Kāpēc krāsainā zobu pasta tūbiņā nesajaucas

Ideja par divu un trīs krāsu zobu pastu parādījās pagājušā gadsimta 50. gados – tāda zobu pastas tūbiņas konstrukcija patentēta 1957. gadā.

Tūbiņa ar parasti baltas krāsas zobu pastas pamatmasu piepildīta līdz noteiktam līmenim, pēc kura jau iepildīta cita viena vai vairākas krāsas. Abi materiāli ir pietiekami noturīgi, lai uzreiz nesajauktos. Galvenais jautājums ir šāds: kā šīm divām vielām, izspiežot tās no tūbiņas, īsti izdodas nesajaukties?

Pamata “viltība” ir tāda, ka zobu pastas tūbiņas kakls ir ne tikai vienkārša atvere, bet gan pagarināta caurule, kuras iekšējā daļa beidzas līdz ar baltās pamatmasas piepildīšanas līmeni. Šajā caurulē, tuvāk pašai tūbiņas izejas atverei, ir vēl papildu nelielas atveres, un cauri tām tad arī “krāsainā” masa nokļūst pie pamatmateriāla. Savukārt, saspiežot tūbiņu, pamatmateriāls aizpilda cauruli un, nesajaucoties ar citas krāsas masu, iznāk ārpusē.

Tā kā krāsainā masa veido tikai nelielu daļu no zobu pastas kopējā apjoma, tad tūbiņas iekšienē esošās caurules daļai nevajadzētu būt pārlieku garai (parasti tie ir daži centimetri). Ja ļoti vēlas, krāšņā svītrainuma efektu var arī itin viegli izbojāt, spiežot tūbiņu ļoti tuvu kakliņam, tādējādi liekot visām krāsām iznākt laukā pa galveno izeju. Un vēl, protams, var vispār saspaidīt visu tūbiņu tik spēcīgi, ka visas vielas iekšā sajaucas...