Kaspars Gorkšs: Vai vairāk vienmēr nozīmē labāk? Pasaules kausa lielais eksperiments

Šonedēļ starta svilpi piedzīvos lielākais izaicinājums darba kolektīvu produktivitātei visa pasaulē – Pasaules kauss futbolā. Lielāks, masveidīgāks un ienesīgāks kā iepriekš. Piesātināts ar sportiskām intrigām laukumā un dažādiem saspīlējumiem ārpus tā.

Pasaules kauss futbolā 2026. gadā iezīmē būtisku pagrieziena punktu turnīra vēsturē. No tradicionāla 32 komandu formāta tas pārtop par 48 izlašu turnīru ar 104 spēlēm un gandrīz sešu nedēļu garu sacensību ciklu. Tas ir lielākais paplašinājums mūsdienu futbola ēras laikā un vienlaikus arī viens no ambiciozākajiem Starptautiskā Futbola federāciju asociācija (FIFA) mēģinājumiem vēl vairāk globalizēt spēli. Lai saprastu 2026. gada izmaiņu mērogu, jāatgriežas vēsturē.

Kaspars Gorkšs.

Foto: Anatolijs Subhankulovs / Latvijas Mediji

Pēdējā reize, kad FIFA mainīja Pasaules kausa dalībnieku skaitu, bija 1998. gadā Francijā, kad turnīrs tika paplašināts no 24 uz 32 komandām. Tas nozīmēja 33% pieaugumu, ieviešot 32 komandu formātu, kas kļuva par futbola “zelta standartu” gandrīz uz trim desmitgadēm.

 Ja 1998. gada paplašināšana nostiprināja mūsdienu turnīra formātu uz gandrīz 30 gadiem, tad 2026. gada solis šo stabilitāti apzināti maina, no vienas puses mainot konkurētspējas aspektus, no otras demonstrējot politiskiem procesiem raksturīgas manipulācijas.

Jau 2017. gadā FIFA Padome vienbalsīgi lēma paplašināt Pasaules kausa finālturnīru no 32 uz 48 komandām, kas nozīmē 50% dalībnieku pieaugumu. Uzreiz jāsaka, ka par izmaiņām nebalsoja FIFA biedri, bet gan organizācijas padome un tādas futbola lielvalstis kā Vācija un Anglija, kā arī Eiropas klubu asociācija iebilda pret priekšlikumu palielināt dalībnieku skaitu.

Izmaiņas tomēr tika apstiprinātas, taču sākotnējais 16 grupu formāts ar trim komandām 2023.gadā tika nomainīts uz 12 grupu formātu ar četrām komandām (iekļaujot vienmēr mulsinošo “labāko trešo vietu komandu” kvalifikācijas sistēmu).

Publiski kā iemesls šīm pēdējā brīža izmaiņām tika minēti “negodīgas spēles” riski, taču visdrīzāk galvenais iemesls izspēles formāta maiņai ir tas, ka pašreizējā izspēle nodrošina vairāk spēļu (pret ko sākotnēji gan iebilda klubus pārstāvošās organizācijas), līdz ar to vairāk TV translāciju, reklāmu, biļešu, proti – ieņēmumu.

Kopumā izmaiņas skaitļos jau pieminētais komandu palielinājums par 50%, spēļu skaita pieaugums vēl iespaidīgāks no 64 spēlēm uz 104 un turnīra ilgums palielinājies līdz 39 dienām, potenciāli noturot mūs pie TV ekrāniem nu jau vairāk nekā piecas nedēļas. Potenciālā Pasaules uzvarētāja kopējais spēļu skaits gan palielinājies tikai par vienu spēli (no 7 uz 8 spēlēm), taču par papildus faktoru kļūst komandas “sastāva dziļums”, jo 39 dienu laikā ir iespējami gan formu kritumi, gan kāpumi, kā arī jāpiemin ilgā komandu dalībnieku uzturēšanās prom no mājām un ģimenes.

Eiropas valstu konfederācija (UEFA) sākotnēji bija skeptiska pret izmaiņām, jo tieši Eiropas valstu īpatsvars turnīrā samazinājās no 40% uz 33% no kopējā Pasaules kausa finālturnīra dalībnieku skaita, taču procesā piekāpās. Iespējams, galvenais faktors atkal ir finanses, jo FIFA solidaritātes maksājumi pienākas klubu komandām, kurās ikdienā spēlē lielākā daļa futbolistu, kuri pārstāv savu valstu izlases Pasaule kausā (2022. gada Pasaules kausā Katarā aptuveni 73% futbolistu pārstāvēja Eiropas futbola līgas).

Tā kā lielākā daļa futbolistu pārstāv tieši Eiropas valstu futbola čempionātus, tad, neskatoties pat uz spēļu skaita pieauguma rezultātā iespējamajām traumām un futbolistu pārpūli, klubi var rēķināties ar daļu no sava budžeta ieņēmumiem un papildus ar spēlētāju paradīšanos uz lielākās futbola skatuves, kas var audzēt to tirgus vērtību.

Kopumā visām konfederācijām 2026. gada Pasaules kausā tika piešķirtas papildus vietas, taču šis palielinājums atsevišķām konfederācijām vērtējams dažādi. Ja tiktu pielietots proporcionalitātes princips, tad Eiropai pienāktos vismaz 20 vietas, taču nācās samierināties tikai ar 16. Āfrikas valstu futbola konfederācija (CAF) kļuva par lielāko ieguvēju un palielināja savu pārstāvniecību uz 9 valstu izlasēm līdzšinējo 5 vietā un kā arguments tika minēts gandrīz identisks FIFA biedru skaits kā Eiropai (54 CAF un 55 UEFA).

Tika mainīta arī prakse par starpkontinentu izslēgšanas spēlēm –  Āzijas kontinents saņēma 8 vietas līdzšinējo 4,5 vietā un Okeānija saņēma garantētu vienu vietu līdzšinējās iespējas vietā - kvalificēties Pasaules kausam tikai caur izslēgšanas spēlēm. Dienvidamerikas un Ziemeļamerikas konfederāciju pārstāvji saņēma katra pa 6 vietām, kur Ziemeļamerikas kvotās tika automātiski iekļautas trīs rīkotājvalstis – ASV, Meksika un Kanāda.

Uz šo sadalījumu var skatīties dažādi. Konfederācijas gadiem ilgi ir sūdzējušās par Eiropas nospiedošo pārsvaru dalībnieku skaita ziņā, taču pastāv arī viedokļi, ka jaunā izspēlēs kārtība aptver plašāku iespēju kvalificēties mazāk zināmām valstīm, palīdzot tām nonākt uz lielākās futbola skatuves, taču vienlaicīgi tiek izjaukts līdzīgas spēles balanss, potenciāli padarot spēļu rezultātus līdz izšķirošajām kārtām paredzamākus.

Kurš gan iebilstu, ka labprātāk sekotu līdzi Itālijas (12. vieta FIFA rangā) un Dānijas (20. vieta) futbola izlasēm, nevis finālturnīrā iekļuvušajām Haiti (83. vieta), Kirasao (82. vieta) vai Kaboverdes (69. vieta) izlasēm. Cik lielu interesi piesaistīs tādas Pasaules kausa grupu turnīra spēles kā Irāna – Jaunzēlande, Ekvadora – Kirasao, Jordānija – Alžīrija vai Kongo – Uzbekistāna, grūti spriest, taču no pozitīva aspekta raugoties, klātienē tieši šīs spēles varētu būt tās uz kurām būs iespējams iegādāties biļetes (gan cenu, gan biļešu pieejamības dēļ).

Faktiski 2026. gada Pasaules kauss ir eksperiments, kurā FIFA mēģina vienlaikus sasniegt divus mērķus – padarīt futbolu globālāku un finansiāli jaudīgāku. 

Šie mērķi ne vienmēr iet roku rokā ar sportisko kvalitāti. Rezultātā 2026. gada turnīrs vienlaikus kļūst gan iekļaujošāks, gan potenciāli nevienlīdzīgāks.

FIFA rangs joprojām rāda būtisku atšķirību starp elites izlasēm un komandām ārpus FIFA ranga Top 40. Tas nozīmē, ka grupu turnīrā var pieaugt spēļu skaits ar izteiktu favorītu pārsvaru, radot nevienmērīgu sportisko dinamiku un pazeminot futbola kvalitāti. Rezultātu neparedzamība un konkurētspējas balanss, kas ilgstoši ir bijis galvenais, finansiāli veiksmīgākā futbola produkta UEFA Čempionu līgas vadmotīvs tiek iemainīti pret potenciāli jauniem futbola tirgiem.

Jāpiebilst, ka līdz šim tikai divu konfederāciju pārstāvji ir uzvarējuši Pasaules kausu futbolā – Eiropa (12 reizes) un Dienvidamerika (10 reizes), un tiešu šo konfederāciju īpatsvars jaunajā turnīra izspēles formātā ir samazinājies uz kopējo dalībnieku skaita.

Varbūt tas ļauj cerēt uz “Pelnrušķītes stāstu” un paplašināt turnīra ģeogrāfiju, taču vienlaicīgi tas var nozīmēt zemākas kvalitātes futbolu laukumā.

Konfederāciju kvotu sadalē jāpiemin arī futbola politikas aspekts, jo FIFA amatpersonu ievēlēšana norit dalībvalstu balsojuma rezultātā un balsojumu cena par finālturnīru norisi, vadošajām amatpersonām un solidaritātes programmu sadalījumu starp kontinentiem ir bijis plašs skandālu iemesls, kas pavadījis futbola jumta organizācijas.

Svarīgs aspekts šeit ir korelācija starp pārstāvniecību un FIFA finanšu sadali. Jo vairāk vietu konfederācijai, jo lielāks attīstības finansējums un investīciju plūsma no FIFA puses. Tādējādi Pasaules kauss kļūst ne tikai par sporta turnīru, bet arī par globālu resursu pārdales mehānismu, kur sportiskā kvalifikācija un ekonomiskā attīstība ir cieši saistītas.

Līdz ar spēļu skaita izmaiņām arī FIFA ekonomiskais modelis ir būtiski mainījies. Ja 2014. gadā turnīra ieņēmumi sasniedza 4–5 miljardus ASV dolāru, tad 2026. gada ciklā tie var sasniegt jau ap 13 miljardiem. TV tiesību ieņēmumi 2014. gadā bija aptuveni 2,4 miljardi ASV dolāru, taču 2026. gada Pasaules kausa aplēses paredz jau vismaz 4,5 miljardu ASV dolāru lielus ieņēmumus, ko ietekmējis gan palielināts spēļu skaits, gan veids kā tiek mūsdienās patērēti mediji – vairāk satura apjoma raidorganizācijām un vairāk digitālo apakšlicencēšanas iespēju.

Šo pieaugumu vairs nenodrošina tikai tradicionālās televīzijas tiesības. Lielāko lomu spēlē digitālās platformas, premium satura segmenti un būtiski paplašināts spēļu skaits kā monetizējams resurss. Turnīrs no sportiska notikuma kļūst par globālu mediju produktu.

Jāpiemin arī viens no fiskālajiem riskiem, kur nesen veiktā pētījumā secināts, ka globālie darba produktivitātes zudumi Pasaules kausa laikā var sasniegt miljardiem ASV dolāru, jo cilvēki skatās spēles darba laikā, ņem brīvdienas vai pielāgo darba grafikus spēļu laikam. To var pastiprināt laika joslu atšķirība ar šī gada rīkotājvalstīm.

Šī gada turnīrs dos atbildi vai jaunu tirgu attīstība, lielāki FIFA un federāciju ieņēmumi un iespēja mazākām valstīm piedzīvot elites turnīru būs pārāki par riskiem kā sportiskās kvalitātes nevienmērība, spiediens vēl vairāk paplašināt turnīra formātu nākotnē un spēlētāju slodzes pieaugums.

Kā bijušajam futbolistam gribas ticēt, ka, jo vairāk turnīrā ir politikas un naudas, jo svarīgāk ir neaizmirst par kvalitāti laukumā. Vai tas attaisnosies, to mēs redzēsim jau pavisam drīz.

Par šo 36,8 cm garo un 6,1 kg smago trofeju, kas izgatavota no 18 karātu zelta ar diviem malahīta slāņiem pamatnē, ceturtdien cīņu sāks pasaules labākie futbolisti.

Foto: AFP/Scanpix