Light rain 13.1 °C
T. 09.10
Elga, Elgars, Helga
SEKO MUMS
Reklāma
Roku rokā ar dabu.
Roku rokā ar dabu.
Foto: Shutterstock

Profesionālā daiļdārzniece Ilze Tīlika uzsver, ka ar augiem var un vajag komunicēt. Viņas pieredze Latvijas, Indijas un Krievijas dārzos to apliecina. Tālab aicinām augu vārdotāju Ilzi uz sarunu!

Reklāma
Ilze Tīlaka

Ar ko sākt cilvēkam, kurš grib iekopt savu vidi, dārzu?

Ja vispār neesi pazīstams ar augiem, nezini nedz zonējumus, nedz kā un ko gribi, viennozīmīgi mans ieteikums būtu vērsties pie pieredzējuša dārznieka. Jo dārznieks ik dienu ir saskarē ar visu to pasauli, varētu izstāstīt, kurā vietā kas augtu, kā zonējumu iezīmēt un saplānot. Tālāk tad darbs ainavu arhitektam. Tas – ja izlem pieaicināt profesionāļus. Jebkurā gadījumā vajadzētu vispirms konsultācijā izrunāt visas nianses, ko no dārza gribi – tādu skaistu paraugdārzu, kurā ieiet tikai pasēdēt (tad būs jāņem dārznieks), vai vidi, kur pats rušināsies.

Veidot vidi – tas nozīmē runāties ar augiem, pārstādīt, eksperimentēt. Kā teica viens paziņa: “Kad es 50 gados iegāju dārzā un sāku visu pats, domāju, ka esmu nojūdzies un pienācis vecums.” Bet pēc diviem gadiem atzina, ka labāku stresa noņemšanas terapiju savā dzīvē nav zinājis. Ja ir savs bizness, piemēram, un tam nav laika, mēs šo dārzu varam vērot caur logu gadu, divus vai trīs un priecāties. Es zinu ļoti daudzus cilvēkus, kuri pēc tam ņem kaplīti, lāpstiņu un iet, stāda, rok un secina, ka tas ir kaut kas dievīgs.

Patiesībā šī būtu laba biznesa iespēja – izveidot ārpus pilsētas dārzu, kur uzaicināt cilvēkus, kuru ikdiena rit stresainā vidē, un par maksu ļaut viņiem rakāties dārziņā. Tādu kā stresa noņemšanas skoliņu. Katram savu dobīti, un tad katrs redz savā enerģijā, cik viņam daudz stresa dzīvē. Cik viņš pēc tam, teiksim, iemācījies šo visu atlaist, un kā viņš to redzēs pēc tā, kā tas tajā dobē augs. Augi ir totāli enerģijas atspoguļotāji. Mums tautas dainās tas jau ir ierakstīts – vēstījums, ka augi spēj gan dziedināt, gan attīrīt, gan uzlādēt.

Cilvēkiem enerģija būtu jāņem nevis citam no cita, bet no augiem. Mēs to esam aizmirsuši. Ir jāsāk! Jāiet mājās pie katras puķes un jāsāk ar to runāt.

Kopsavilkums – tev jāsaprot, ko gribi savā dārzā: aktīvu atpūtu, dārziņu bietēm un burkāniem vai vidi, kur relaksēties. Atkarībā no tā jāskatās, kādus augus izvēlēties, kā grupēt, kā stādīt. Dārzs relaksācijai ir pilnīgi kaut kas cits nekā dārzs aktīvai atpūtai. Tās ir augu kombinācijas, augu grupas, kas pilnīgi dažādi reaģēs un dos enerģiju.

Rožu pergola, kuru ar dārza saimnieces atļauju brauca lūkot Latvijas vadošie rožu audzētāji.

Kuri augi ir tie, kas relaksē?

Ne velti angļiem ir tā sauktās angļu dobes. It kā šķiet, ka tur ir pilnīgi viss: magones, īrisi, rozes, lavandas, salvijas. Ir arī bites, taureņi, vaboles, gliemeži – visi kopā. Tajā krāsainībā un smaržu buķetē viss rada tādu lielu enerģētisku haosu, bet labā nozīmē. Tādu pozitīvo lādiņu! Kad ieej angļu dārzā, tu vienkārši sēdi un skaties to krāsainību. Tā ir krāsu terapija, ziedu smaržu terapija. Viss ziedošais rada tik spēcīgu enerģētisko lauku! Es uzskatu, ka relaksējošākās šeit ir lavandas, salvijas, tas, kam ir mazliet specifiska smarža. Nomierina graudzāļu čabēšana vējā. Tā ir augu maģija. Tur ir skaņa, tur ir smarža, un tur ir kustība. Manā uztverē angļu dārzs ieved tādā kā svētlaimes koridorā. Protams, kopšanas ziņā šis ir liels izaicinājums dārzniekam. Ja pats saimnieks to dara – vēl lielāks. Bet angļu dārzs dod to kolosālo sajūtu, to draivu. Tu tur ej un smelies, smelies. Specifiska sezonalitāte – no agra pavasara visu laiku ziedos.

Tie, kas ar japāņu dārziem darbojas, zina, ka tas ir miers, harmonija, klusums. Pilnīgi kaut kas cits!

Ir jau arī vēl viena iespēja: ja tiešām vēlies dārzā ieviest dažādību, veido to tā, ka vienā pusē ir angļu dārza stūrītis un otrā – kaut kas no japāņu dārza. Ja to atļauj vieta un augsne. Vienkārši aiziet pasēdēt uz soliņa, kur ir angļu stūrītis, smelties enerģiju, un relaksēties japāņu dārza stūrītī, kur ir, piemēram, sakrāti akmentiņi no mūsu pašu laukiem. Vai arī celiņš no grants, kad var paņemt grābeklīti un vienkārši grābt un atpūsties, klausoties, kā tie akmentiņi švirkst.

Tātad nav pareiza vai nepareiza dārza?

Dārzs ir pareizs tad, kad saimniekam tur patīk atrasties. Tieši viņam. Vide, kas ir vajadzīga dārzniekam, kas viņam dod spēku, un vide, kas vajadzīga saimniekam, ir divas dažādas enerģijas. Te divas dažādas pasaules satiekas, divi dažādi pasaules redzējumi. Ja dārznieks veidos saimniekam dārzu, kas saimniekam liksies nospiedošs un apgrūtinošs, būs nesaprašanās. Tas nenozīmē, ka dārzs būs neglīts – tas var būt ziedošs, augošs. Bet saimnieks šajā vidē nejutīsies labi, tas viņu spiedīs nost enerģētiski.

Reklāma
Reklāma

Te nu ir nākamais jautājums. Kā vispār nākotnē veidot dārzus? Jo mēs katrs esam savās enerģijās, katrs izvēlamies kaut ko savu. Ar jaunā laikmeta ienākšanu viss mainās. Ko es ieteiktu? Izvēlēties tos augus, kas ir vajadzīgi saimniekam. Lai stādīšanas procesā piedalās paši saimnieki ar savām rokām, piepalīdzot vai stāvot blakus, dod savu enerģiju. Zāli var pļaut jebkurš, tas tik daudz neietekmē enerģijas apmaiņu. Toties augus mēs izvēlamies pēc savām enerģijām. Ja dārznieks izvēlēsies pasakainu ziedošu rozi un stādīs ar mīlestību, roze augs, bet, ja saimniekam tā nepatiks, tad augs nīkuļos. Var teikt, ka augi tiek nolikti tādā starpnieku lomā. Viņi nezina, kam izdabāt.

Ja cilvēks iestāda kādu augu un grib, lai tas aug, viņš čubinās, darās un runājas. Es nerunāju par elementārām zināšanām. Sausummīli puķi, protams, nelikt podiņā, kur mitrums un ūdens. Mēs taču parasti meklējam informāciju par augiem, tāpat kā par suņiem vai kaķiem, ja esam nolēmuši tos turēt savās mājās. Ieliekam zināmu enerģiju, lai šis augs ziedētu un priecētu.

Mākslīgi veidots reljefs. Kombinēti sausāko vietu augi – priedes ar Sibīrijas īrisiem – mitrummīļiem. Ieplakas vidū ieplūst lietus notekūdeņi, veidojot mitru augsni.

Sanāk, ka mēs paņemam auga enerģiju.

Augs mums atdod to mūsu mīlestības enerģiju, ko esam ielikuši. Viņš atdod mums to visu. Tā ir tā mūsu mijiedarbība! Augi jūt. Zinātniski tas ir pierādīts, ir veikti eksperimenti, kā tos ietekmē sarunāšanās, pozitīvi vārdi. Amerikā, Kanādā ir ļoti daudz pētījumu tieši šajā jomā. Tātad enerģija, ko mēs dodam, nāk atpakaļ un jau daudz stiprāka. Ja mēs to nobloķējam augā, tas sakrāj to visu negatīvo sevī un vienkārši nobeidzas. Tīri enerģētiskā ziņā šķiet, ka augi ir daudz viedāki par mums, jo viņi ir tiešā sasaistē ar Zemes enerģiju.

Kas ir tā sauktais Paradīzes dārzs?

Vienam tā ir aizaugusi dārza daļa ar augļu kokiem, citam vēl kaut kas. Mums katram sava komforta zona ir citāda. Ja komforta zona ir brikšņi, tā- tad – brikšņi. Mēs tur uzlādējamies. Citiem tās ir rožu dobes, citiem – vienkārši zāliens, kur viņš aiziet un apguļas. Kur ir kārtība, bet patiesībā jau viņš nesaprot, ka kārtības tur nav. Tā ir vienkārši vieta, kur viņš aiziet, tajā zālītē apsēžas, apguļas un jau saslēdzas ar Māti Zemi. Cilvēki līdz tam reizēm pat neaizdomājas. Viņiem šķiet, ka viņa radītais ir nopļautā zāle, bet šī skaistā zāle ir vēl kaut kas dziļāks. Tātad šim cilvēkam šī zāle ir vajadzīga. Kā saslēgums ar Zemi.

Tu runā ar augiem. Viņi ar tevi arī?

Augi ir diezgan viltīgi tādā ziņā. Reiz kādu iestādīju un it kā nojautu, ka viņam tur varētu nepatikt. To dārzu braucu kopt reizi nedēļā. Kā aizbraucu, kā eju gar to dobi, viņš pilnīgi acīs stāv, viņš bļauj: “Kad tu mani no šejienes izcelsi, es negribu te augt!” Beigās es vasaras vidū paņēmu lāpstu, izraku, pārcēlu citur. Viņš arī tajā dobē neauga, sāka nīkuļot. Pārstādīju pilnīgi citā vietā. Kolēģi smējās: “Atkal tu ņemies, sarunājies ar tiem augiem!” Bet jaunajā vietā tas bija laimīgs...

Ja tu dzirdi, kā augs ar tevi runā, tas ir jāklausa?

Stāsti ir tik dažādi. Mums ir padomi nedarīt to, nepārstādīt tur šajā laikā utt. Intuitīvi ir jājūt! Kad cilvēki sāk darboties ar zemi, augiem, viņi jau paši intuitīvi to jūt.

Ja intuīcija klibo, var augu arī pārlaistīt aiz mīlestības...

Par ko liecina auga pārlaistīšana? Ir mazliet psiholoģija jāņem palīgā. Man bija pazīstams kungs, kam sieva ļoti ātri aizgāja tajā saulē, un viņš ļoti gribēja, lai dzīvoklī būtu augi. Viņš paaicināja mani un teica, ka nekas vienkārši neaug. Aizbraucu paskatīties – tie visi bija pārlaistīti! Prasu – tu arī pārbaudi, vai zeme ir sausa? Atbild – viņam neviena vairs neesot, tikai ar tiem augiem palicis. Un ko viņš dara? Viņš tajā pārlieku lielajā mīlestībā laista gandrīz katru dienu, jo viņam nav neviena, par ko rūpēties! Un pārāk lielās rūpes augus no- smacēja. Viņš man saka, ka nejūt, tiešām nejūt, ka augs ir sauss. Nodomāju – gadās, ka mammas vai sievas tik ļoti rūpējas par vīriem, par bērniem, ka vienā brīdī nejūt, ka sevi atdod tik ļoti par daudz. Un savus mīļos vienkārši beidz nost! Tas pats ir ar augiem. Jā, es šim kungam teicu, kāpēc negrib atrast kādu mazdārziņu? Ja nevar tikt galā ar šo, varbūt jāatrod kāds mazdārziņš, kas ir kaimiņam vai radiniekam. Ka jāiet uz kādu burkānu dobi, nevis jāpaliek savās četrās sienās.

Reklāma
Reklāma

Tas ir ļoti interesanti – šis darbs, enerģija caur augiem kaut kā izceļ ārā mūsu sajūtas. Ja tu esi dusmīgs, labāk neej dārzā pie augiem, un nevajag tos, piemēram, dusmojoties apgriezt!

Krāsainu lapu viengadīgās puķes augstajās dobēs virs kļavu saknēm.

Bet zemi rakt dusmās var?

Zeme visu izvelk. Kad rokam zemi, pirmkārt, tas ir fiziskais darbs: mēs strādājam, un dusmām ir kur aiziet. Vēl nezāles jāizlasa, vēl kaut kas. Mēs esam visu laiku ar zemi, un zeme izvelk. Kāpēc cilvēks, kad ir tā kārtīgi pastrādājis dārzā, tāds forši noguris aiziet mājās? No viņa viss ir iztīrīts! Fiziskais izvilkts! Un sajūtas pēc tam ir dievīgas.

Skaidrs, ka burkānu lētāk vari nopirkt veikalā, bet tā ir pievienotā vērtība.

Augā tu ieliec savu enerģiju. Tu to kop, rušini un, kad novāc, enerģijas lādiņš ir daudz lielāks. Svaigi redīsi vai salāti ir piepildīti ar zemes enerģiju un mīlestību, ko esi devis. Ne velti Indijā pārsvarā ēd svaigu ēdienu! Saka, ka jāēd ēdiens, kas nav stāvējis ilgāk par četrām stundām. Tos pašus salātus, tomātus, gurķus. Daudz zinātnieku tieši Japānā, Indijā sāka runāt par dzīvajiem augiem, par dzīvās pārtikas uzņemšanu. Arī biete un burkāns, viņi ir dzīvi – kad tos izņem no zemes, tie nedod tā saukto nāves enerģiju.

Varbūt burkāns kaut kādā veidā apzinās savu misiju – to, kam viņš ir domāts?

Jā, viņš apzinās. Teiksim, dzīvnieki pirms kaušanas izstaro nāves enerģiju, un tas ir briesmīgi. Bet burkāns jau ir izgājis attīstības ciklu, kad ir noziedējis un sāk raisīt sēklas. Nomet lapas – viss, viņš aiziet ziemā gulēt. Viņam ir vienalga, vai viņu vienkārši apēd vai viņš sapūst. Starp citu, augi tāpat kā kristāli sajūt to, kas tev ir vajadzīgs. Viņi tiešā nozīmē lasa tevi! Un pēc tam iedod to, kas ir vajadzīgs konkrēti tev.

Pilnīgi bioķīmiskā līmenī?

Jā. Tu izaudzē tomātu siltumnīcā vai aizej uz tirgu un nopērc – kurš tomāts garšīgāks? Arī tirgus tomāts varbūt ir izaudzēts kolosāls un cilvēks par viņu rūpējies, bet tur ir cita enerģija klāt. Es runāju tieši par enerģētisko līmeni, ko izteikti esmu sapratusi pēdējā gada laikā.

Indijā sastādījām ašukas kokus. Ļoti ātri augoši, skaisti. Ik reizi, kad es aizbraucu turp pie vīra, skatos, kā mani ašukas ir izauguši, un priecājos.

Kad cilvēks dārzu izveido savā enerģijā, viņš tur jūtas komfortabli. Viņš tur var veidot, pārstādīt no viena gala uz otru. Viņš ir procesā. Es pat pielīdzinātu to meditācijas procesam. Viņš meditē tajā visā vidē!

Indieši, starp citu, bieži jautā, kāpēc mūsu cilvēkiem, tieši no Baltijas, ir tik spēcīga enerģētika? Latvijā pabijušie sadhu (reliģiskie askēti, viedie Indijā) saka, ka mēs paši pat neapzināmies, ka varam ieiet mežā pusstundu pasēdēt, pastaigāt vai pasēņot un uzlādēties. Tas viss mums dod enerģiju – sēņošana, ogošana, staigāšana mežā, makšķerēšana. Tā ir lielākā enerģija, Zemes un augu enerģija, kas mums ir! Tāpēc latvietis ir tik sīksts, var izturēt daudz ko. Viņš ir enerģētiski stiprs.

Reklāma
Reklāma

Indijā sadhu ir vajadzīga vesela diena templī, lai sasniegtu to, ko mēs sasniedzam divu stundu laikā! Mēs sevi uzlādējam, jo esam saistībā ar augiem, kokiem, dabu.

Par runāšanu ar augiem pastāsti vēl!

Es varu pastāstīt par savu pieredzi, par augiem tad, kad es no rīta ieeju dārzā. Ne jau ar katru augu katru dienu sarunājos. Kad es eju, ir pilnīgi tāda sajūta, ka jāpieiet, piemēram, pie īrisu grupas. Un es parasti viņus noglaudu ar roku. Un tad sarunāšanās notiek, pat brīžiem ne ar vārdiem. Esmu runājusies arī skaļā balsī, kā ar dzīvu būtni: “Kas tev nepatīk šajā dobē?” Vai arī pārbaudi, kas tur par brūnumiņu uz lapas, vai kāds nav iegrauzies, vai kas ir pie saknēm… Un tā katru reizi, kad eju dārzā, runājos ar augiem, un viņi to jūt, arī to, ka ir drošībā. Grūti to izskaidrot. Es jūtu, vai augs labi vai nelabi jūtas tur, kur ir. Vai to vajag ar kaut ko pabarot vai aplaistīt. Es jau pa gabalu redzu. Tāda neredzamā saikne. Tās ir tās iekšējās sajūtas.

Kā anekdotē: nav jāsatraucas, ja tu sarunājies ar kaktusu; jāsāk satraukties, kad kaktuss sāk tev atbildēt. Tu atbildes arī kaut kā uztver?

Uztveru. Ne velti saka, ka, sākot nodarboties ar dārzkopību, cilvēki ar to saslimst. Tās ir kā narkotikas, kas ievelk.

Kuri augi tavā pieredzē ir emocionāli jūtīgākie?

Ir augi, kuri, vienkārši nonākot konkrēta cilvēka rokās, neparko negrib augt. Cilvēks nemāk ar viņu sarunāt, un viss. Cilvēks ir izdarījis visu no sevis, bet augs neaugs. Jautājums – kāpēc? Es domāju – te ir drīzāk tās smalkās enerģijas, ko es pati līdz galam vēl neesmu sapratusi.

Tev arī ir kāds augs, kurš ar tevi nedraudzējas?

Teikšu godīgi – man nepatīk orhidejas, es ar tām esmu uz jūs. Kā puķe viņa man liekas nedzīva savā enerģijā. Pat nevaru izskaidrot, kāpēc tā. Pirmo sezonu viss ir kārtībā, pēc tam sāk nīkt, lēnām pašas izskatās aizvien sliktāk, un tad es kādam atdodu, lai neaiziet pavisam. Patiesībā džungļos viņa parazitē – aug uz citiem augiem.

Šis mani uzvedināja uz nākamo jautājumu: ko augi saka par apcirpšanu?

Jebkuram sāp, ja viņam kaut ko apcērp, bet man šķiet – ja tu sarunā, aprunājies, augs ļoti ātri atjaunojas.

Viena lieta ir, piemēram, nozāģēt ķirsim nokaltušu zaru – viņš par to nedusmojas. Cita lieta – uztaisīt tādu franču dārzu ar tām bumbām un visu pārējo.

Bet to jau dara no mazotnes. Krūms katru gadu tiek tam sagatavots, viņš jau zina, ka tas process būs. Augam piemīt spēja ļoti ātri atjaunoties. Protams, ja tu pieej pie ceriņa, kurš ir audzis 30 gadus, un pēkšņi sāc kaut kādu formu veidot, viņam tas ir šoks! Augs, pirmkārt, var aiziet bojā. Fizioloģiski viņš nespēj to izturēt. Tā ir šoka terapija. Es arī neatzīstu! Esmu šokā, kad pilsētā redzu – liepai, kas ir augusi kā liepa gadiem, pusi vienkārši nogriež.

Vai augs izdzīvos vai ne? Tas atkarīgs no tā, cik tas ir stiprs. Es vispār esmu par to, ka augi aug brīvās formās. Bet, ja gribam tās cirptās formas, ja nogriež puscentimetru, tas ir pareizi. Ir jāatrod laiks, kad apgriezt. Latvijā krūmus uz ziemu apgriezt nedrīkst! Jo tur paliek brūcīte, kas nav aizaugusi, sals tiek iekšā un apsaldē. Tāpēc jāapgriež pavasarī, kad krūmā viss ir koncentrēts uz augšanu. Pavasarī nogriez ziemā atmirušos galus nost, jo daudziem augiem nomirst dzinuļi, apsalst! Tad tu vienkārši piefrizē, un krūms ar jaunu spēku aug tālāk. Protams, vēl var piekukuļot – iedodot vēl barības vielas, un tas pat būtu vēlams, lai viņš var paēst – tad viņš aizmirsīs par vardarbību.

Brīvi augošas formas koki un krūmi rudens rotā.

Kā tu domā – nākotnē ienāks brīvie dārzi?

Jā, tā sauktās dabiskās pļavas, dabiskie koku grupējumi, kad vairs nebūs izteiktās cirptās formas. Un nebūs norobežotās zonas, būs plašums. Brīvi augoši koki, augi – viņi arī dod to brīvības enerģiju, plašumu. Ja turam augu slēgtajā formā, viņš enerģētiski to pārdzīvo. Viņam daļēji zūd enerģijas starojums, viņš kļūst tā kā iekonservēts!

Tu redzi augu auras?

Es biju šokā, kad sāku redzēt kokiem auras – kad es atbraucu uz Latviju pēc kritiena Himalajos. Braucu mašīnā, un viss mežs ir visādās krāsās, apkārt vainagiem ir dažādi starojumi! Bet tas pārgāja. Izdzīvoju to periodu, un viss. Es augus jūtu, tā ir sajūta. Ieraugu un zinu, kas tiem nepatīk. Šo vajadzētu aplaistīt, to – apgriezt, un pods ir jānomaina. Tas ir tas, ko augs raida.

Tā var būt, ka augam vienkārši nepatīk pods, kurā viņš aug? Ka viņš negrib brūno māla podu, bet grib melno?

Jā. Ja runājam par podiem vispār, augiem, protams, labāk patīk māla, jo māls atdod un iesūc mitrumu. Elpošana arī tad cita. Ja augu, kuram patīk augt ēnā, ieliek melnā podā un noliek tā, ka saule krīt uz podu, tam kājas cepas. Loģiski, ka viņš brēc: “Aiznesiet mani kaut kur citur!” Cilvēki daudz ko nezina. Kas tikai cilvēkiem netiek sastāstīts, lai pārdotu preci!

Kā ir – vai cilvēks jūt savu augu? Ka tas ir īstais, manējais? Nav jāmēģina sev uzdot kādu papildjautājumu?

Pati jutīsi. Cilvēkam ir jāizvēlas tas augs, kas ar viņu runā, un pirmā intuitīvā saskarsme – tas man patīk. Tātad tavs. Tas ir tāpat, kā pirkt kristālus vai smaržas. Tu nekad neizvēlēsies augu, kas tev nepatiks. Tu pieiesi tikai pie tā, kas ir labvēlīgs tev. Kura smarža, izskats un enerģētika tevi piesaistīs. Ja tu tam nepatiksi, tas pie tevis neaugs. Tik vienkārši.

Nav tā, ka es patīku augam, ja reiz tas mani ir uzrunājis?

Te ir atkal stāsts. Cilvēks atbrauc nopirkt sievai dzimšanas dienas dāvanu stādaudzētavā, un viņa ir noskatījusi augu. Kungs gados, dusmīgs, protams, ka dāvana jāpērk. Viņš sper ar kāju pa podu un saka: “Man šo!” Es jautāju, vai tiešām pārliecināts, ka šo. Viņš saka – kundzei vajag. Saku – varbūt nevajag pirkt? Sperot ar kāju, parāda savu attieksmi, ar kādu enerģiju izturas. Iestādīs dārzā, ies tam klāt ar šādu attieksmi, un tas neaugs! Nav jēgas to darīt. Ja sieva darbosies un viņš nelīdīs viņas lauciņā, viss būs kārtībā, bet, ja ies klāt un pie sevis dusmīgi domās, ka izdeva par to, piemēram, 50 eiro, augs neaugs. Tā visa ir enerģija, ko augs jūt!

Ravēt drīkst arī burkšķošie! Tā ir pilnīgi cita lieta. Galvenais, lai viņi uz augiem neizgāž dusmas!

Reklāma
Reklāma
Reklāma
NEZINĀMAIS ZINĀMAIS
Reklāma