Medniekstāsti. “Atvainojiet, es… meklēju stirnāzi”

Šīs vasaras saulgriežu nakts! Tā bija viena no tām naktīm, kad mežs elpo citādi un katrs stumbrs, katra sūna šķiet zinām kādu noslēpumu. Man nebija prātā ne alus, ne siers, ne kņada pie ugunskura. Vienkārši gribējās doties medībās.

Daudz nedomādams, aizbraucu uz purva malu. Tur bija gan nelielas pļaviņas, gan eglīšu biezoknīši – kā radīti stirnāžu medībām, turklāt, ejot apsekot bebru dambjus, šopavasar vienu piemērotu kandidātu tur jau biju pamanījis!

Lēnām liku soļus rasas pielietajā zālē. Nakts melnums, ja par tādu var nosaukt tādu tumšāku mijkrēsli drīz pēc pusnakts, jau bija aiz muguras. Visu varēja lieliski redzēt, un līdz saullēktam bija mazāk par divām stundām.

Tuvākajās papardēs bija dzirdama viegla kņada. Instinktīvi apturēju soli un ieklausījos. Nē, tā nebija mežarukšu rosīšanās. Taču tur kāds bija… Atskanēja klusi čuksti, smiekli un… pēkšņi manī vērās divi apmulsumā sastinguši acu pāri. Gluži kā tādā senā tautasdziesmā no papardēm izlīda… kaimiņu Fredis un citu kaimiņu Zane… Lieki teikt, ka paparde šonakt tiešam bija uzziedējusi! Man gan abi izskatījās kā izbiedēti zaķi auto starmešu gaismā!

“Atvainojiet, es… meklēju stirnāzi,” es smaidot nomurmināju un devos tālāk. Tikai pēc brīža dzirdēju, ka abi no sirds sāk smieties. Nu, būs ko stāstīt Jāņu rītā...

Pēc brītiņa šķērsoju strautu. Vēl daži simti metru, un būšu tieši tajā pļaviņā, kur redzēju āzīti. Jāizlien vien caur eglītēm un jāpaskatās. Pēkšņi sajutu, ka neesmu viens. Vai tiešām vēl kāds mīlnieku pāris!? Tas jau būtu pārāk neticami, ja kādam stāstītu! Taču realitāte bija daudz neticamāka. Dažus desmitus metru no manis uz taciņas bija… lācis.

Sirds nesaprata, ko darīt – triekties pret ribām vai tomēr censties nekustēties! Mēs blenzām viens otram acīs. Cik laika pagāja, to es vairs nepateikšu… Lēnām nolaidu skatienu no lāča un sāku atkāpties, taču paturot viņu redzeslaukā. Lācis paostīja gaisu, nolaida galvu un, it kā es viņu būtu iztraucējis apcerīgās domās, mierīgi pagriezās un nozuda biezoknī… Laikam viņš nolēma svinēt vasaras saulgriežus bez šašlika… no mednieka.

Ne katru dienu gadās tāds tik veiksmīgs rīts! Pieķēru teju svētulīgo Fredi ar kaimiņieni un no lāča ķepām izspruku! Cerēt vēl uz āzi šķita neprāts…

Saule jau bija pacēlusies virs pamales. Beidzot tomēr nonācu līdz iecerētajai pļaviņai – vecai, ziediem piebērtai laucītei. Tur zāļu smaržās un sārtas gaismas staros ganījās mans āzis. Vēja pūsma bija man labvēlīga. Uzliku plinti uz atbalsta, notēmēju un nospiedu sprūda mēlīti! Stāvēju tur vēl ilgi un domāju, vai man ticēs, ja kādam to izstāstīšu… Jā, un interesanti, kas būtu, ja Fredi un Zani būtu saticis lācis, nevis es…