Gan stobrs, gan laide un pārējais aprīkojums sporta šaušanā ir ļoti būtisks.
Tālšaušana jeb tālā šaušana Latvijas mednieku vidū kļūst arvien populārāka, turklāt vidējam Latvijas medniekam seifā atrodas vismaz armijas snaipera cienīgs aprīkojums, ar kuru medījums bez jelkādas piepūles tiek gūts, šaujot distancē, kas spēj pārsniegt pat puskilometra un kilometra atzīmi. Bet ko tad īsti nozīmē tālšaušana medniekam, un kas jādara, lai sāktu ar to nodarboties?
Ar ko sākt?
Pirmkārt medniekam būtu kritiski jānovērtē savs ierocis un jāsaprot, ko no tā vēlas. Svarīgākais ir saprast, vai tā ir vēlme piedalīties sacensībās vai aizbraukt uz kalniem un vienreiz dzīvē nomedīt kādu kalnu āzi. Tālākam šāvienam derēs arī parasts medību ierocis, bet tālšaušanas disciplīnai tomēr būs nepieciešams kaut kas nopietnāks. Turklāt runa nav tikai par pašu ieroci, bet arī par tā aprīkojumu.
Tālu šāvienu veikšanu medībās nereti nepelnīti nosoda ne vien paši mednieki, bet arī pārējā sabiedrība. Atšķirība vien tāda, ka klasiskā izpratnē mednieks par tālu šāvienu, visticamāk, sauks to, kas veikts vairāk nekā 200 metru distancē, un tā rezultātu visdrīzāk saistīs ar savainotu dzīvnieku ar visām no tā izrietošajām sekām. Latvijas normatīvo aktu izpratnē tālšaušana ir jebkurš šāviens, kas tiek raidīts distancē virs 300 metru atzīmes, jo tieši tik tālas šautuves agrāk bija atļauts ierīkot. Agrāk vai vēlāk liela daļa mednieku izjūt izaicinājumu pārbaudīt savas šaušanas prasmes ne vien tradicionālajā simts metru distancē ar skrejošu alni, bet arī tālāk. Līdz ar to tie ir kārtējie izaicinājumi, ko mednieks gūst, dodoties medībās uz citām valstīm un saprotot, ka ne ierocis, ne viņš pats ir piemērots šaušanai tālākās distancēs. Savukārt tai sabiedrības daļai, kas ir pret medībām noskaņota un īsti nesaprot, kā tieši strādā tālšaušanas principi, šķiet, ka mednieki bez mazākajām problēmām – jo ir tak optiskie tēmēkļi – var mierīgi raidīt precīzu šāvienu 400 metru attālumā esošā mērķī.