4 °C
Vai tu proti pasaudzēt sevi, apstāties pie robežas, aiz kuras ķermenis sāk protestēt? Vai proti atjaunot sevī prieka, aizrautības, pārliecības krājumus? Šis ir laiks, kad padomu var un vajag pajautāt arī savas dzimtas sargātājiem.
Pajautāju ieteikumus saviem padomniekiem. Man ir trīs iemīļotās orākula kāršu kavas – "Raganas stunda", "Koki-glabātāji" un "Medicīnas sievas orākuls". Šoreiz man iedeva divas brīnišķīgas tēmas, kas savijas, papildinot viena otru, un es par to gribu ar tevi parunāt.
Pirmās kārts nosaukums ir "SĀLS. Robežas". Tik ļoti piemērota tēma šim veļu laikam, kad robežas starp mūsējo un Smalko pasauli ir plānas, it kā caurspīdīgas! Un arī pašu robežas – tās, kas iezīmē to, ko mēs katrs pats patiešām vēlamies vai nevēlamies, – ir it kā izplūdušas. Ne tikai šajā sezonā, bet vispār. Tāpēc, ka mēs nemaz nevaram strikti norobežoties no lielākām vienībām, kuru daļas esam. No savas ģimenes. No dzimtas. No tautas. Un tā tālāk. Varam saraut saites, aizbraukt uz otru pasaules malu, bet tik un tā esam sistēmas daļas. Par to es atkal un atkal pārliecinājos sistēmisko sakārtojumu vasaras nometnē "Dzīves upe". Plašāk par šo pieredzi lasi rakstā "Kāpt vai nekāpt tajā upē otrreiz?". Jā, daudz kas no tā, ko uzskatām par savu unikālo raksturlielumu, patiesībā ir aizgūts, pārņemts, pārmantots – kā uzdevums, ko dzimta iedevusi risināšanai mums pašām un visai dzimtai par ieguvumu.
Bet ir vēl citas robežas. Tolerances, entuziasma, veiktspējas robežas. Enerģijas rezervju robežas. Ja paskatās dabā, var redzēt, ka šai sezonai paredzētā enerģija iet uz beigām un ir nepieciešams atjaunošanās laiks. Un kā ir ar tevi? Vai tavas "baterijas" nebrēc pēc pārlādēšanas? Vai varbūt pazīstams ir solījums pašai sev – vēl tikai šogad, vēl šo sezonu, vēl šomēnes, un tad gan es došu ķermenim un prātam nepieciešamo atelpu, tad vairs neuzņemšos papildu darbus, iemācīšos pateikt nē pienākumiem, kas nemaz nav mani pienākumi, atradīšu laiku parūpēties par savu veselību. Meditēšu. Pacigunēšu. Pagleznošu. Sākšu rakstīt grāmatu, kurai sen jau esmu nobriedusi. Nu, vai tamlīdzīgi. Skan pazīstami?
Katru reizi, kad esmu sajutusi tādu robežas tuvošanos un neesmu laikus rīkojusies, man nācies par to dārgi samaksāt. Neatkārto manas kļūdas, mīļā!
Un nu par otro kārti – "EMOCIJAS | Tu esi emocionāla būtne: dari auglīgu šo dižo spēku". Jā, atpazīt un likt lietā savas emocijas pašai par labu – tā ir māksla, ko vienas dzīves laikā līdz perfekcijai droši vien nenovest.
Tomēr (to es saku arī savā rituālu kursā) tieši Ūdens elements – emociju glabātājs – ir tas, kas nodrošina degvielu ikviena rituāla nodomam. Patiesībā – jebkuram nodomam, arī ārpus rituāla. Ne velti, vizualizējot vēlamo, nepieciešams spilgti iztēloties iecerēto rezultātu, sajust to ar visām maņām, uzģenerēt emociju, ar ko mēs sveicam un baudām mērķa sasniegšanu vai vēlēšanās piepildījumu. Jo augstāka vibrācija emocijai, jo lielāks rituāla potenciāls. Un no turienes ieteikums izjust pateicību, pateikties par rezultātu tā, it kā tas jau būtu sasniegts.
Un tik tālu viss labi, bet līdzsvara dēļ jāpiebilst, ka arī ļoti jaudīga negatīva emocija var iekustināt procesus, ko vēlāk mēdz dēvēt par noskaudumu vai nolādējumu. Lūk, ja pamani sevī kaut ko šādu, tad gan skaidri novelc robežas, mīļā, jo tu esi savas dzīves radītāja, un radīt ir vērts tikai to, kas vairo labas emocijas. Novembrī, retrogrādā Merkura laikā, varēsi pavērot, kā atgriežas situācijas, kurās ar robežām un emocijām kaut kas nogājis greizi. Ja nu kas – dod ziņu, esmu e-pasta attālumā!
PAR ŽURNĀLU "SPĪGANA"
"Spīgana" ir vienīgais ezoteriskas ievirzes žurnāls Latvijā, ko veido nevis žurnālisti, bet nozares praktiķi, daloties ar savām zināšanām, pieredzi un dzīvē pārbaudītiem ieteikumiem. Kopš iznākšanas sākuma (2020. gada februāra) "Spīgana" iepazīstina ar dažādām ezoterikas nozarēm – alternatīvās veselības praksēm, senajām zināšanām un šajā gadsimtā izveidotām sistēmām, kas rūpējas par cilvēka fizisko un garīgo veselumu, sava potenciāla un dvēseles uzdevuma apjautu.
Abonē žurnālu šeit.
