21. maijs vēsturē un senās avīzēs. Pavērsiens pārtikas rūpniecībā

1925. gada 21. maijā. Pirms 100 gadiem amerikāņu izgudrotājs un dabaspētnieks Klarenss Bērdsajs (1886–1956) ar paša konstruēto rūpniecisko iekārtu veica pārtikas ātro sasaldēšanu un lika pamatus jaunai pārtikas rūpniecības nozarei, kas šobrīd pasaulē ir ļoti izplatīta, – dziļi sasaldētās pārtikas ražošanai.

Saldēti produkti, protams, nebija jaunums, taču Bērdsajs ievēroja, ka tie krietni labāk saglabā garšas īpašības, ja sasalšanas process bijis straujš, un atšķirībā no lēnās sasalšanas šūnās neveidojas lieli ledus kristāli, kas saplēš šūnapvalkus, no kuriem iztek šūnsula, kamdēļ atkausēšanas procesā produkts kļūst sausāks un mainās tā struktūra. Strādādams Kanādas ziemeļu reģionā Labradorā, pētnieks uzzināja, kā vietējie iedzīvotāji inuīti saldē svaigi noķertās zivis, kad gaisa temperatūra ir zemāka par -40 grādiem pēc Celsija. Tādā veidā saglabāta menca garšoja gluži kā svaiga, kad to atkausēja. Ideja aizrāva Bērdsaju, un viņš saskatīja biznesa potenciālu. Tie paši jūras produkti, kādus lēni sasaldētus varēja nopirkt Ņujorkā, Labradorā, saglabāti pēc vietējās metodes, bija daudz garšīgāki. Vajadzīgo tehnoloģiju izstrāde tomēr prasīja vairākus gadus un neritēja bez sarežģījumiem. 1922. gadā Bērdsajs ASV izveidoja kompāniju "Birdseye Seafoods Inc", kas sāka piedāvāt -45 grādos sasaldētu zivju filejas. Pēc pāris gadiem uzņēmums bankrotēja pircēju trūkuma dēļ.

Taču uzņēmējs neatlaidās un izstrādāja jaunu tehnoloģiju – ātro sasaldēšanu starp divām saldējošām virsmām zem spiediena. 

Šādas filejas, iepakotas kartona kastēs, pircējiem iepatikās daudz vairāk, un jaunā kompānija "General Seafood Corporation" izvērsa veiksmīgu biznesu. Sasaldētajām zivīm sekoja liellopu un putnu gaļa, augļi un dārzeņi. 1929. gadā Bērdsajs tiesības uz sasaldēšanas patentu par 22 miljoniem ASV dolāru pārdeva "Goldman Sachs" baņķieriem un iepakotas pārtikas ražotājiem "Postum Cereal Company". Mūsdienu ekvivalentā tie bija aptuveni 335 miljoni dolāru. Tie ļāva izgudrotājam bez rūpēm nodzīvot atlikušo mūžu. Savukārt jaunie saimnieki piešķīra idejai tālāku virzību un 30. gadu beigās dziļo sasaldēšanu iepazina arī Eiropā.

"Latvijas Sargs", 1925. gada 21. maijā

Dikļi. Sarkanie "attaisno" vēlētāju cerības. Bija laiki, kad pie mums saimniekoja pilsoņi – vecsaimnieki. Bet ar pēdējo rīcību arī viens, otrs un trešais nebija it kā apmierināts. Sagatavoja jaunas vēlēšanas, kuras lai dotu pagastam jaunu dzīvi un atzelšanu. Bet ko mēs panācām? Vietējie un sevišķi Rīgas sociāldemokrātu miljonāri sāka mūs apvārdot un solīt tādas "ticamas" lietas, ka bija gribot negribot jābalso par viņu listi. Tagad šie ievēlētie sarkano draugi tiešām arī pierāda savu īsto ādu, jo par pagasta interesēm tie mazāk gādā nekā par savu t. s. "saimniecību". Kāda šī pēdējā ir, to pierāda viena otra dižvīra uzstāšanās attiecīgās vietās – gan šeit pat apkārtnē, kā arī Rīgā sociķu lielkungu sabiedrībā. Runā, ka šie kungi kaut ko klusi savā starpā runājot, tikai nav nojaušams – vai par Padomiju jeb ko citu. Ak, mēs vēlētāji!