11. jūnijs vēsturē un senās avīzēs. Uzvaras parka otrā elpa

1936. gada 11. jūnijā. Pirms 90 gadiem Kārļa Ulmaņa vadītā valdība pieņēma "Likumu par Uzvaras laukuma izbūvi Rīgā".

Tā pirmais punkts noteica: "Valsts prezidenta vadībā darbojas Uzvaras laukuma izbūves komiteja ar uzdevumu izbūvēt un izdaiļot Rīgas Uzvaras laukumu, ierīkojot tanī parādes un sporta laukumu un izbūvējot estrādes, telpas un citas labierīcības parādēm, sportam, zemnieku, strādnieku, jaunatnes, dziesmu un citiem tautas svētkiem." Otrais punkts nosauca amatpersonas, kurām vajadzēja ietilpt Uzvaras laukuma izbūves komitejā – tur iekļāva gan armijas un aizsargu vadību, gan Rīgas pilsētas pašvaldības pārstāvjus, Ulmaņa autoritārisma laikā izveidoto amatu un nozaru kameru vadītājus, inženierus, arhitektus, augstskolu rektorus, fizkultūras dzīves vadītājus, pat Latvijas Bankas padomes priekšsēdētāju un vēl veselu rindu citu posteņu.

Parku ar dažādu aktivitāšu un atpūtas iespējām agrāko Daugavas palieņu pļavu un ganību vietā iecerēja un pamazām sāka veidot jau 20. gadsimta sākumā, bet darbi ritēja gausi. Pirmais pasaules karš tos apturēja pavisam. Sākumā šo vietu nosauca par Pētera parku, bet 1923. gadā pārdēvēja par Uzvaras parku, nosakot, ka tas iekārtojams par atgādinājumu Latvijas uzvarai 1918.–1920. gada Neatkarības karā. Tomēr pārdēvēšana nenozīmēja darbu aktivizēšanos, jo purvainās pļavas pārvēršana sabiedriskā parkā prasīja milzīgu zemes darbu apjomu un lielus līdzekļus, bet Latvijas valstij netrūka citu, aktuālāku vajadzību. Veidošana ritēja, taču ļoti lēni. Tikai 1936. un nākamajos gados jau autoritāras valsts apstākļos pieņemtie lēmumi padarīja Uzvaras parku un tajā iekļauto sarīkojumu laukumu par galvaspilsētas un valsts līmeņa objektu, kam līdz ar Vecrīgas un Rīgas centra pārbūvēšanu vajadzēja kļūt par vienu no "15. maija Latvijas" simboliem. Lai darbi ritētu uz priekšu, rīkoja loterijas, vāca ziedojumus, rīkoja talkas. Visu šo pasākumu brīvprātība gan bija diskutabla. 1938. gadā tika definēts, ka teritorijā jātop armijas parādes un dziesmu svētku laukumam ar 200 tūkstošu dalībnieku ietilpību, stadionam ar 2500 sēdvietām, "piemiņas celtnei" un vēl sporta un sanāksmju pilij. Dažus svētkus Uzvaras laukumā patiešām sarīkoja. Tad nāca padomju okupācija un Otrais pasaules karš, pēc kura par Uzvaras parku atkal faktiski aizmirsa, jo padomju okupācijas vara uz ilgu laiku deva priekšroku Mežaparka kā atpūtas zonas attīstīšanai. Tālākā Uzvaras parka teritorijas vēsture jau labi zināma.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Brīvā Zeme", 1926. gada 11. jūnijā

Pērses upē noslīcis ekskursants. Otrdien uz Koknesi aizbraukuši ekskursijā 37. Rīgas pamatskolas 6. klases skolēni dažu skolotāju pavadībā. Ap pusdienas laiku tie Pērses upē kopīgi peldējušies, pie kam 15 gadus vecais Alberts Lankarovskis iekritis dzelmē un noslīcis. Zēns nepratis peldēt. Viņam palīgā piesteidzies kāds skolēns un pēc tam arī skolotājs, bet slīkoni izvilkt neizdevās. Līķi atrada tikai pēc 3 stundām un visi pūliņi to atdzīvināt palika bez sekmēm. Noslīkušais saviem vecākiem bija vienīgais dēls. Vieta, kur bijusi izraudzīta peldēšanās, nav dziļa, bet aiz tās atrodas dzelme, kurā jau agrākus gadus vairāki noslīkuši. Būtu vēlams, ka tur izliktu brīdinājuma zīmi, ka vieta bīstama.