Latvija šeit un tagad. Saruna ar "Latvijas koda" projekta vadītāju Zani Valenieci

Jau vienpadsmito gadu Latvijas Televīzija piedāvā skatītājiem piecu dokumentālo īsfilmu ciklu "Latvijas kods. Latvija šodien", kas šogad stāsta par dažādiem mākslas fenomeniem, subkultūrām, piederību, par sabiedrību un par cilvēkiem, par to, kas veido mūsu valsti un palīdz mums ieraudzīt, cik fantastisku cilvēku vidū mēs dzīvojam.

Projekta vadītāja Zane Valeniece, kura "Latvijas kodu" ir izauklējusi no tā pirmsākumiem, nebeidz brīnīties, cik daudz brīnišķīgu stāstu ir mums apkārt un cik interesantu, dažādu tēmu, ko iekļaut šajā Latvijas hronikā. Pie skatītājiem pirmā "Latvijas koda" filma nonāks jau šovakar, 16. novembrī, Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā plkst. 19.30, un tā piecu nedēļu garumā katru ceturtdienu pirms "Panorāmas" tiks izrādītas visas piecas šī gada filmas.

Tiekat uzskatīta par "Latvijas koda" mammu, jo esat projektā jau no pašiem pirmsākumiem. Pastāstiet par to! Kādas sajūtas par šo projektu?

Pērn projektam atzīmējām desmit gadus, nu būs jau vienpadsmitais gads. Šajā projektā esmu no otrā tā gada, jo pirmajā vēl nestrādāju Latvijas Televīzijā, bet, kopš uzsāku savas gaitas šeit, šis projekts visus šos gadus ir nācis man līdzi. Kā projekta vadītājai šis man ir devītais gads. Manuprāt, tas ir brīnišķīgs projekts, ar kura palīdzību fiksēt procesus, cilvēkus, fenomenus Latvijā gada ietvarā. Tas ir veids, kā paskatīties uz to, kam ikdienā varbūt paskrienam garām, nofiksēt to filmā, kas paliks kā kultūrvēsturiska parādība un vērtība.

Laikmeta liecību fiksēšana ir dokumentālā kino pamatuzdevums. Teiksim tā, laika fiksācijas projekts, kas katru gadu piedāvā ko jaunu. 

Man ir arī milzīgs izbrīns par to, ka Latvijas šodienas stāsti katru gadu spēj piedāvāt kaut ko jaunu. Katru gadu mums ir jauni kodi, jauni stāsti, un Latvija nekad neatkārtojas, sabiedrība ir tik dažāda. Es ļoti priecājos, ka mums joprojām ir ko stāstīt, un domāju, ka vienmēr būs ko stāstīt.

Vai katru gadu ir vienojošā tēma filmām?

Mēs to kā uzstādījumu neliekam. Parasti mēs gaidām idejas no jebkura Latvijā reģistrēta producenta. Katru gadu pieteikumu ir ļoti daudz un idejas ir pavisam atšķirīgas. Galvenais atlases kritērijs ir Latvija šodien. Mums grūtākais uzdevums ir saprast, vai filmas tēmas rezonē tieši tagad vai tomēr tās jau ir izstāstītas, varbūt kaut kas vēl tikai būs jāstāsta un tagad nav īstais brīdis. Notrāpīt šodienas kodu ir galvenais uzdevums. Kad filmas ir gatavas, par tām rodas kopēja sajūta un ir iespējams pateikt, kas ir šī gada vienojošais elements. 

Šogad, ja salīdzinām ar citiem gadiem, izteikti daudz pieteikumu bija par dažādiem mākslas fenomeniem, mākslas personībām vai subkultūrām, kas nozīmē, ka interese par to ir liela, ko mēs, žūrija, ņemam vērā. 

Ne velti šogad, lai gan filmas ir dažādas, kultūrtelpas elements ir ļoti jūtams pavisam dažādos aspektos. Šajā gadā mums ir stāsti par jauniešiem, par dzejnieku, par grafiti subkultūru, par glezniecību un pat par dzīvniekiem. Ļoti dažādi, bet vienojošais ir kultūrtelpas dažādība. Mēs katru gadu ļoti labprāt atbalstām arī debitantus un katru gadu filmu izlasē mēģinām iekļaut vismaz vienu jauna režisora darbu. Šogad mums ir pat divi debijas projekti – filmas "Umbra" režisors Aleksejs Beļeckis un filmas "Sliktie dzīvnieki" režisore Ildze Felsberga.

Kas notiek pēc projektu atlases?

Pēc tam kad tiek atlasīti projekti, mēs šajā sešu mēnešu ražošanas posmā esam kopā ar projektiem. Mums ir piesaistīti konsultanti, arī no Skandināvijas, kuri dod arī savu pienesumu, palīdzot šos stāstus padarīt universālus, lai tie būtu saprotami ne tikai Latvijas skatītājiem, bet arī ārpus Latvijas robežām. Ir projekta rāmis, un tas iedod filmām citu mērogu.

Kā jūs raksturotu "Latvijas koda" filmas?

Nolikumā ir definēti tēmu bloki, bet noteikti nav vienojošas tēmas, par kuru mēs, piemēram, šogad gribētu runāt. Protams, šie tēmu bloki neizslēdz vēl daudzas citas Latvijas aktualitātes, kas ir ārpus šiem blokiem, tāpēc mēs neierobežojam tēmu spektru. 

Filmām ir jābūt 26 minūšu garām, un filmu formāts šo gadu laikā jau ir tik ļoti izstrādāts, ka, skatoties filmu, uzreiz var pateikt, ka tas ir "Latvijas kods". 

Projektu rāmis ir skaidrs gan mums pašiem, gan arī filmu veidotājiem, tāpēc ir vīzija par to, kādas filmas sagaidām. Protams, vienmēr ir izņēmumi, bet pats galvenais, lai stāsts nolasītos un nodotu Latvijas šodienas kodu skatītājiem.

Vai jums pašai tas joprojām sagādā prieku?

Protams! Katru gadu ir daudzveidīgi šodienas Latvijas stāsti. Nenobrīnīties, cik daudz interesantu ideju ir. Ik pa laikam uznāk vēlme apstiprināt vairāk filmu, jo aiz strīpas paliek vēl spēcīgas un labas tēmas. Milzīgu gandarījumu sagādā atrast kādu Latvijas fenomenu – Latvijas kodu –, par ko īsti neviens nezināja, bet, pateicoties mūsu filmai, ir uzzinājusi plašāka sabiedrības daļa. Skatītāji arī ir teikuši, ka "Latvijas kodā" ir filmas, kurās vienmēr ir kāds atklājums, tiek atklāti raksturi, subkultūras vai varbūt kaut kas pavisam ikdienišķs, kas vienmēr ir bijis blakus, bet šīs filmas to parāda citā gaismā.

Vai ir bijuši gadījumi, kad izvēlaties konkrētu ideju un tomēr iznākums nav tāds, kā cerēts?

Tā gluži nav bijis. Projekta rāmis ir tik stingrs, ka tur nav kur nobīdīties. Nereti ir tieši otrādi, 

lasot projektus, mēs aptuveni varam iztēloties, kā tas būs, bet dokumentālais kino pieļauj, ka ir iespējami neprognozējami pavērsieni filmēšanas procesā. 

Mēdz būt arī tā, ka šo sešu mēnešu laikā šis stāsts ir vēl vairāk attīstījies un ieguvis, līdz ar to filma gala rezultātā ir vēl bagātāka un tajā ir negaidīti pavērsieni.

Zane Valeniece.

Foto: Foto no privātā arhīva.

Kā ir mainījušās filmas šo gadu laikā?

Mainās režisori. Filmas uzņem dažādu paaudžu režisori, kas, man šķiet, ir liela vērtība. Arī pieeja, kā veidot filmas, mainās, to var sajust, ienākot jaunām vēsmām dokumentālajā kino. Pagājušajā gadā bija vairākas filmas, kas izcēlās tieši ar formu vai mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Izmantojot dažādus paņēmienus, kā stāstīt dokumentālā kino stāstu, un piesaistot jaunos režisorus, šis projekts noteikti tikai iegūst. Saturiski, kā jau minēju, tēmas ir ļoti dažādas. Protams, var runāt, piemēram, par piederības sajūtu Latvijai, bet katru gadu pavisam citādi, no dažādiem aspektiem. Projekts ir izaudzis, tas ir kļuvis skaidrs un ieņēmis nozīmīgu lomu Latvijas dokumentālajā kino. Skatītāji mūs zina, gaida, tāpēc esam nostiprinājuši savu vietu gan kino industrijā, gan televīzijā. Novembris vienmēr ir "Latvijas koda" mēnesis.

Ko jūs redzat kā izaicinājumu šajā projektā?

Meklēt vēl jaunus Latvijas kodus. Šķietami vienkāršs uzstādījums, bet tas tā nebūt nav. Mēs neviens nezinām, kas notiks pasaulē, kā tas mūs ietekmēs un kas mainīsies. 

Svarīgi atrast tēmas, kas ir aktuālas, tēmas, par kurām vēlamies runāt un par kurām var runāt dokumentālajā kino. Jāturpina papildināt Latvijas hronikas. 

Pēc laika, atskatoties uz šo visu, mums būs daudz, par ko padomāt.

Kā jums šķiet, vai, attīstoties tehnoloģijām un mainoties kino tendencēm, šo projektu kļūst sarežģītāk veidot?

Es domāju, ka tik tieši mūsu projektu tas neietekmē. Mainās industrija kā tāda, kas atspēlējas uz finansiālajiem aspektiem, un tas ietekmē gandrīz jebkuru, bet tieši šo filmas ražošanas procesu tas ļoti neietekmē. Mēs joprojām fokusējamies uz lineāro televīziju, un filmas pēc tam ir skatāmas arhīvā "www.replay.lsm.lv".

Cik ilgu paredzat "Latvijas koda" nākotni?

"Latvijas kods" nav no tiem projektiem, kur varētu teikt, ka te ir jāapstājas, jo viss ir izstāstīts. Šeit iespējams mainīt formātu, mainīt hronometrāžu, varbūt apstiprināt vairāk filmu, dot lielāku izpētes laiku. Projekta detaļas var attīstīt un mainīt, bet projekts ir iekāpis jaunā desmitgadē, tāpēc es to arī projektam novēlu – turpināties un piedāvāt arvien jaunas kinohronikas. Domāju, ka šis ir gan Latvijas Televīzijai, gan arī sabiedrībai nozīmīgs projekts, tāpēc arī man pašai nav domas apstāties un pārtraukt strādāt ar šo projektu.

Vai skatītāju interese ir saglabājusies?

Jā! Pilnīgi noteikti. Mēs redzam, ka skatītājus interesē. "Latvija kods" ir tiešām populārs un atpazīstams projekts. Filmas skatās gan lineārajā televīzijā, gan arī "RePlay" arhīvā. Filmas auditorija gan ir atkarīga no tēmas, jo dažas filmas ir domātas plašākai auditorijai, bet citas būs saistošas specifiskākai auditorijai, bet tas nemaina faktu, ka interese par projektu kopumā ir liela. Interese ir arī no industrijas pārstāvjiem. To mēs redzam pēc saņemto pieteikumu apjomiem. Filmas startē "Lielajā Kristapā". Ir rezonanse arī ārpus Latvijas Televīzijas ētera, kas ir ļoti svarīgi!

Zanes Valenieces pieturzīmes

Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?

Neatlaidība, zinātkāre, pozitīvisms.

Bez kā jūs nevarat iedomāties savu dienu?

Bez telefona.

Lielākais sasniegums darbā?

Iespēja vadīt filmu iepirkšanas nodaļu.

Labākā atpūta vai izklaide?

Būt kopā ar ģimeni un ceļošana.