4.1 °C
Beidzot pavasaris pārņēmis Latvijas āres, un jaunā ceļošanas sezona ir klāt. Šoreiz dosimies kopā ar vienu no lielākajām mūsu valsts upēm Ventu no Lietuvas robežas līdz ietekai jūrai (to arī upes nosaukums, tulkojot no lībiešu valodas, nozīmē). Arī lietuvieši Ventu sauc par savu upi, jo tā iztek no Veņu ezera un plūst pa Lietuvas teritoriju 168 kilometrus – tikai par desmit kilometriem mazāk nekā pa Latviju. Bet latvieši lepojas ar Ventas rumbu Kuldīgā – Eiropā platāko ūdenskritumu, kas palu laikā sasniedz pat 270 metrus
Atdzimst izpostītā Griezes baznīca
Venta Latvijas teritorijā ietek pie Griezes baznīcas un pavisam mazu gabaliņu – apmēram kilometru – ir arī Latvijas–Lietuvas robežupe. Šī baznīca kartēs iezīmēta kā drupas, taču šajā šķietami Dieva pamestajā nostūrī ir atgriezusies dzīvība, un vērts par to pastāstīt vairāk.
Griezes baznīca celta 1580. gadā, taču draudze pastāvējusi vēl pirms 1567. gada, kad pēc Rīgā notiekošā Kurzemes hercogistes landtāga (hercoga un muižniecības sanāksmes) lēmuma tika pavēlēts uzbūvēt vairāk nekā pussimt jaunas baznīcas, un starp tām bija arī Griezes baznīca, kas vēlākajos gadsimtos vairākkārt pārbūvēta. Pirmās ērģeles būvētas 1773. gadā, un toreizējais Griezes muižas īpašnieks grāfs Francs fon Ketlers un viņa sieva Šarlote Elizabete Margareta (dzimusi Kleista) baznīcai dāvāja ērģeļu prospektu ar Ketleru un Kleistu dzimtas ģerboņiem. 1845. gadā baznīcu pārbūvēja kristīgs ebreju izcelsmes Pēterburgas miljonārs barons Ludvigs fon Štiglics, kurš pirms desmit gadiem visu Lielezeres novadu (Ezere, Pampāļi, Reņģe) bija nopircis no parādos ieslīgušā Ašeberga fon Ketlera.
Griezes baznīca ir unikāla ar to, ka, neskatoties uz pārbūvēm, ir saglabājusi savas sākotnējās sienas, seno apmetumu un īpašā – sgrafito – apmetuma tehnikā veidotās logu ailu apdares vismaz pusei logu. Līdz Otrajam pasaules karam baznīcai bija divi zvani, kas lieti Meijera lietuvē 17. gs. beigās. Lielāko zvanu vācu karaspēks noņēma un aizsūtīja uz "fāterlandi" pārkausēt militārām vajadzībām. Otrs palika tornī un līdz ar pašu baznīcu ļoti cieta artilērijas apšaudēs 1944. gada rudenī. Šis zvans padomju laikā tika slēpts malkas krāvumā, vēlāk atdots glabāšanā Saldus muzejam, bet 2002. gadā drīz pēc uzstādīšanas vietējo kapu zvanu tornī tika nozagts.
Dievnama apkārtnē no 1945. gada 10. maija līdz 17. jūnijam bija ierīkota karagūstekņu filtrācijas nometne un veļas mazgātava. Šajā laikā sarkanarmieši baznīcas iekštelpas pamatīgi izpostīja – "kara vajadzībām" izveda visus solus, sabojāja kanceli un iznīcināja ērģeles.
Pēdējais dievkalpojums Griezes baznīcā notika 1950. gadā. Interesanti, ka šajā baznīcā 1888. gadā ir kristīts Brīvības pieminekļa autors tēlnieks Kārlis Zāle un Ventas pļavās līdzās Griezes baznīcai notikušas Nīgrandes baznīcas mācītāja Aivara Beimaņa organizētās padomju gados nelegālās kristīgo jauniešu vasaras nometnes (1979–1981), kuru dalībnieku vidū bijuši tagad labi zināmi luterāņu mācītāji Jānis Ginters, Juris Rubenis, Einārs Alpe, Viesturs Pirro, Erberts Bikše, Atis Vaickovskis. Griezes draudze savu darbību atjaunoja 1992. gada rudenī, un sākās dievnama apkārtnes sakopšana, kur 21. gadsimta sākumā iesaistījās arī Rīgas draudžu locekļi. Baznīca tobrīd bija ļoti sliktā stāvoklī – pieaugusi ar kokiem, krūmiem, bedraina un visur mētājās cilvēku kauli. 2012. gadā ar VKKF atbalstu sākās torņa atjaunošana un tam tika uzlikts pagaidu jumts. Regulāri zem klajas debess notiek dievkalpojumi, lūgšanu stundas, dažādas kristīgās nometnes, talkas un sadraudzība.
Laika upe piestāj Skrundā
Tālāk Venta mūs aizved līdz Skrundai, vienai no jaunākajām Latvijas mazpilsētām, kas pilsētas tiesības ieguvusi 1996. gadā. Ja ceļu mērosiet ar laivu, tad apmēram pusceļā starp Nīgrandi un Skrundu ieraudzīsiet ap 11 metrus augstās ainaviskās Gobdziņu klintis, kurās 26 metrus dziļā ala ir otra garākā Kurzemē. Te atsedzas augšdevona perioda smilšakmeņi un dolomītiski smilšakmeņi. Pateicoties šiem nogulumiem, Ventā pie Skrundas ietekošās Cieceres upes krastos šā gadsimta sākumā tika uziets salamandrai līdzīga senlaiku četrkāja trīsdimensionāls galvaskauss – vislabāk saglabājies devona perioda četrkāja galvaskauss pasaulē, kas ieguvis nosaukumu "Ventastega Curonica".
Skrundas kuršu ķoniņu Ērmaņa Pilāta, Jākoba Sigitara, Veisena un Santiķa krēslus Skrundas estrādes parkā, kā arī autoceļa A9 Rīga–Liepāja malās, tostarp pie Ventas tilta, izvietotās robežzīmes "Skrunda" veidojis tēlnieks Ģirts Burvis, tāpat kā pilsētas centrā uzstādīto koka pulksteni "Laika upe", kurā tēlaini atveidota ideja par laiku, kas ietverta pilsētas senajos simbolos – robežupē un tiltā pār to, vienojošā arī paaudzes.
"Esam kā ceļinieki laikā, katrs savā, bet reizē arī vienā laivā. Tāpat kā tilts pāri Ventai savieno upes krastus, laiks vieno paaudzes, notikumus, likteņus, un laika upe mūs nes pretim mūžībai," teicis tēlnieks, šo vides objektu atklājot.
Prātā ataust dziesma "Sen tas bij’ pie Ventas ziedu laikā". Šeit upes gleznainajā krastā atrodas viena no senākajām muižām Latvijā – Skrundas muiža. Ēka celta klasicisma stilā 19. gadsimta sākumā senās viduslaiku pils vietā, un vizuālās līdzības dēļ tiek dēvēta arī par Mežotnes pils miniatūru kopiju. Celtniecība notika muižas nomnieka grāfa Gustava fon Lamsdorfa saimniekošanas laikā, kurš te bija ieradies no Sanktpēterburgas pavadīt skaistas vecumdienas. Gadu desmitiem ritot, muiža ievērojami pārbūvēta. Kad muižkungi krita nežēlastībā, ēku izmantoja dažādi – kā cietumu, nabagmāju, aptieku, skolu un internātu. Lielākie postījumi Skrundas muižai tika nodarīti 1915. gadā, kad Ventas upe pie Skrundas bija robeža, kur krievu armija gribēja apstādināt vācu uzbrukumu. 1931. gada rudenī muižas pilī atvēra pirmsskolas mācību klasi, un septiņus gadus vēlāk tā jau bija kļuvusi par pilnu sešu klašu pamatskolu, turpinot darboties vēl trīsdesmit gadus.
