinis Zitmanis un Mārtiņš Matīss Zemītis.

"Sudden Lights" pastāv jau mazliet vairāk nekā desmit gadus. Tas ir daudz vai maz šajā mainīgajā pasaulē?

Man jau šķiet, ka maz. Desmit gadus esam pabijuši Latvijas mūzikas virtuvītē un redzam, cik lēni viss notiek, cik lēni nāk klausītājs, cik grūti ir pirmie gadi, kad tu nevienu neinteresē un kad mēģini savu mūziku iebarot skolu ballītēs. Ir tik daudz visādu kaverversiju dziesmu, kas iet uz urrā, un tikko pasaki – tagad mēs nospēlēsim savu pirmo dziesmu –, tā visi aiziet pēc pīrādziņiem vai kā cita un deju grīda iztukšojas. Tad atkal sākam spēlēt kādu pasaules hitu, un viss notiek. Tāpēc es teiktu, ka desmit gadi nav nemaz tik daudz, bet reti kura grupa noturas tik ilgi. Esam jau ilgāk vienā grupā nekā tie paši slavenie fenomenālie bītli, kuri bija kopā tieši desmit gadus. Varbūt mums izdevies saspēlēties nu jau pat mazliet ilgāk tāpēc, ka muzicēšanu grupā, kaut tā ir mūsu galvenā nodarbe, sajūtu ziņā nekad neesam uztvēruši kā darbu, tas vienmēr bijis brīnišķīgs laika pavadīšanas veids. Mani īstenībā pārsteidz, cik labi mēs joprojām kopā jūtamies. Ir dzirdēti stāsti par grupām, kas brauc pasaules tūrēs, bet divi dalībnieki savā starpā tā sastrīdējušies, ka viens ar otru nerunā. Viņi uzkāpj uz skatuves, padara savu darbu, noiet nost un nesarunājas līdz nākamajam koncertam. 

Mums ir gājis gan slikti, gan labi, bijuši lieliski koncerti un tādi, kurus negribas atcerēties, bet tas viss mūs satuvinājis.

Kas bija pagrieziena punkts?

Kad pēc jauno mūziķu konkursa "Pirmā plate", kas notika Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, kur nospēlējām savu oriģināldziesmu un vēl vienu kaverversiju, nāca klāt pavisam sveši cilvēki un teica: tas, ko jūs darāt, ir forši, mēs atnāksim kādreiz uz jūsu koncertu. Tas bija 2015. gadā. Konkursā ieguvām pirmo vietu un iespēju ierakstīt savu oriģināldziesmu. "Tik savādi" kļuva par pirmo "Sudden Lights" izdoto singlu. Pēc tam ierakstījām pirmo albumu, uz kura atklāšanu Spīķeros atnāca kādi trīs simti cilvēku, kas pirmajam albumam ir ļoti daudz. Un tad nāca dalība "Supernovā" pirms pieciem gadiem, kas mums bija ļoti pretrunīgs lēmums, jo tajā laikā ļoti asociējāmies ar jau minēto alternatīvo skanējumu, savukārt Eirovīzija šķita tāds neliels cirks un balagāns, un, domāju, daudziem joprojām ir šādas asociācijas. Lai gan vienmēr esmu sekojis līdzi Eirovīzijai, allaž šķita, ka tur nav vietas mūsu grupai ar mūsu nopietno vēstījumu un varbūt pat kaut kādā ziņā snobisku attieksmi. Taču nolēmām piedalīties ar cerību, ka tālāk netiksim. Domājām, uzstāsimies televīzijā, varbūt iegūsim kādu jaunu klausītāju, varēsim braukt koncertos pa Latviju. Taču ļoti nejauši nonācām līdz otrajai vietai, kas savukārt aizveda uz nākamo lielo pakāpienu, kas bija "Prāta vētras" iesildīšana tajā pašā gadā jau minētajā "Skārda bungu tūrē".

Atšķirībā no 2018. gada tagad uz Eirovīziju gājāt mērķtiecīgi?

Toreiz tas bija straujš lēmums un arī kā zināms protests – iesim uz Eirovīziju ar dziesmu bez piedziedājuma, un tas būs tāds pirmais gadījums šā sarīkojuma vēsturē. Tagad, pēc pieciem gadiem, man liekas, Eirovīzija ir mainījusies un uz labo pusi. Kādreiz tā bija viscaur anglisks pasākums ar ļoti retiem izņēmumiem, bet nu ir ienākušas valodas, un kultūras daudzveidība tieši ir tas Eiropas skaistums. Eirovīzijā atgriezusies arī rokmūzika. Bet es esmu mācījies novērtēt to pašu popmūziku, arī tās naivumu un to, cik savā vienkāršībā tā bieži vien mēdz būt skaista, tas pats attiecas arī uz Eirovīzijas "cirku". Ja mēs visi būtu drausmīgi nopietni un pelēki, dzīve būtu daudz garlaicīgāka. Arī tie priekšnesumi, kas mums riebjas vai nepatīk, tomēr padara visu interesantāku un aizraujošāku. Šoreiz tiešām uz nacionālo konkursu gājām ar vēlmi uz Eirovīziju aizbraukt.

Kā radās šūpuļdziesma "Aijā"?

Pērnā gada februārī atgriezos no Milānas, kur vienu semestri pavadīju klarnetes studijās "Erasmus" programmas ietvaros. 24. februārī, man liekas, visi atceramies, kur katrs atradāmies tajā datumā, es braucu Milānas tramvajā. Viedtālrunī izlēca visādas ziņas, un starp tām viena no šausmīgajām. Pāris pirmās bija trakas nedēļas, emocionāli sāpīgas, ar lielu vilšanos cilvēcē un pasaulē, ar nedrošību par Latviju un saviem tuvākajiem. Nākamajās nedēļās saslimu ar slaveno vīrusu, tupēju jau mājās Rīgā. Piesēdos pie draugu man pirms pieciem gadiem kāzās dāvinātajām ērģelēm, uzmetu dažādu dziesmu idejas, un… trāpījās arī "Aijā" pirmais aizmetnis. Tā dēvētajā bītā jeb dziesmas sākumā ļoti, ļoti trauksmainajā, nestabilajā, neregulārajā taktsmērā – piecās ceturtdaļās –, kas arī ir neraksturīgi Eirovīzijas dziesmai, lauzās ārā visas sāpīgās emocijas. Melodija veidojās līgana, bet tajā pašā laikā tajā ir kaut kas biedējošs, nestabils un tumšs.

Grupas “Sudden Lights” solists Andrejs Reinis Zitmanis ir dziesmu vārdu autors.

Kā nonācāt pie tā, ka dziesmas pēdējie vārdi būs "aijā saldā miegā"?

Dziesmu jau vairāk vai mazāk mūsu radošajā nometnē pa visiem bijām pabeiguši, bet es vēl joprojām strādāju pie teksta. Aizdomājos par mierinājumu, par to, ka vēlamies tumsā, kuras mums apkārt diemžēl tik daudz, nest tik ļoti nepieciešamo gaišumu, kas ir iekodēts jau mūsu grupas nosaukumā. Meklējot, kā to panākt mūzikā, nonācu līdz šūpuļdziesmai. Man ir vairākas mīļas šūpuļdziesmas, ko man bērnībā dziedāja mamma. Tūkstoš reižu dzirdētas, tās neko nezaudē no tā īpašā, neatkārtojamā vēstījuma. Un es sapratu, ka nav mīlestības pilnākas formas mūzikā kā šūpuļdziesma, jo nav tīrākas mīlestības kā starp vecāku un bērnu. Arī brīnišķīgās Imanta Kalniņa dziesmas no "Zaķīšu pirtiņas" taču ir ļoti šūpuļnieciskas. Aijā žūžū, aijā, Ancīt, saldā miedziņā – tie, man liekas, ir tādi universāli vārdi vai katrā latviešu šūpuļdziesmā. Un šūpuļdziesmu nevar dziedāt nevienā citā valodā kā tikai dzimtajā. Tikai tad to sajūti līdz kaulam. Viss pārējais dziesmas stāsts, protams, angliski. Vienā vakarā vai naktī visādu trokšņu fonā, starp kuriem televīzijā informē par pasaules šausmām, blakus istabā vai blakus gultā ir tuvs cilvēks, kuru vēlamies vienkārši mierināt. Un dziesmas "Aijā" piedziedājums vēsta – neraudi, es mēģināšu teikt pareizos vārdus pareizajā laikā, dziedot šūpuļdziesmas. Un beigu beigās dziesma par šūpuļdziesmu nonāk līdz šūpuļdziesmai.

Ar šo dziesmu Eirovīzijas iesildīšanas pasākumos esat jau bijuši Izraēlā, Amsterdamā, Madridē, Barselonā, Moldovā, Polijā… Vai esat tikuši tuvāk sajūtai, kā "Aijā" dziedāt Liverpūlē?

Uz Eirovīzijas iesildīšanas pasākumiem brauc kvēli Eirovīzijas fani, kuri vispirms fano par Eirovīziju un tikai pēc tam par konkrētu mūziku. Bet viņi zina visām dziesmām vārdus no galvas – gan Slovēnijai, gan Polijai, gan Spānijai. Dzirdēt, ka cilvēki, piemēram, Madridē, dzied līdzi: aijā saldā miegā, – tā ir īpaša sajūta! Šie trīs emocionāli piesātinātie vārdi ir apzināti izvēlēti, jo nav sarežģīti un ir viegli izrunājami jebkurā Eiropas nostūrī. Lai arī liela daļa nesaprot, ko tie nozīmē, emocionālais vēstījums ir sajūtams. Atceros, kā pirms pieciem vai vairāk gadiem Eirovīzijā uzvarējušais portugāļu dziedātājs Salvadors Sobrāls vienkārši stāvēja skatuves vidū un dziedāja dziesmu savā valodā. Man nav ne jausmas, par ko viņš dziedāja, bet šķiet, visa Eiropa tik vienoti sajuta kaut kādu spēcīgu, visus ietverošu sirsnīgumu. "Aijā saldā miegā" nostrādā tas pats elements. Un tas nostrādā daudzās valodās, ko dzirdam Eirovīzijā. Tur skan spāņu valoda, slovēņu valoda, rumāņu un franču. Mazs brīnums. Un man liekas, mums tas dod signālu, ka kaut ko esam darījuši pareizi.

Kā tiekat pāri sajūtai, ko rada tās lielās uz jums liktās cerības Latvijā, ka nu šogad beidzot mūsējie, ja ne uzvarēs, tad vismaz iekļūs finālā?

Iesildīšanās pasākumos cenšamies izmēģināt visvisādas lietas, kā tās strādā uz publiku, kā uz mums pašiem, cik dabiski jūtamies kustībās vai mīmikās. Kopš 11. februāra, kad uzzinājām, ka brauksim uz Eirovīziju, mums nav bijusi neviena brīvdiena. Esam nemitīgā darbībā, un tā ir labākās zāles pret pārlieku stresu. Bet Latvijas lielā bēda, kāpēc neiet ar Eirovīziju, ir arī sāpīgais finansējuma jautājums. Ir saprotams, ka finansiāli nevaram spēkoties, piemēram, ar Zviedriju, kas ir Eirovīzijas lielvalsts, vai ar lielā piecnieka valstīm Angliju, Itāliju, Spāniju, Vāciju un Franciju. Skaidrs, ka nekādi nevaram viņiem finansiāli pietuvoties. Dzirdēju par dažiem pagājušā gada priekšnesumiem, kur summas, lai nodrošinātu skatuves gaismas, rekvizītus, pirotehniku, sniedzas jau miljonos eiro. Intereses pēc papētījām iepriekšējo gadu priekšnesumus. Pirms diviem gadiem uzvarēja itāliešu grupa "Maneskin", kas šobrīd jau ir pasaules zvaigznes. Cik daudz pirotehnikas, izrādās, viņi izšāva savā uznācienā Eirovīzijā! To iepriekš nebiju pamanījis. Bet sajūtu ziņā šī pirotehniskā uguņošana itāliešu priekšnesumu izcēla. Mazs sīkums, ko caur ekrānu tā nejūtam, bet skatītājs klātienē to visu redz, dzird un ar ādu varbūt sajūt pat karstumu no dzirkstelēm. Ir daudzas ar neapbruņotu aci nejūtamas lietas, kuras tomēr iedarbojas uz zemapziņu. Tas ir tāpat kā ierakstos – bieži ierakstām partijas, kuras nav dzirdamas ar ausi, nav izšķiramas no visa pārējā, bet veido kopējo tembrālo spektru. Mūsu atbilde jāmeklē vienkāršībā. Mūsu priekšnesuma centrā, kā tas "Sudden Lights" bieži bijis, atkal būs gaisma. Nāksim ar ideju, ka mūsu mūzika iedarbina gaismu, mūsu mūzikas instrumenti it kā ieslēdz lampas mums visapkārt uz skatuves. Gaismas simbols ies cauri visai dziesmai.

Esat stāstījis, ka tradicionāli "Supernovas" uzvarētājiem jārīko ballīte, kurā nu piedalījās arī "Citi zēni", kas Latviju Eirovīzijā pārstāvēja pērn. Ar kādu ceļamaizi viņi padalījās?

Ka, par spīti visam stresam un atbildībai, Eirovīzija ir arī viena liela, liela ballīte, tāpēc nevajag aizmirst to izbaudīt. Šis sarīkojums nav pasaules gals, pēc tā dzīve turpinās, un, pat ja neizdodas iecerētais, mēs tur piedalāmies mūzikas dēļ. Jo esam radījuši dziesmu, kura mums ir tuva un kurai mēs ticam. 

Vēl "Citi zēni" teica – jūs noteikti mainīsieties. Ir "Sudden Lights" pirms Eirovīzijas un būs "Sudden Lights" pēc tās.

Vizītkarte

"Sudden Light"

  • Grupa "Sudden Light" dibināta 2012. g.
  • Izdoti trīs albumi "Priekšpilsētas" ("Zelta mikrofons 2018", nominācija "Labākā debija"), "Vislabāk ir tur, kur manis nav" un "Miljards vasaru".
  • 2020. g. kopdarbā ar "Astro’n’out" tapusī dziesma "Haosā" iegūst balvu "Zelta mikrofons 2021" kā gada radiohits.
  • 2023. g. saņemtas piecas "Zelta mikrofona" nominācijas: labākais popa albums, labākais koncertieraksts, labākais albuma dizains un divām dziesmām "Elvi" gada dziesmas nominācijas.
  • 2023. g. dziesmu aptaujā "Muzikālā banka" ar dziesmu "Laternas" iegūta 2. vieta.

KONTEKSTS

"Eirovīzija" ir populārs ikgadējs dziesmu konkurss, kurā piedalās izpildītāji no Eiropas valstīm un Austrālijas. Pirmais konkurss norisinājās 1956. gadā Šveices pilsētā Lugāno.

Reklāma
Reklāma
MĀJA ĢIMENE
Reklāma