12 °C
Izdevniecība "Latvijas Mediji" laidusi klajā dendrologa Andreja Svilāna ainavu arhitektūras iedvesmas grāmatu "Eiropas skaistākie dārzi".
Grāmatas tapšanā kā konsultante piedalījusies ainavu arhitekte Ilze Māra Janelis, un tā aizved skaistā pastaigā no Igaunijas ziemeļiem līdz Spānijas dienvidiem. Fotogrāfijās un asprātīgos stāstos uzmirdz Eiropas monarhu baroka un angļu stila dārzi, nepieradinātais Guela parks Spānijā, biedējošais Sakro Bosko un citi tik dažādie un Eiropas kultūras kopainā ierakstītie dārzi un parki.
Andrejs Svilāns atzīst – kad radās ideja grāmatai par Eiropas skaistākajiem dārziem, sākotnējais dārzu saraksts bija daudz garāks par tiem 34, kas iekļauti tikko klajā nākušajā izdevumā, bet visu nevar gribēt, kaut kas jāatstāj arī priekšdienām.
Lielākajā daļā no grāmatā iekļautajiem dārziem Andrejs Svilāns ir bijis, dažos pat trīs un četras reizes, piemēram, Potsdamas Sansusī, bet ir arī tādas vietas, kas iekļautas viņa tuvāko ceļojumu plānos. Jaunākajā žurnāla "Mājas Viesis" numurā A. Svilāns intervijā stāsta par grāmatas tapšanu, par dārzu un parku apceļošanu un par latviešu mīlestību pret dārziem un augiem.
"Šī saikne ar dārzu – tā ir ļoti, ļoti īpaša. Man kaut kad prasīja, kurš esot mans mīļākais augs. Nu... es pamēģināšu iziet cauri tiem 14 tūkstošiem botāniskā dārza kolekcijā un atbildēt (smejas).
Bet pēc būtības tas ir augs, kas tev ir tuvākais, un man tās ir trīs kokveida lazdas manās lauku mājās, ko atvedu no Minhenes 1993., 1994. gadā. Minhenes angļu dārzā aug liela, smuka kokveida lazda, un invazīvās melnās vāveres tur ķemmē riekstus. Skatos – rieksti sakrituši arī zemē, es tos uzlasu, bet vāveres saprot, ka viņām ņem ēdamo nost, un nikni čakstina man. Toreiz man bija nedaudz vairāk par 20 gadiem, vēl pēc vairāk nekā 20 gadiem es sagaidīju pirmo ražu no šiem atvestajiem riekstiem. Saprotiet, tas ir līdzīgi kā bērns. Tu esi viņam bijis klāt no nulles līdz pat pilngadībai, tā teikt, reproduktīvam vecumam, stāvējis blakus, uztraucies gadu no gada – vai pavasara salnās neapsals, kad tie rieksti būs un tamlīdzīgi," intervijā "Mājas Viesim" stāsta A. Svilāns.
Runājot par latviešu aizraušanos ar dārziem, A. Svilāns teic: "Tā ir iedzimtā tolerance pret dzīvību, kas latvietim ir ļoti izteikta. Reizēm skatos, kas mums dārzkopības veikalos notiek, – rudenī pārdod ērikas, kas ir mūsu klimatam galīgi nepiemērotas, bet cilvēki pērk, pārdevēji viņiem mēģina iestāstīt, ka tās augs un zaļos mūžīgi mūžos, āmen. Mēs gribam ko tādu, kas būtu dzīvotājs. Bet Vācijā cilvēki rudenī sapērkas ziedošas ērikas, saliek savās balkonu kastēs un pavasarī uz miskasti vai komposta kaudzi prom. Tad saliek iekšā pelargonijas, sevišķi Bavārijā. Viņi uz augu skatās vairāk kā uz lietu – izmanto un izmet. Latvieša mentalitātē vairāk ir tas, ka viņš līdz pēdējam centīsies to augu izvilkt. Jā, varbūt mēs esam jūtīgāki – nevajag vabolīti samīt vai taurenīti. Principā tolerance pret dzīvību sākas arī ar mūsu cieņu pret augu. Mēs taču varam ar bērnu par to runāt, proti, ka puķītei ļoti nepatīk, ja tai lapiņas rauj nost. Varbūt tad no viņa izaugs labāks cilvēks nekā tad, ja mēs to nedarīsim."
Šajā lappusē pārpublicējam fragmentu no grāmatas "Eiropas skaistākie dārzi", kurā autors stāsta par Sofijivkas parku Ukrainā. Intervijā "Mājas Viesim" A. Svilāns stāsta, kāds bija iespaids par to. "Neko daudz vairāk nezinot, vienkārši aizbraucot, jā – smuka marmora Venera, smuks Apolons, bet tur mums bija ģeniālākie gidi, kādus es vispār esmu sastapis. [..] Jā, parks ir skaists, pēc Potocka vēlmes tajā ir salikta gandrīz visa sengrieķu mitoloģija. Kā tāds sīrups, koncentrāts no visas šīs mitoloģijas. Un mēs ejam kopā ar šo gidu, kurš veselām lappusēm citē Homēra "Iliādu", "Odiseju" un rāda, kurš parka elements ir no "Iliādas" vai "Odisejas", vai kāda cita mīta. Tas ir ļoti svarīgi, ka tev prot izstāstīt, jo kaut ko vari, protams, izlasīt, bet, ja ļoti gribas kaut ko fundamentālāk uzzināt – tad, jā. Kontekstu ir ļoti labi iepriekš zināt, jo tad saproti, ko redzi."
Fragments no Andreja Svilāna grāmatas "Eiropas skaistākie dārzi".
Sofijivkas dendroloģiskais parks
"Sofijivkas parku Ukrainā pie Umaņas, man šķiet, seno leģendu un antīkās pasaules simbolu piesātinātības ziņā nevienam nepārspēt. Tieši tāpat kā vairākus parka elementus, piemēram, pazemes mirušo upi, pa kuru var izbraukt ar smailīti. Sofijivkas parku vislabāk iepazīt gida pavadībā, jo pat šķietami necils akmens vai akmeņu krāvums var simbolizēt veselu stāstu. Sofijivkas parks ir unikāls arī ar tā īpašnieku dzimtas dzīves stāstu klātbūtni parka elementos.
Parku 1796. gadā dibināja poļu magnāts Staņislavs Potockis. Dārzu nosauca sievas Sofijas Vitas-Potockas vārdā par Sofijivku un 1802. gada maijā uzdāvināja viņai vārda dienā. Sofijivkas rašanās stāsts atsauc atmiņā nostāstus par vienu no septiņiem pasaules brīnumiem – Semiramīdas jeb Babilonas gaisa dārziem. Pētnieku aprindās gan nebeidzas strīdi, kad un kur, un vai vispār šādi dārzi ir bijuši. Tomēr viena no populārākajām versijām vēsta, ka Mezopotāmijas valdnieks Nabuko jeb Nebukadnecars apprecējis no kalniem nākušo mīdiešu princesi, kura putekļainajā zemienē skumusi un ilgojusies pēc dzimto kalnu mežu šalkoņas un pļavu smaržas. Tāpēc šo kalnu ilūziju valdnieks pavēlējis radīt ielejas līdzenumā. Līdzīgs stāsts ir par Sofijivku, kur poļu grāfs apprecēja grieķu skaistuli un, lai viņa neskumtu pēc mājām, grāfs līdzenumā spēja uzburt kalnus un ielejas, kas atgādinātu Grieķijas ainavas.
Sofijivka atrodas Kamenkas upes ielejā dabisko iežu karjerā. Granīta akmeņi sedz plašu teritoriju, mijas ar ūdens baseiniem un paviljoniem, koptēlā radot izteiksmīgu dārzu un parku mākslas paraugu. Parkā aug vairāk nekā divi tūkstoši vietējo un citzemju augu sugu un šķirņu, tajā ir vairāk nekā 100 mazo arhitektūras formu.
Bagātās poļu grāfu Potocku dzimtas dzīvē nav trūcis traģēdiju. Grāfa dēls slepeni apprecējis cita, taču visai nabadzīga grāfa meitu. Turklāt jaunā meitene bijusi stāvoklī. Tēvs pavēlējis sievieti naktī slepus nolaupīt, lai ieslodzītu klosterī. Bet spilveni, ar kuriem nolaupītāji ragavās centās slāpēt gūsteknes kliedzienus, jauno sievu nosmacēja. Traģiskais notikums atainots parkā kā divi akmeņi, kas no skata neko neizsaka, bet simbolizē sievietes galvu un liktenīgo spilvenu.
Kādā citā vietā neliela strautiņa ūdenskritumu trijās tērcēs sadala divi akmeņi, atspoguļojot traģisku epizodi, kad trīs no grāfa bērniem miruši maziņi. Ūdenskritums ar trīs tērcēm simboliski ataino trīs asaru straumes, kas nebeidz sērot par mirušajiem mazuļiem. Šis piemērs parāda, cik filigrāni pārdomāti ir daudzi Sofijivkas dārza elementi, padarot to par vienu no vissentimentālākajiem un personiskākajiem dārziem."
KONTEKSTS
Grāmatu izdevniecība "Latvijas Mediji" darbu sāka 1998. gadā ar latviešu rakstnieka Vladimira Kaijaka romānu "Enijas bize". Oriģinālliteratūra allaž ir bijusi izdevniecības galvenais stūrakmens un veiksmes stāsts. Vairāki romāni saņēmuši "Lielo lasītāju balvu". Šodien izdevniecība "Latvijas Mediji" piedāvā oriģinālo un tulkoto literatūru, vēsturi un dokumentālo literatūru, praktiskās grāmatas, gadagrāmatas, kalendārus, bērnu grāmatas. Katru gadu izdevniecība lasītāju rokās nodod vairāk nekā 100 dažādu nosaukumu darbus.
Jaunākās grāmatas meklē izdevniecības veikalā šeit.
