Par masoniem mēdz dēvēt slepenu organizāciju sistēmu, kas dažādās valstīs teju vai vienlaikus esot uzradusies aptuveni 16. gadsimta beigās. Leģenda vēstī, ka tās izveidotāji bijuši viduslaiku mūrnieku ģilde, un šos amatniekus franču valodā dēvēja par masson jeb brīvmūrniekiem. Šī organizācija piesaistījusi varas struktūru pārstāvjus, lai tādējādi spētu ietekmēt politiskos lēmumus, panākt savu ložu locekļiem dažādas privilēģijas un slepeni valdīt pār citiem (visiem) cilvēkiem.

Konsekventa konkurentu likvidēšana

Trešā reiha fīrers Ādolfs Hitlers allaž uzsvēris, ka masonus uzskata par potenciālu viņa režīma opozīcijas perēkli. Viņu darīja bažīgu šīs organizācijas stingri ieturētā slepenība, tās patiešām spēcīgā politiskā ietekme daudzās valstīs, kā arī ložu plašie starptautiskie sakari. Savā darbā “Mana cīņa” Hitlers rakstījis, ka “pašsaglabāšanās nacionālo instinktu konsekventi nomāc masoni, izmantojot sev pakļautus plašsaziņas līdzekļus, un tas ved tikai uz valsts novājināšanu un sabrukšanu”.

Hitlera domām pilnībā piekrita Reihstāga priekšsēdētājs Hermanis Gērings, kurš arī paudis, ka “nacionālsociālistiskajā Vācijā masoniem nav vietas, jo tā ir organizācija, kuru vada ebreji”. Var gluži droši apgalvot, ka tieši tādas domas bija praktiski visai nacionālsociālistu elitei, nemaz nerunājot par SS priekšnieku Heinrihu Himleru, par kuru šajā saistībā būs atsevišķa runa.