4.4 °C
“Patiesībā ziema ir drusku piegriezusies, tagad gribas atvērtos ūdeņus, un te tie ir,“ marta sākumā par Gaujā noķertajiem taimiņiem priecājās pieredzējušais foreļotājs Arturs Zabors. “Bet tad atnāk ziema un atkal ūdeņus aizvāko. Bet nekas, jānogaida, un tad jau būs." Un vēl viņš atzīstas, ka izdarījis kaut ko tādu, ko tiem, kas Latvijā ķer foreles, nekādā gadījumā nevajadzētu darīt. Bet par to intervijā.
Saprotu, ka esi zvērināts lašveidīgo zivju makšķernieks.
Man dzīvē ir sanācis tā, ka noteiktu laiku ķēru visu, kas peld un kas nepeld. Un tad atnāca periods, kad uzsēdos uz forelēm. Divpadsmit gadus ķēru tikai foreles. Reizi gadā Liepājas ezerā – līdakas un jūrā – butes. Tā bija visa mana sezona.
Es, protams, neprasīšu, kur ķēri foreles.
Latvijā, visās mazajās upēs. Foreļošana jau ir ne tikai makšķerēšana, tā ir arī ekspedīcija. Kāds kaut ko iesaka, kaut ko padzirdi un nospraud punktu kartē, kur braukt. Manā telefonā joprojām ir tik garš saraksts, ka būtu vajadzīgi pāris gadi, lai katru nedēļas nogali varētu braukt uz citu upi izmēģināt laimi un saprast, vai tur foreles ir.
Varbūt tas šajā makšķerēšanas veidā ir tas interesantākais, ka brauc, īsti nezinot, kur?
Tieši tā, man ir bijis tā, ka vienas dienas laikā apsekoju sešas upes. Un tikai divās ir rezultāts. Ir bijuši arī tādi braucieni, kurus par makšķerēšanu nesauktu, drīzāk par ekspedīciju – meklē, neko nenoķer un aplauzies.
Cik kātus esi salauzis, staigājot pa aizaugušām upītēm?
Tikai vienu. Un tas notika pilnīgi stulbi.
Spicīte?
Spices gals, taču nevis pie upes, bet auto.
Klasika.
Jā. Novietoju kātu uz auto sēdekļa, neieliekot apvalkā, ko nevienam neiesaku darīt. Virsū uzliku jaku, kas laikam bija pārāk smaga. Aizbraucu pie upes un saprotu, ka var braukt mājās.
No otras puses, kātam kļūstot īsākam, tests par pāris gramiem palielinājās?
Tas no foreļu kāta kļuva par līdaku kātu. Bet man foreļu cope asociējas ar tādu kā fenšui copi – tu esi skaisti apģērbts, plānas auklas, foršs kāts, laba spole, īsāk sakot, tā ir harmoniska cope. Tas nav tā – aizbrauci, kaut ko uzliki, kaut ko noķēri.
Kāpēc tieši foreļu ķeršana aizķērās dvēselē?
Tās nav tikai foreles, tas ir viss, kas grozās ap to, – neskarta daba, straujš, tekošs ūdens, piedzīvojums, izpētes process, kad nopērc kaut ko jaunu, izmēģini.
Nekad ilgāk par divām sezonām viens kāts man nav bijis. Pamakšķerē, saproti, kas tas ir, pat tad, ja tas ir ļoti labs, pārdod.
Padod tālāk. Esmu visādos meklējumos. Un tikai beigu galā ir pati zivs, kura arī atšķiras no asarīšiem vai līdakām. Jo tev tā jāatrod, jātrāpa ar mānekli īstajā vietā, jānolasa upe.
