Aizmirstās mājas. Atjaunotajā draudzes mājā — teju 300 gadu seni ornāti

Vēsture atkārtojas – jāsaka par tagadējo Dricānu draudzes māju, kuru par baznīcēnu ziedojumiem 1937. gadā uzcēla dzīvošanai ērģelniekam. Nepagāja ne simts gadu, kad tā no nolaistas ēkas pieredzēja atdzimšanu – un atkal par dricāniešu līdzekļiem. Šodien nams kalpo draudzes saietiem, izstādēm, kā arī šeit tiek glabāti un apmeklētājiem ir apskatāmi pat teju 300 gadus seni priesteru ornāti jeb liturģiskie tērpi.

Ja ne prāvesta Māra Laurecka uzņēmība un jaudīgums, nevar zināt, vai Dricānu draudzes ēka maz tiktu atjaunota. Kādi tik līkloči, kāpumi un kritumi nebija jāiztur! Sākot ar atgūšanu īpašumā līdz atjaunošanai, ka prieks pašiem un ciemiņiem. Dažus gadus pēc tam, kad nams bija vēris durvis dricāniešiem un pirmajai izstādei, enerģiskais prāvests tika pārcelts uz citu draudzi. Viņa vietā nāca Viktors Petrovskis, kas pielika roku arī praktiskos darbos.

Draudzes mājā sagaida Diāna Maziča, kas ar draugiem un domubiedriem uzņēmusies rūpes par tās satura veidošanu. Par pašu vērtīgāko viņa uzskata ornātu un citu ar baznīcu saistītu priekšmetu kolekciju. Reiz baznīcu naktī paceļojusi pa citiem dievnamiem un nospriedusi, ka tādus liturģisko apģērbu komplektus, kas apskatāmi Dricānos, citur neatrast. “Esam unikāli!” Arī Kurzemes puses priesteris un tekstilmākslinieks Andris Vasiļevskis viņu Romas katoļu baznīcas mantojumu atzinis par retumu.

Dricānu draudzes māja, kas atjaunota par vietējo ļaužu ziedojumus un ieguldot pašu darbu, jaunajā izskatā.

Foto: Ilze Pētersone

Kā cīnīties ar netaisnību?

Žurnāla “Katoļu Dzeive” 1937. gada numurā var lasīt, ka līdzekļi nama būvniecībai savākti loterijās un no zemes nodokļiem, vārdu sakot, no pašu dricāniešu ziedojumiem. Lempu sādžas ļaudis ar zirgiem veduši kokmateriālus, kas, visticamāk, tika zāģēti draudzes mežā. Pirmais jaunajā būvē ievācās ērģelnieks, vieta atradās arī pasta kantorim.

Padomju okupācijas vara īpašumu atņēma, atstājot pastu un sakaru nodaļu, kas turpināja darboties vēl pēc neatkarības atjaunošanas. “Latvijas Pasts” 1998. gadā ēku un zemes gabalu pamanījās noprivatizēt, taču 2012. gadā pasta nodaļu slēdza un īpašumu izlika izsolē. Īpašumam par neatbilstoši augsto cenu nebija gribētāju, izņemot Dricānu draudzi, taču tai nepietika līdzekļu. Ko viņiem bija darīt pret tādu netaisnību, ka gan svešā, gan pašu vara atņem par draudzes ziedojumiem būvēto namu? Trīs gadus ilga sarakste ar “Latvijas Pastu”, līdz notika jauna izsole, šoreiz – ar lejupejošu soli. Pirms izsoles prāvests aicināja tajā citus nepiedalīties, lai draudze beidzot varētu atgūt savu īpašumu. Tas izdevās, bet par kādu cenu!

Vieglāk uzcelt no jauna

Atgūtā ēka bija nolaista – logi izsisti, viens nama stūris nopuvis, aizauguši pamati, apkārtne piesārņota, nekopta –, tāpēc prasīja vēl lielus līdzekļus un darbu.

Līdz 2019. gadam, kad nams vēra durvis draudzes ļaudīm, viesiem un pirmajai izstādei ar dricāniešu fotoportretiem, bija paveiktas lielas lietas. Apkārtne un pati ēka tika atbrīvotas no visa liekā, līdz atlika pamati un sienas. Daži sprieda, ka būtu vieglāk uzcelt no jauna, bet draudze gribēja saglabāt ēku, kuru novadnieki kādreiz būvējuši par saviem ziedojumiem. Atkal kā senāk ar pašu spēkiem no draudzes meža sagādāja kokmateriālus,– jumta konstrukcijai, kurai uzklāja metāla segumu. Māju nosiltināja un apšuva ar jauniem dēļiem, ielika jaunus logus un divas ārdurvis, uzcēla verandu un terasi, izbetonēja ieejas kāpnes un uzslēja nojumi. Iekštelpās sienas un griestus apšuva ar dēļiem, nomainīja veco grīdu. Siltināšanai izmantoja tikai dabiskus materiālus – linu pakulas, kaņepju vati, kokšķiedru plātnes un citus.

Gribēja Manteifeli, sanāca Matvejāns

“Laureckis atjaunotajā namā domāja ierīkot Gustavam Manteifelim veltītu muzeju, bet Dievam izrādījās citi plāni,” nosaka Diāna. Vācbaltiešu-poļu publicista, vēsturnieka, etnogrāfa, folklorista un izdevēja devums Latgales vēstures pētniecībā un izdodot grāmatas un citus iespieddarbus latgaliešu valodā, kā arī rūpējoties, lai latgaliešiem būtu pieejami valdības rīkojumi un likumi pēc dzimtbūšanas atcelšanas, ir ļoti nozīmīgs. Tomēr materiālu bijis par maz kaut vai ekspozīcijas iekārtošanai. “Atlikušas viņa izdotās grāmatas un Dricānu baznīcas dārzā – kapu kopiņa,” skaidro Diāna. Viens no draudzes namā apskatāmajiem izdevumiem ir iespaidīga lieluma un izpildījuma “Terra Mariana. 1186–1888” albuma faksimils. G. Manteifelis tam veidoja saturu un koncepciju, pasaulē vienīgā oriģināla eksemplārs atrodas Vatikāna Apustuliskajā bibliotēkā.

Plašāka ekspozīcija draudzes mājā apskatāma par Antonu Matvejānu – daudzu koru un ansambļu diriģentu un vadītāju, skolotāju, dziesmu autoru, rakstnieku un baznīcas ērģelnieku kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Diāna nosmaida, ka nams atkal ticis pie sava ērģelnieka.

Plašāka ekspozīcija apskatāma par Antonu Matvejānu, kas līdzās kordiriģenta un skolotāja darbam bija uzņēmies baznīcas ērģelnieka amatu.

Foto: Ilze Pētersone

Varu stāstīt stundām

Par draudzes namā izvietotajiem eksponātiem un stendiem, kuru vidū arī kopā ar vēstures skolotāju Silviju Laizāni izveidotā vēstures laika skala par Dricānu priesteriem, Diāna varot runāt stundām. Saistošākam stāstījumam cenšoties iekļaut pa kādam smieklīgam notikumam. Amizants esot stāsts par 20. gadu priesteri Jāni, kurš bijis no vaiga glīts, apveltīts ar labu dziedamo balsi, paticis sievietēm, plaša vēriena, tāpēc allaž iekūlies nepatikšanās ar daiļo dzimumu un arī parādu samaksu bankām. Var atrast ziņas par Ivetas Apkalnas vecvecvectēvu, kurš ar brāli abi bijuši baznīcas ērģelnieki. Vieta atradusies par seksuāla rakstura noziegumiem ar brīvības atņemšanu notiesātajam priesterim Pāvelam Zeiļam.

Dricānu sabiedriskajā dzīvē Diāna iesaistījusies pēc atgriešanās dzimtajā pusē, kad jau bijusi precēta sieva un mamma un aizvedusi bērnus uz bērnudārzu. “Man bija pamatīgs šoks, ka nekas pa šiem gadiem nebija mainījies – gultas tās pašas zaļās, kur kritām spraugās, slīdkalniņi bez malām un rotaļlaukuma plāksnes ar caurumiem – kā tur degunus neizsitām! Domāju, kaut kas jādara, bet viens to nevari, vienīgais, kā mainīt lietas savā vidē, iet politikā vai turpat uz vietas strādāt.” Kādu laiku pastrādājusi par pagasta pārvaldnieci, taču bērna piedzimšana pamudinājusi darba vietu nomainīt. Tagad atgriezusies savā juristes profesijā, iesaistījusies draudzes dzīvē, kā arī izveidojusi biedrību “Maziča”. Par Diānas lielo aizraušanos kļuvuši katoļu liturģiskie tērpi un baznīcas priekšmeti.

Jāceļ latiņa

Ilgus gadus ornāti glabājušies baznīcas telpās, taču vide tiem nebija piemērota. Atjaunojot draudzes māju, radusies ideja atrast vietu arī apģērbiem. Bijis skaidrs, ka izlikt uz pakaramajiem vien būs par maz, vajadzīgs arī apraksts. “Palaidām ideju kosmosā, un pēc kāda laika atnāca risinājums, kā tas šajā mājā notiek visai bieži,” stāsta Diāna. Dricānos ieradusies Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja pētniece Aija Jansone, kas izpētījusi arī viņu baznīcas liturģiskās tekstilijas un atsūtījusi apkopoto materiālu, no kura tapuši apraksti. Taču ar to vien bijis par maz, un Diāna pati sākusi meklēt informāciju par ornātos attēloto simbolu un krāsu nozīmi. “Nācās to darīt, jo sapratu, ka jāceļ latiņa.”

Dricānu draudzes māja atvērta gan kristīga satura saietiem, piemēram, psalmu dziedājumiem (attēlā), gan arī izstādēm un citiem sarīkojumiem. No Dricānu draudzes krājuma

Foto: No Dricānu draudzes krājuma