Izpēti senču ticējumu pūru!

Latvieši ir pazīstami kā burvju un vārdotāju tauta. Buramvārdi un rituāli savulaik bijusi neatņemama saimniekošanas daļa. Iepazinies ar ikdienas maģijas spēku, latviešu zemnieks baidījās no ļaunas acs un vārdiem, no kuriem varētu ciest viņa tuvākie cilvēki, labība vai lopi. Laukus un labību bija visvieglāk apburt, tādēļ arī tos ļoti sargāja. Lauku svētība pēc latviešu ticējumiem sasniedzama, novēršot burvju, raganu, skauģu un ļaunu cilvēku kaitēšanu, kā arī vērojot laika zīmes. Intereses pēc izmēģini – varbūt seno zinšu iedarbība nav zudusi arī šodien?

Ka nenoskauž…

Uzsākot ikvienu jaunu darbu, tika veikti dažādi pasākumi, lai skauģi nenoskaustu topošo labumu un lai darbs būtu svētīts. Divas reizes vienu lauku noburt nevar, tādēļ saimnieki mēdza pirmo reizi sēt smiltis, lai varbūtējie skauģi aizburtu uz savu lauku smiltis. Meta krustus, pabeidzot apstrādāt lauku, nogāja tam krustām pāri, tad apburt vairs nebija iespējams. Sākot kulšanu, kāva gaili un ar asinīm notraipīja durvis, lai svētība mājās.

Skauģu vārdi: “Es iesāku savus darbus ar Laimes mātes palīgu un nobeidzu, Dievu minēdams. Kāpēc tu sūtīji Jodu man virsū? Nolādēts tamdēļ tu esi! Lai Trimpus no taviem laukiem, lopiem, pļavām, dārziem un ganīklām noriežas, un lai Pērkona rūsu mākoņus pār taviem laukiem, dārziem, pļavām, ganīklām lidinās.”

Kad ir īstais sējas laiks?

Sējas laiks tika iedalīts trīs daļās: agrajā, vidējā un vēlajā sējā. Agrā sēja sākas Jurģa un beidzas Stanislava dienā (8.V), vidējā sēja – no Stanislava līdz Urbāna dienai (25.V), vēlā sēja – no Urbāna līdz Vītus dienai (15.VI). Tāpat iedala arī ziemas labības sēju: agrā sēja ir no Labrenča (10.VIII) līdz lielai Mārai (15.VIII), vidējā – no lielās Māras līdz Eģidijam (1.IX) un vēlā – no Eģidija līdz mazai Mārai (17.IX).

• Vienas no zīmīgajām dienām, kas ievērotas lauksaimniecībā, ir Jegora diena (6.V), Jetes diena (7.V) un Staņislava diena (8.V). Šajās dienās jādēsta sīpoli, tad tie labi aug.
• Urbāna diena (25.V) ir ļoti piemērota auzu, miežu un gurķu sēšanai. No šīs dienas sāk sēt arī linus. Sakņu dārzā Urbāna dienā sēj burkānus, lai tie augtu lieli un resni. Šajā dienā nevar stādīt kartupeļus, jo tad tos apēdot un izrobojot tārpi. Meitas dārzā var stādīt vasaras dālijas, tad tās kupli augšot.
• Sidora dienā (27.V) notika gurķu un linu sēšana.
• Pahoma diena (28.V) saistīta ar auzu, miežu sēšanu un pēdējām salnām.

Īsto sējas laiku senāk zemnieki noteica arī pēc vaboles kājām (ja vabolei bērni pie pirmās kājas, izdevīga būs pirmā sēja utt.), arī pēc pirmās izzvejotās zivs pūšļa, kas var būt resnāks priekšgalā, vidū vai pakaļgalā.

Agri jāsēj, ja zāle uzdīgst ātrāk, nekā izplaukst lapas. Sējas laiku noteic arī pēc tā, kad zaļā varde kurc, kad uz avotiem un dīķiem stāv burbulīši, kurā dienā dzied vālodze. Agrā sēja ir laba, ja vēlā rudenī kokiem un krūmiem zaļas lapas, ja sili zied no galiņiem, ja pavasarī ilgi stāv pirmais ūdens, ja koki plaukst ātri, ja vēls pavasaris.

Ja bērziem lapas plaukst no augšas, ja rudenī bērzs dzeltē no augšas, ja pīlādžiem ziedi ir galotnē, tad būs laba agrā sēja, ja vidū – vidējā, ja apakšā – vēlā.

Vispār jāsāk sēt esot četras nedēļas pēc tam, kad koki sāk plaukt, bet jābeidz četras dienas pirms Vītus dienas (15.VI), jo vēlāk sēta labība vairs nenogatavojas.

Pirmoreiz ejot sēt, saimniece saliek uz galda visu bagātību, un saimnieks ēd no visa, lai būtu bagāta vasara.

Labību uz lauku vedot, uz maisa jāuzliek velēniņa, lai neizcērt sēklu; sēkla jāizber caur zirga sakām (sens auglības simbols); nedrīkst to bērt maisā, bet gan kādā traukā un no trauka maisā, citādi labības būs tikai maiss no maisa.

Pie sēšanas

Pirmo sauju sējot, jāteic: “Audzē, Dieviņ, ikkatra daļiņu!” 

Pirmo vagu dzenot: “Lai Dievs nāk par palīgu!”

Kad iet sēt, pirmās trīs saujas jāizsēj un jāsaka:

• pirmo sauju sviežot: “Tas priekš putniem, tas priekš tārpiem”,
• otro sauju sviežot: “tas priekš putniem”,
• trešo sauju sviežot “tas priekš manis paša”.

Vai: “Tas putniem gaisā, tas tārpiem zemē un ar to tiem vajag būt diezgan.”

Sējot jābūt priecīgam, lai sējums aug priecīgi.

Pirmo gabalu vajagot sēt tā, lai vējš būtu no mugurpuses, un pirmā sauja jāsviež pret ziemeļiem, lai labi aug, lai neķer salna un lai putni neēd.

Met pirmos graudus pāri mežmalām un skaita: “Tas priekš putniem, tas priekš zaķiem, tas priekš visiem meža zvēriem.” Sviež arī akmeni: “Tas priekš putniem, tas priekš zaķiem, mežacūkām, griežiem un graudi man pašam.” Tāpat trīs saujas smilšu: “Ienaidniekam smiltis, man – graudi.” Sējot jeb stādot teic: “I žīdam, i čigānam, i putnam, i man pašam.”

Svarīgs ir pēdējais sējums, jo ar to var arī citiem atņemt svētību. Ja no pārskatīšanās kāds gabaliņš tīrumā paliek neapsēts, tad tai mājā kādam esot jāmirst. Ja sējējam paliek viena birzs neapsēta, tad saka, ka tas nākamo gadu vairs nesēšot.

Kad tīrumā nobeidz kādu darbu, tad tūliņ jāatsēstas, lai nav tīrums mugurā jānes.

Pēc miežu sēšanas jāēd cūkas aste, lai vārpas būtu garas un resnas kā cūkas aste.

Kad viss apsēts, atstāj kādu stūrīti neapsētu un gaida, kamēr citi kaimiņi apsējas. To sauc par atsēju: kas beidzamais sēs, tam augs vislabāk.

Ja pa apsētu rudzu lauku pirmā pāriet sieviete, tad nākamajā gadā tukšas vārpas un nezāles nomāks labību, bet, ja vīrietis – tad rudziem ir resnas vārpas.

Pa apsētu tīrumu nedrīkst sieviete pāri iet, jo tad nezāles nomāks labību.

Apsējībās zirgus laiž pieguļā un dzīro, lai būtu bagāta vasara un zirgi apaļi kā olas.

Foto: Shutterstock

Apsējībās zirgus laiž pieguļā un dzīro, lai būtu bagāta vasara un zirgi apaļi kā olas.

Kad labība zied, atver klēts durvis, lai svētība nāk iekšā.

Pirmā vaga

Īpaši būtiski senčiem šķitis pareizi izdzīt pirmo vagu. Te vesela rinda priekšrakstu:

• pats arājs nedrīkst būt maza auguma, tad arī labība neaugs gara;
• viņš nedrīkst būt ielāpainās drēbēs, lai nav nevienādi lauki;
• nedrīkst skatīties atpakaļ, lai aršana neiet gausi uz priekšu.

Arāju rumulē, lai viņš būtu žirgts un negulētu vagas galā. Pusdienā viņam jādod olas. Vāra arī biezputru (tāpat pēc mēslu vešanas), lai aug bieza labība.

Pirmajā vagā ieliek vecu cirvi, lai labību neēstu rūsa, bet lemešus noziež ar cūku taukiem, lai neaugtu usnes.

Savukārt sējējs nedrīkstot bārdu dzīt, lai aug laba labība kā bārda.

Dārza rituāli labai ražai

Aršana jāsāk ar dārzu, turklāt tas jādara vecā Mēnesī, lai nezāles nekuplo un spradži nenoēd sējumus. Baltu agrārais fen šui vēsta, ka pirmā vaga tīrumā dzenama pret ziemeļiem, turklāt, ja grib pasargāties no skauģiem, art jāsāk no vidus. Ja ir bažas, ka labību varētu nosist krusa, pirmā vaga pār lauku jāpārdzen krustām. Pa ceļam jāizplūc vārpatas sakne un jāpaliek zem velēnas, tad vārpatas no lauka pazūdot.

Lai kurmji zemes neizcilā, pie pirmās aršanas arkls jāapziež ar taukiem un arājam plecos jāuzkar maišelis ar maizes kukulīti. Pēc pirmajām trim vagām jāņem pārtraukums un maizīte jāno-tiesā – tad gan labība labi saaugšot, gan augļu kokos daudz augļu būšot. Lai zeme turētu valgumu, arājs jārumulē.

Raža laba būs tad, kad meža putni atstāj krūmus un turas uz tīrumiem un pie mājām, kad ozola ābolos atrod mušu jeb odu, kad augļu kokiem ir daudz augļu, kad ūdeņos nav daudz zivju, kad ap Urbānu ir labs laiks, kad ap Vītu līst lietus, kad ziemu ir bijis daudz sniega.

Lai nodrošinātos pret neražu

Lieldienās svētītās maizes, gaļas un piena drupanas nes un aprauš zemē, lai nebūtu pērkona un krusas.

Viesuli var aizdzīt, sviežot tam ar nazi.

Kad gaisā divi spīdekļi, saule un mēness, tad nevajag labību sēt, lai melnie graudi neaug.

Sējamā laikā nevar aitas cirpt, lai labība aug bieza kā vilna. Labākais sējams laiks ir Dvīņu, Svaru un Zivju diena. Tie rīti, kad zirnekļi uz tīrumiem tīklus savilkuši, ir sējas rīti kā pavasarī, tā rudenī.

Lai laukus neizdedzinātu, nedrīkst degt priekš Labrenča dienas (10.VIII) uguni.

Lai labība nekristu veldrē, katru piektdienu (bluķu vakaru) jāveļ bluķis, Jāņu naktī nedrīkst gulēt u. tml.

Nedrīkst sēt, kad pie debesīm abi spīdekļi (augs melnplaukas) un arī 10. sējas nedēļā (zāļu nedēļā) – augs zāles.

Pret kukaiņiem nodrošinās, ievērojot kukaiņu dienas, pret kustoņiem – kustoņu dienas.

Vissvarīgākās auglības veicināšanas dienas ir gadskārtu godi: Jāņi un Ziemassvētki, Lieldienas, Metenis, rudens saulgrieži Miķeļos, Mārtiņi.

Lai labība labi aug, Ziemsvētku vai/un Jaungada rītā agri jākurina krāsns, bet Lieldienu naktī jāsadedzina pirts slotas un velējamās vāles un pelni jāizkaisa pa tīrumu.

Sveču dienā jāvāra biezputra, lai ir bieza raža.

Māras dienā nedrīkst pagalmu slaucīt, lai vistas nekašņā laukus.

Lauku apstaigāšanas jēga ir to norobežošana pret svētības aizplūšanu, nozagšanu vai kā citādi sabojāšanu, ja kādām nelabvēlīgi noskaņotām būtnēm tas ienāktu prātā. Te vērojama līdzība ar maģisko apli, ko novelk rituālos. Parasti saimnieks to darīja svētdienas rītā – viens pats vai ar saimi.

Jāņu naktī līgojot apstaigā laukus un dārzus.

Foto: Shutterstock

Visspilgtāk lauku un dārzu apstaigāšana mums vēl šobaltdien pazīstama no Jāņiem, kad pēc senču priekšstatiem burvju un raganu rosība visaktīvākā: to dara vakarā, naktī, rītā, lai raža labi aug. Jāņu naktī tos līgodami apstaigā arī jāņabērni. Vēlākos laikos klāt nākušie ar kristīgās baznīcas svinamdienām saistītie ticējumi vēsta, ka lauki pirms saullēkta jāapstaigā Lielajā Piektdienā (lai būtu bagāta raža) un Zaļās ceturtdienas rītā (lai neaug usnes).

Svētībai der arī tiešie ziedojumi – noteiktās dienās baudītā rituālā ēdiena paliekas mēdza ierakt zemē, lai labība labi aug. Arī jāņuguns un bluķa dedzināšana ir svētībai laukā, pret ļauniem gariem un nezālēm.

Vēl daži paņēmieni, lai nelaistu nelabos negantības sadarīt:

• beidzot art, ap tīrumu apdzen vagu, lai velns netiek tīrumā;
• nevajag sēt pirmo sauju tīruma malā, bet kādu gabaliņu nost, tad skauģis, burvis vai ļaundaris pirmo sauju neatrod un nekā nevar padarīt;
• lai atvairītu ļaunumu, tīrumus apsprauž ar krustiņiem, pīlādžiem vai Jāņu meijām.

Paņēmieni pret nezālēm

Lai neaug usnes, Jurģu rītā pirms saules saimnieks pliks pārdzen pār tīrumu krustiski vagas.

Saimniece septiņas nedēļas priekš Lieldienu gavēņa nedrīkst dzēst malkas pagales ar ūdeni, lai neaug ugunspuķes.

Labrencī nedrīkst tīrumā strādāt.

Pret nezālēm Pelnu dienā sēj uz lauka pelnus.

Nezāles ravējot, nevajag kaudzīti dzīt uz māju pusi, citādi krājas nākamajam gadam. Izravētas dobes galā jāiesprauž nazis, tad nezāles tik ātri vairs neaugšot.

Lai labi aug

Ābeles jāstāda Jaunmēness fāzes trešajā dienā, tad trešā gadā jau būšot āboli. Cits ticējums saka – jaunas ābelītes jāstāda pirmdienā, tad tās jau otrajā gadā nes augļus.

Dārza kokus stāda augošā Mēnesī, lai nenokalst. Ja jaunā Mēnesī stāda, tad tiem ilgāki turas lapas. Nedrīkst pārstādīt vecā Mēnesī, jo tad tie neaugs labi un nonīks. Jāapgriež jaunā Mēnesī, tad tie kupli aug. Ja grib, lai kokiem aug atvases, arī jāapgriež jaunā Mēnesī.

Ievēro Mēness fāzes!

Foto: Shutterstock

Zirņus vajagot sēt, kad kadiķi put. Tos nekad nesēj jaunā gaismā (jaunā Mēnesī), bet kad Mēness ir vienu vai divas dienas dilis, un vakarā līdz 22.00, tad putni neizlasīs. Katrā ziņā – rītā vai vakarā bez saules, tad tos tārpi neēd. Ja zirņus sēj dienvidu vējā, tad tie esot tārpaini, ja ziemelī – tad cieti. Jāsēj no ziemeļiem uz dienvidiem, turklāt visu laiku viens zirnis jātur mutē (ja to nedara, jaunus zirņus noēdot zvirbuļi). Zirņus sējot, jāapvelk vecas drēbes, tad aug skaraini zirņi. Lai nebūtu tārpaini, pirms sēšanas viena sauja jāsviež pret ziemeļiem.

Saknes jāstāda vecā Mēnesī, tad tās neiet ziedos. Cits ticējums apgalvo, ka visi dārzeņi jāsēj Pilnmēnesī, tad tiem neuzbrūkot kukaiņi. Saknes nedrīkstot stādīt pēc saules norietēšanas, tad tārpi izēdot, un jāsākot no ziemeļpuses, lai tārpi neizlodā.

Lai sīpoli labi padotos, neziedētu un būtu sīvi, tie jāstāda Ījāba dienā (9.V), lai neizziedētu – 15.V, bet jānovāc 15.VIII, tad ziemā neizaug. Labi, ja stādīšana iekrīt dilstošā Mēnesī, vēl labāk – ja Vēža zīmē, tad būšot liela raža. Citur teikts, ka sīpoli jāstāda trīs dienas pēc Pilnmēness, tad tie augot lieli. Dobes galā vajagot iespraust slotu ar zariem uz augšu, lai sīpolu laksti augtu kā slotas zari. Pirms sīpolu stādīšanas esot jāēd olas, tad sīpoliem stipras saknes.

Sīpoli katra veca mēneša pēdējā piektdienā jāatrušina, tad labāk augot.

Sīpola mizas nevajagot sviest prom, jo tad liela nabadzība gaidāma. Tās jāsadedzinot ugunī, tad naudas nekad netrūkstot.

Un vēl viena laika zīme – ja ziemā ļoti dīgst sīpoli, tad nākamā gadā būs laba kartupeļu raža.

Puķes vajagot stādīt jaunā vai pilnā Mēnesī, vislabāk – sestdienā, tad tās ziedot kup-liem ziediem. Ticējums vēsta, ka vislabāk aug no nočiepta stāda, bet, ja ņem no kāda puķu stādu, nevajagot teikt paldies, tad neaugot.

Pupas jāsēj, kad ozoli pumpuros, tad augot labi. Ja stāda jaunā Mēnesī un nedēļas sākumā (vēl precīzāk – pirmdienā), tad pākstis tām esot, kā ticējums vēsta, no viena gala līdz otram.

Kartupeļi jāstādot, kad ķirši zied, vecā Mēnesī, tādā dienā, kad nevar redzēt Mēnesi, ap vecajiem Jurģiem (Ūsiņš ap 5.–7.V), tad augot labi, miltaini un gludi. Stādīšanai derot diena, kad Mēness Vēzī vai Zivīs. Labi, ja vējš no dienvidiem vai no vakariem.

Kad iet stādīt, vajag spilgti apģērbties, lai kartupeļi izaug līdzeni. Stādot jāsaka: “Lai aug žīdam, lai aug čigānam, lai aug priekš garām gājējiem!” vai: “Tas man, tas čigānam, tas žīdam!”

Gurķu dobes galā jāliek jauna puiša bikses un jāsaka: “Lai mani gurķi aug un stāv, kā Andrejam (puiša vārds) aug un stāv!” Otrs ticējumos minētais variants – stāda sestdienas vakarā, kad puiši iet pirtī, un per gurķu sēklas ar puišu biksēm, sakot: “Lai mani gurķi aug, kā jaunam puišam aug un stāv, cieti, kā vīram pie sievas stāv!”

Lai kāļi augtu lieli un mīksti, tie jāstāda trešdienās un piektdienās, saulei noejot. Ja stāda Vecā mēnesī, tad tie cieti un cīpslaini. Sievietes nedrīkst tupus stādīt, tad kāļi plīstot. Kad sastāda, jāsaka: “Audzē nu, Dieviņ, lielus kā veģus arī kāļus!”

Uzmanību! Ja kāļus un runkuļus stāda aitu mēsliem mēslotā zemē, tad tie esot tārpaini un nelietojami.

Rutkus sēj divas dienas pēc Pilnmēness. Jādēsta vecā Mēnesī pēc saulrieta, tad tie augot labi un neziedot.

Rutki esot garšīgi, ja tos sataisot (klapējot) sauc: “Rūgtums ārā, saldums iekšā!”

Dēstot jāsakot: “Lai tas, ko iedēstu, aug skauģiem par spīti un labiem cilvēkiem par redzēšanu.”

Kāposti jāsēj jaunā Mēnesī, vislabāk – Svaru dienā, tad izaugot lielas galviņas. Cits ticējums – jāsēj trešdienā jeb arī tādā nedēļas dienā, kurā rudenī uzsnieg pirmais sniegs, tad neēd tārpi, turklāt vakarā, kad putni gulēt likušies, tad tie sēklas neknābjot.

Lai augtu biezas un cietas galviņas, Māras dienā jātin lieli dzijas kamoļi. Pavasarī kāpostu lecektis jāapkaisot ar sāli, tad kāpostiem salnas nekaitējot.

Lai kāposti labi padotos, pirmais stāds jādēsta mājasmātei, runājot: “Lai kāposti aug priekš žīdiem, čigāniem, nabagiem, kalpiem, radiem.” Pirmo sauju metot, teic: “Lai Dievs svētī”, otro sauju metot: “Tas būs arājam un sējējam”, trešā sauja “žīdam”, ceturtā “čigānam”, piektā “ubagam”. Pēc tam pasaka: “Lai Dievs priekš visiem audzē!” Cits ticējums vēsta, ka pirmais stādiņš jāstāda Dievam, otrs – nabagam un tikai trešais sev, tad kāposti labāki augot. Bet – nedrīkst stādīt sieviete mēnešreižu laikā (vai arī tad jāaizbāž aiz zeķes kabatas nazis).

Stādot nedrīkst atņemt dievpalīgu, jo kāpostiem nevajagot nekādu palīgu (kukaiņu)! Pirms stādīšanas jānoplūc sauja nātru un jānoliek pirmās vagas galā. Uz nātrēm jāuzliek akmens un jāsaka: “Tārpi nātrēs un kāpostgalviņas kā akmeņi!” Tad tārpi neēdot kāpostus un augot lielas, cietas galviņas. Vai – kad iestāda pirmo kāpostu, tad tam tūlīt jāiesprauž dūcis vagas galā klāt, lai tārpi kāpostu neēstu.

Pēc kāpostu stādīšanas jārumulējas, tad labi kāposti padodas.

Ja kāpostiem daudz tārpu, tad sestdienas vakarā kurina pirti, un viens no pērējiem, kurš pasteidzies citiem pa priekšu, ne vārda neteicis, paņem ķipī ūdeni un lielu bērza slotu, tāpat kails aizskrien uz kāpostu dārzu un sāk tur ar ūdeni tos laistīt un ar slotu pērt. Tad tārpi pazūdot. Otra metode – viens ņem izkapti un pļauj, otrs prasa: “Ko tu pļauj?” “Tārpiem galvas.” “Pļauj, pļauj, ka vari nopļaut!”

Kāpostu dārzā mēsli jāved rudenī vecā Mēnesī, tad labi padodas raža.

Jaunos mēslos rudzus sēj trīs dienas pirms Pilnmēness, vecos mēslos – trīs dienas pēc. Sējējs skatās arī uz bērziem, kad tiem lapas sāk dzeltēt, un uz zirnekļu notīklotu zemi. Ja rudzu sējamā laikā ziemeļu vējš pūš, tad var droši cerēt, ka uz priekšu būs labs rudzu gads. Dienvidus un vakara vējā rudzus nesēj, arī lietus laikā ne. Ja šajos ūdens vējos sēj rudzus, tad tie izpūst, bet, lietū sēti, izaug lāčauzaini.

Citviet teikts, ka rudzi jāsēj vai nu trīs dienas priekš, vai trīs dienas pēc Bērtiņiem (Bērtuļa diena, 24.VIII).

Novākšana un glabāšana

• Augus vai augu daļas, ko uzglabā sausā veidā, labāk vākt dilstoša Mēness laikā.
• Sulīgumu labāk saglabā augošā Mēnesī vāktais.
• Skābēšanai piemērotāka augoša Mēness fāzes, bet kaltēšanai – dilstoša.
• Lapu dienās (Mēness Vēzī, Skorpionā, Zivīs) vāktais der tikai tūlītējam patēriņam.

Kad pirmoreiz iet pļaut, jāņem līdzi maize un sviesta ciba un jāpaēd uz tīruma, tāpat pēc pļaušanas, tad būs labs birums.

Beidzot pļaut labības tīrumu, uz beigas kopiņām gājusi pati saimniece, lai labībai svētība. Mazu sauju atstāj nenopļautu, vai no katras labības beidzamā pļāvuma novij kroni un glabā mājā svētībai.

Rudzus jāsāk pļaut pirmajam, lai labības vairāk; tas jādara jaunā Mēnesī, lai labība nebirst un putni to neēd.

Tīrumā atstāja vienu labības kūli, lai laime nezustu.

Rudzu pļaujas sākšanai laimīga diena ir ceturtdiena. Ja ceturtdien vēl būtu par agru, tad izpļauj vismaz kādu kopiņu. Pļaujas sākumā, kad pirmais kūlis nopļauts un sasiets, no tā ēd graudus, lika pat launagā uz piena maizes, lai maize būtu laba un sātīga. Agrāk, kad iepļāva rudzus, nesa uz tīrumu launagu, saslēja kopā trīs kūlīšus un pie tiem ēda launagu. Kad labības gubu taisa, tad, pirmo labības klēpi zemē liekot, nostājas ar seju pret ziemeļiem, tad peles labību neēdot. Pļavā un tīrumā pļauju beidzot, atstāj kādu kušķīti zāles un labības, lai svētība paliek citam gadam.

Kad beidz laukus nokopt, pēdējais kūlītis jāziedo pelēm, sakot: “Sanāciet nu, lauku pelītes, māju pelītes!” Novācot laukus, viens sieks graudu jāpamet uz lauka putniem, lai lielāka svētība citu gadu. Un, lai nākamajā gadā būtu laba labība, rudenī apcirknī jāieliek rudzu vārpu vaiņags.

Burvīgs rīts.

Foto: Indra Jaunzeme

Tupeņus jāsāk rakt jaunā Mēnesī, tad glabājot nepūst. Lai žurkas bedrēs kartupeļus negrauztu, jāiesviež trīs kartupeļi bedrē un jāsaka: “Tas žurkai, tas žurkai, tas žurkai!”

Kartupeļi un saknes apcirkņos jāber pret ziemeļiem, lai peles neēd. Ja sakņaugiem (runkuļiem, kartupeļiem) lapas ir apļukušas, tad lietus sagaidāms.

Jaunus kartupeļus ēdot, jāsaka: “Lāča spēks, zīles vēders”, lai tie būtu sātīgi.

Lai nocirsto koku vietā neaugtu atvases, tad tie pirms ciršanas jānomizo. Ja koku nocērt pilnā Mēnesī, tad uz viņa celma aug atvases, ja tukšā, tad neaug.

____________________________

Izmantotie avoti: Šmits P. Latviešu tautas ticējumi. Rīga: Latviešu folkloras krātuves izdevums 1941 Straubergs, K. Latviešu tautas paražas. Rīga: Latvju grāmata 1944 Straubergs, K. Latviešu buramie vārdi. Pirmā daļa. Rīga: Latviešu folkloras krātuves izdevums 1939 Straubergs, K. Latviešu buramie vārdi. Otrā daļa. Rīga: Latviešu folkloras krātuves izdevums 1942.