Daugavpils reģionālās slimnīcas gaiteņos var sastapt sirmu kalsnēju vīru baltā halātā ar stingru, taču siltu skatienu, kas iedrošina. Vēl viņu var sastapt medībās, kad, par spīti visiem, viņš iet dzinējos kopā ar saviem somu špiciem. Ja jums paveiksies, iespējams, pēc kāda laika viņu satiksiet ceļā uz Kilimandžāro virsotni! Protams, arī jums šajā ceļā būs jādodas! Jādodas kopā ar narkologu Jāzepu Korsaku, kurš zina ne tikai to, kā uzkāpt pasaules augstākajās virsotnēs, bet arī to, kā tikt galā ar atkarībām un Latgales mežos nomedīt lielākos mežakuiļus.
Kāpēc tu esi mednieks?
Manam tēvam bija četri brāļi un viena māsa. Un viens no brāļiem, Viktors, bija kaislīgs mednieks. Viņš dzīvoja Jelgavā, un, lai cik es liels vai mazs, vienmēr atceros, kā viņš divas reizes gadā brauca uz Latgali medīt zaķus un pīles. Un to medību bacili, tāpat kā mani divi brāļi, es dabūju tieši no viņa! Man bija uzdevums, tiesa, to pats sev biju devis, tēvocim parādīt, zem kura krūma guļ zaķis un kurā dīķī meklējamas pīles. Padomju gados mežacūku bija ļoti maz, tāpat arī stirnu, un zaķu un pīļu medības tad bija arī tās visbiežākās, medījot individuāli. Savukārt aļņus medīja kolektīvajās medībās.
Kādu brīdi zaķu bija maz, taču tagad atkal to skaits palielinās. Vakaros, esot medībās, to var labi redzēt. Tā tas ir, taču tikai tajās vietās, kur mednieki medī mazos plēsējus. Tas ir svarīgi, lai izveidotos laba zaķu populācija, lai dzīvotu uz zemes ligzdojošie putni. Jāmedī ir ne tikai mums labi zināmās lapsas, seski, Amerikas ūdeles, caunas, jenotsuņi, bet arī zeltainie šakāļi, kas sāk izplatīties visā Latvijā.
Kurš no medību veidiem tev ir tuvākais: individuālās gaides medības vai medības ar dzinējiem?
Pirmās medības, kurās sevi apzinājos kā mednieku, protams, bija zaķu medības. Tā bija viena no tām reizēm, kad ciemos atbrauca tēvocis. Jā, nu, tolaik vēl es nebiju oficiāli mednieks. Bija vakars, skaists pilnmēness, un man izdevās nomedīt zaķi. Otrajā piegājienā pat divus zaķus. Protams, biju ļoti izbrīnīts, ka pēc šāviena uz pirmo garausi tajos pašos rudzos atskrēja vēl viens! Es jutos kā varonis un biju ļoti lepns par sevi.
No citiem medību veidiem man vislabāk patīk mežacūku medības. Es ilgus gadus biju mednieku kluba Krūmiņi vadītājs. Tagad tas ir mednieku klubs Rāznava. Un es vienmēr gāju medībās kā dzinējs. Pirmkārt, tas pēc grūtas darba nedēļas palīdz noņemt stresu. Divdesmit trīs gadus biju Rēzeknes slimnīcas galvenais ārsts. Uztraukumu šajā darbā pietika. Un tieši iešana dzinējmedībās man palīdzēja nomierināties. Ejot dzīt, tu aizmirsti visas ikdienas problēmas, visas darba problēmas un, tiklīdz ierejas suns, tev sākas jauns, interesants piedzīvojums.
Bija periods, kad man bija ļoti labi medību suņi – somu karēļu laikas. Tagad tās dēvē par somu špiciem. Šīs šķirnes suņus audzēju kopš 1976. gada. Esmu vedis gan no Arhangeļskas, gan no Jaroslavļas. Arī pašlaik man ir trīs šīs šķirnes suņi. Vecākajai šobrīd ir 16 gadi, un tā praktiski jābaro no rokas, jo viņai klibo gan redze, gan dzirde. Ir arī pavisam jauna suņu meitenīte, ko iegādājos nesen.
Man bija arī Latvijas dzinējs, kurš ļoti labi sastrādājās ar somu laiku. Katru sestdienu un svētdienu es biju medībās gan savā kolektīvā, gan pie kaimiņiem. Un suņiem vienmēr bija daudz darba. Ar tiem esmu izbraukājis teju pusi Latvijas, tālākais – esmu braucis uz Saldu.
Pēdējos gados gan man sāk darīt pāri! Pagājušajā rudenī teju stundu dabūju strīdēties par to, kurš iet dzīt un kurš ies stāties uz numura!
1.3 °C





















































































































































































































































































