Vai jaunu augu, dzīvnieku sugas būtu jādēvē par godu slaveniem cilvēkiem?

Kas kopīgs Teilorai Sviftai, Džekijam Čanam, Ādolfam Hitleram un vairākiem Nobela prēmijas laureātiem? Pēdējo simt gadu laikā šiem cilvēkiem par godu ir nosauktas jaunatklātās augu un dzīvnieku sugas.

Valodniecībā to sauc par eponīmu – tulkojumā no sengrieķu valodas vārda devējs. Tas ir reāls cilvēks, izdomāts tēls vai dievība, kā vārdā ir nosaukts kāds atklājums. 

Eponīmu izmantošanas prakse zinātnē ir ieviesta kopš astoņpadsmitā gadsimta, kad zviedru zinātnieks Kārlis Linnejs izgudroja latīņu nosaukumu taksonomisko sistēmu, ko lietojam aizvien. 

Taču vienlaikus eponīmu izmantošana ir pretrunīga un daudzi apšauba, vai to vispār būtu nepieciešams turpināt. Šogad zinātniskajā izdevumā Nature Ecology & Evolution publicēts dažādu valstu zinātnieku pētījums ar nosaukumu Eponīmiem nav vietas divdesmit pirmā gadsimta bioloģiskajā nomenklatūrā. Tajā pētnieki apgalvo, ka šie nosaukumi iemūžina negatīvu mantojumu, kas saistīts ar imperiālismu, rasismu, verdzību, un aicina šos nosaukumus mainīt. Tiesa, šim pētījumam oponē Starptautiskās zooloģijas nomenklatūras komisijas (ICZN) locekļi. Tiek atgādināts, ka kodekss, kas regulē nosaukumu piešķiršanu, nereglamentē pieņemto zinātnisko nosaukumu aizstāšanu kādu vērtību aizskaršanas dēļ. Iebildumus izsaka arī citi nozares pārstāvji. Piemēram, Sergejs L. Mosjakins no Ukrainas Nacionālās zinātņu akadēmijas raksta: “Zinātne nevar un nedrīkst piemērot politiski motivētu cenzūru un totalitāru tīrīšanu zinātnes vēsturei un bioloģiskajai nomenklatūrai, kas atspoguļo šo vēsturi.”