Delfu orākula apreibinošās mīklas

Jau kopš senatnes cilvēki lielu vērību veltījuši pravietojumiem, kas parasti notika speciāli ierīkotos tempļos un pulcēja lielas ļaužu masas. Lai arī ar orākulu sazinājās tikai starpnieks jeb medijs, valdīja uzskats, ka viņa balsī runā pats pareģotājs. Viens no augstākajā godā turētajiem pareģiem Senajā Grieķijā bija Delfu orākuls, kas savus seansus veica dieva Apollona templī Delfos, tieši pašā Parnasa kalna pakājē.

Delfi atrodas aptuveni pusotra simta kilometru attālumā uz ziemeļaustrumiem no Atēnām, un paši grieķi šo vietu uzskatīja – ne vairāk un ne mazāk! – par Zemes centru. Atbilstoši mitoloģijai visa Radītājs palaidis divus ērgļus, kuru lidojumu maršruti krustojās tieši Delfos, to uzskatot par Zemes centru, un jau drīz ap šo svēto vietu izveidojās apmetne, kas pārauga pilsētā. Vēl tur bija arī Atēnu svētnīca, teātris, sporta arēna, kapsētas un dārgumu glabātavas. Mīti pauž, ka orākula svētnīca uzbūvēta tieši tajā vietā, kur dievs Apollons nobeidzis čūsku Pītonu, kas nevienu nelaida klāt plaisai, kura it kā spējusi dāvāt cilvēkiem pravietošanas spējas. Tieši tāpēc tempļa galveno dēvēja par pītiju, un visas nākamās priesterienes arī dēvēja tieši tajā pašā vārdā.

Atbilstoši rituālam pirms mistiskās rīkošanās priesteriene veica apmazgāšanos un gāja tvaika vannā, pēc kā nolaidās pazemes kamerā jeb tā dēvētajā aditonā, kas atradās tieši virs pneimas jeb mistiskās plaisas zemes garozā, no tās cēlušās saredzamas gaisa plūsmas, kas, iespējams, nesušas sev līdzi vulkāniskās gāzes. Pītija tur sēdējusi uz trijkāju ķebļa, vienā rokā turot Apollona svētā lauru koka zaru, otrā – kausu ar ūdeni, kas pasmelts netālu no svētnīcas burzguļojoša strauta. Un, atrodoties no plaisas nākošo izgarojumu apreibinošā transā, priesteriene sāka faktiski nesakarīgi kaut ko runāt, un citu priesterieņu pienākums bija to visu “pārtulkot” puslīdz jēgpilnā tekstā.