Lustes un šķēres Silmačos. Jaunā "Skroderdienu Silmačos" interpretācija Valmieras teātrī

Valmieras teātris 103. sezonu noslēdz ar izrādi, kas atgriežas repertuārā pēc vairāk nekā 20 gadiem, – Rūdolfa Blaumaņa visvairāk spēlēto lugu "Skroderdienas Silmačos", ko pieredzējušas visas skatītāju paaudzes neatkarīgi no vēsturiskiem laikiem un valsts iekārtām.

Režisora Elmāra Seņkova iestudējuma jaunajā versijā tradicionālo Aleksandra Būmaņa ziņģu vietā skan tautasdziesmām bagātināts komponista Edgara Mākena muzikālais audums un interpretācija lielā mērā noņem iepriekšējo gadu gaitā uzkrājušos priekšstatu un tradīciju bagāžu.

Režisors Seņkovs programmiņā lugu sauc par "dižgabalu latviešiem", raksturojot to kā sava veida rituālu, kurā skatītāji gaida sev zināmus mirkļus un notikumus. Viņš vēlas noskaidrot to būtību un dara to divējādi, pirmkārt, iedziļinoties pašā lugas tekstā, proti, pievērš uzmanību mazāk spēlētai ainai "Laime pirtiņā", pēta lugas tapšanas pirmavotus, tostarp arī Jāņa Poruka stāstu par 16. gs. Sila Maču, kurš nomaļā vietā izstrādājis līdumu un iekopis savrupu Silmaču sētu. Otrs fenomenālās popularitātes skaidrojuma meklējumu ceļš vērsts uz sakritību ar šodienas latvieti, kam šķietami vairāk interesē savs kaktiņš, savs stūrītis zemes nekā kopums un kopīgais.

Ieva Puķe (Pindacīša), Māra Mennika (Bebene), Anna Nele Āboliņa (Antonija), Aigars Apinis (Pindaks), Gerda Embure (Elīna).

Foto: Matīss Markovskis/Publicitātes

Šķērsgriezums

Kā aicinājums skatītājiem doties kopīgā piedzīvojumā un pārdzīvojumā izskan Ieviņas un Kārlēna darbošanās ievads pirms izrādes, ļaujot kārtējo vai kādam pirmo reizi skatīties trīs atšķirīgu mīlētāju pāru līkloču attiecību ceļus, kas tos novedīs pie laimīgām beigām.

Atveras priekškars un pāri skatuvei paceļas mājas jumta konstrukcija, stilizējot lauku sētas vidi, ko pilda dažas kustīgas koka plātņu platformas, ar to scenogrāfs Reinis Suhanovs akcentē blaumanisko sajūtai saderīgo gaišās koksnes faktūru.

Uzbūvētā telpa pieļauj veiksmīgi precīzas un ātras mizanscēnu nomaiņas, kur atrodas vieta visa spektra emociju nokrāsām dažādās epizodēs, te izaicinoši rīb šuvējas Zāras šujmašīna, ko aktrise klabina ar papēdi, te vieta Bebenes kāroto pankūku šķīvim, te patvērums nokaunējušās Elīnas augumam pēc atdevīgas mīlas ainas.

Bet, visu atbīdot sāņus, veidojas plašs deju placis horeogrāfes Elīnas Gediņas lieliski iestudētiem deju rakstiem – gan visiem kopīgiem, gan individuāliem, kā, piemēram, grīdas mazgāšanas ainai, kur sievām svētku gaidīšanas prieku izdancot ar lupatām un paceltiem brunčiem. Šķiet, visvairāk plašuma prasa atraitnes un vienlaikus brūtes Antonijas sirds ar pāri malām kūsājošu brīvības prieku pēc astoņiem veca vīra laulības gadiem. Soļu dažādie ritmi ļauj lomu izpildītājiem nospēlēt atšķirīgos varoņus un izteiksmīgi būt katram tēlam par to, kas viņš ir. Tā, Antonijas izredzētais priekšstrādnieks Aleksis vairāk mīņājas nekā dejo, Tomuļu mātes apjomīgais stāvs slīd pāri skatuvei, līdzinoties siena gubai ar zāļu nastas maģisko spēku un pamatīgumu. Aktieri uzsver Blaumaņa tēlu individuālās īpašības un īpatnības, kas prasa improvizācijas meistarību līdzsvarā starp plastisko formu un darbības pārliecinošu attaisnojumu.

Autentiskais vai mūsdienīgais

Jaunā lugas interpretācija atsakās no ierastā smalkjūtīgā attiecību stāsta niansēm, izrādē ir daudz lietišķi viennozīmīgu akcentu, tā estetizēti skaistais romantisko cietēju Elīnas un Alekša attiecību stāsts ar citkārt spēlētajiem gribēšanas un kašķēšanās, vēlēšanās un nevarēšanas apstākļu zemtekstiem ir aizstāts ar Elīnas rakstura skarbumu un Alekša fizisku tiešumu.

Uzsvari šoreiz izrādē pārvirzīti uz kopējo, ne individuālo, un lugas notikumi patiesi rit krāšņā kamolā. Izrādē pievienoti klātesošie muzikanti un maskoti folkloristi. Plūst alus un dūmo krāsns, dominē atjautīgas aktierspēles izpausmes, pārgalvīga jautrība nerātno dainu humora noskaņojumā. Taču izrāde nav piepildīta tikai ar bravūrīgu svētku gavilēm, ar elpu aizraujošu gaismas efektu Jāņu naktī, ar asprātīgu bišu dronu lidojumiem, ko publikai par prieku nobur Tomuļu mātes maģiskās spējas. Piemēram, negaidīti maz dinamikas piepilda Pirtiņas ainu, kur jaundzimušo aprauga Silmaču saimniece un kur ar iejūtīgu akcentu aktieri pasvītro žēlojamus un nepilnvērtīgas attīstības skartos jaunos vecākus Auci un Piču, kas viņu nākotnes optimismam, izteiktam nedrošā stostīgumā un sirds šķirtā naivumā, piešķir traģisku smeldzi.

Sandis Runge (Aleksis) un Gerda Embure (Elīna).

Foto: Matīss Markovskis/Publicitātes

Spēle laika griežos

"Skroderdienu Silmačos" veidotāji prasmīgi veido kompozīciju, ļaujoties teatrālas spēles neierobežotām iespējām, fantāzijas lidojumiem un augsta līmeņa spēles demonstrējumiem.

Atraisot iztēles grožus, izrāde rāda arī ne līdz galam saprotamas zīmes, līdzīgus nākotnes redzējumiem par vēl nenotikušiem vēstures notikumiem lugas (1902. g.) tapšanas laikā. Neparastais krāsu koncepts ar Alekša uzvalka drānu nacionālā karoga tonī un pajūga tapsējums purpursarkanā kolorītā uztverams kā mājiens par režīmu, kas Vidzemē vēlāk ieved zagšanas netikumu un plikpaurainā Pindaka uzvedība demonstrē brutālu teroru. Netiešs akcents izskan Zāras un Joskes sapnī par kopīgu veikaliņu Trentelbergā – vēsturē zināmā ebreju holokaustā iznīcinātā Gostiņu pilsētā.

Tautas luga

Lugas autentiskuma meklējumi pavēruši neierasti plašu lauku tēlu raksturojumiem, bet uz jautājumu, vai lugai nav nodarīts kaitējums, atbilde jāmeklē Blaumaņa dramaturģijā, kas jau sākotnējā iecerē bija apzīmēta kā tautas luga. Un izrāde to rāda, jo gaidāmie svētki piešķir īpašu noskaņu arī māju ikdienas ritmam, rosībai, kas piepilda klusākos un tālākos skatuves plānus un sānu nišas, katrā stūrī kāds darbojas, cilā muciņas, izkarina veļu, nēsā meijas.

Lupatu deķa raibumam līdzīgā muzikālā un aktieru spēles veidu dažādība Silmaču sētu raksturo svētku gaidīšanas atmosfēru, kas apvieno saimi, kaimiņus, ceļojošus tirgoņus, skroderus. Izrāde par saulgriežu laiku katram būvē arhetipisko piederību zemes un saules ritmiem, kam vienreiz gadā ir iespēja būt harmonijā un saderībā ar citiem.

Rūdis Bīviņš (Joske) un Ieva Estere Barkāne (Zāra).

Foto: Matīss Markovskis/Publicitātes

Uzziņa

Rūdolfs Blaumanis, "Skroderdienas Silmačos", nomaldījušās sirdis trīs daļās Valmieras teātrī

• Režisors Elmārs Seņkovs, scenogrāfs Reinis Suhanovs, kostīmumāksliniece Ilze Vītoliņa, kustībumāksliniece Elīna Gediņa, gaismumākslinieks Oskars Pauliņš, komponists Edgars Mākens, mūziķi – Kristians Kalva (trompete), Kaspars Šmits (tuba), Artūrs Šults (mežrags), Mārcis Kūlis (klarnete), Vairis Nartišs /trombons).
• Lomās: Anna Nele Āboliņa, Rihards Jakovels, Sandis Runge, Gerda Embure, Ieva Estere Barkāne, Kārlis Freimanis, Kristaps Ozols, Artis Jančevskis, Klinta Reinholde, Māra Mennika, Elīna Vāne, Ieva Puķe, Aigars Apinis, Diāna Krista Stafecka, Rūdis Bīviņš, Kārlis Dzintars Zahovskis, Adrija Plūmane vai Helēna Ekharte.
• Nākamās izrādes: 17., 18., 19., 20., 21. jūnijā (izpārdots).