Decembris – gada pēdējais mēnesis. Brīžiem stindzina sals, grāvjus un upes pārklājot ar ledus vāku un atvēlot dažas saujas sniega pārslu, bet brīžiem līst kā pa Jāņiem. Īsi pirms Ziemassvētkiem laiks kļuva pavisam silts un drīzāk atgādināja marta sākumu, nevis ziemas atnākšanu. Tomēr pelēcīgais lietus, kas brīžiem aiz apkakles aizmeta sniega pārslas, laupīja pavasara izjūtu. 

Lai arī daudzi mednieki medības nolēma atlikt līdz sala un sniega atnākšanai, kad varētu sākt lenkšanu, citi turpināja medīt briežus un medību dievietes Diānas labvēlībā arī pa kādam mežaruksim, ja vien platības nav skāris kārtējais Āfrikas cūku mēra vilnis. Tāpat šis ir laiks, kad tā vien gribas omulīgi iekārtoties pie kamīna, kurā sprakšķ malkas šķilas, un apcerēt arī to, kā šoruden medībās veicies.

Jāteic, arī man pašam medībās ar  dzinējiem nācās pilnā mērā izbaudīt Diānas labvēlību. Bija visai nejauka, lietaina diena. Spēcīgas vēja brāzmas pa gaisu nesa aukstas lietus paltis. Taču nav jau slikta laika, ir tikai nepiemērots apģērbs!

Pirmajā mastā man nācās sargāt meža ceļu. Priekšā egļu un priežu mežs, aiz muguras pa labi izcirtums. Līdz tuvākajiem medniekiem pa labi un pa kreisi vismaz 200 metru.