Kristians Rozenvalds: Atlaišana Dailes teātrī ar simptomiem Latvijas mērogā

Dailes teātra aktrises Leldes Dreimenes publiskotais par to, kā teātra vadītājs Juris Žagars viņu centās atlaist, ir ļoti simptomātiski, tāpēc, izmantojot izdevību, pakomentēšu to visu plašāk.

Es ticu, ka Dailes teātrim jaunajos budžeta apstākļos ir spiedīgi ar naudu, bet neticu, ka tas tika apzināts tik pēkšņi, ka nebija laika šīs piespiedu pārmaiņas veikt cieņpilni. Un tas ir stāsts arī par Latvijā dominējošo viendienību. Būs taču kopā vēl ilgi šajā profesionālajā burziņā jāsadzīvo. Šeit un šādi dzimst kārtejais naids, aizvainojums, viss tas, kas tik ļoti saēd Latvijas sabiedrību.

Kristians Rozenvalds.

Foto: No personiskā arhīva

Un līdzīgi kā valstī kopumā,  it kā būtu jātaupa, tai skaitā jāsamazina štati, ja reiz pietrūkst nauda, bet tā taupīšana beigās izpaužas vien pret tiem, kas klusi darījuši savu pamatdarbu, bet visādās valdēs, padomēs, vadībā, ārpakalpojumos un “ekstrās” tēriņi pat palielinās. Atlaist padodos, lai pietiktu nauda paša nesamērīgi lielai algai? Tas var beigties arī ar “dakšām” un “muižu dedzināšanu”…

Vai mums ir par maz depresijā nodzītu radošo personību? Arī izdeguši ārsti, skolotāji, policisti, vienkāršie ikdienas darba darītāji? Kā lai motivē sevi darboties, justies novērtētam, ja kolektīvā viens saņem teju 10 tūkstošus mēnesi, kamēr citiem grūti jācīnās par 1-2 tūkstošiem? Par maz mums pašnāvību? Neredzam saistību?

Nedomāju, ka Dailes teātra vadībai bija morālas tiesības rīkoties šādi, netaisnīgi, pēc tam, kad zināms par lielām neveiksmēm un pārmērīgiem tēriņiem dažu izrāžu tapšanā vai celtniecībā. Nē, es nesaku, ka nedrīkst kļūdīties. Gluži pretēji, esmu pārliecināts, ka izcilas izrādes, tāpat kā investīcijas, var tapt tikai tad, ja ir piedzīvotas arī neveiksmes. Šis vairāk ir stāsts par sociālo atbildību, taisnīgumu un morāli.

Šī nav tikai Dailes teātra problēma. Tā ir sena netaisnība arī medijos, augstskolās, ārstniecībā un daudzviet. 

Kāpēc vispār ir tie vieni, kas ir štatā un tie citi, kas uz autoratlīdzības vai uzņēmuma līguma citkārt strādā vairāk, arī saņem vairāk?

Un vēl. Latvijas atpalicību ļoti ietekmē darba likumdošana, kura ir īpaši kreisa, atšķirībā no Silīcija ielejas ASV, kur darba devējam ir tiesības atlaist nediskutējot, kā to skatāmies Holivudas filmās. Tik ļoti gribētos izmaiņas, lai Latvijas uzņēmēji justos brīvāki, radošāki un ar iniciatīvu. Tikmēr šādas skaļās un bravurīgās atlaišanas Dailes teātrī ir kā darvas traips, motivējot darba ņēmējus un viņu aizstāvjus vēl vairāk mobilizēties un vienlaicīgi demotivējot uzņēmējus nodarbināt cilvēkus Latvijā.

Un visbeidzot, arī tā ir Latvijas problēma, ka nemākam izmantot piespēles no augšas. Arī šoreiz bija iespēja izveidot jaunu un ilgtspējīgu Dailes teātra attīstības modeli, bet tā vietā vien kārtējā toksiskā šļura…