Kā slimnīcas gatavojas X stundai? 1. daļa. Trūkst pieredzes

Slimnīcas sola katastrofu plānus, medikamentu rezerves un mācības, taču gatavošanās X stundai joprojām atduras pret neatbildētiem jautājumiem: vai pazemes slimnīcas tiešām ir izmantojamas, vai Latvijas mediķiem pietiek pieredzes kara traumu ārstēšanā, cik ārstu krīzē paliks savās darba vietās un cik naudas vēl vajadzēs, lai slimnīcas spētu izturēt militāra apdraudējuma slodzi.

Iekšlietu ministrs Jānis Dombrava (Nacionālā apvienība) intervijā žurnālam "Ir", stājoties amatā, secina, ka ir jāsagatavo kritiskā infrastruktūra potenciāla militāra konflikta vai terorakta gadījumiem, kur faktiski darbs līdz šim neesot noticis. Kritiskā infrastruktūra ir arī slimnīcas, jo to darbības traucējumi var nopietni apdraudēt cilvēku dzīvību, veselību, drošību un sabiedrības normālu funkcionēšanu.

Veselības ministrijas (VM) valsts sekretāre Agnese Vaļuliene cenšas pārliecināt, ka aina neesot tik drūma, kā to iezīmējis iekšlietu ministrs, jo slimnīcas tiekot stiprinātas ar Eiropas Savienības fondu atbalstu.

"Latvijas Avīze" apmeklēja vairākas slimnīcas, lai pārliecinātos, kā ārstniecības iestādes gatavojas krīzes situācijām – vai tiek stiprināta infrastruktūra, vai mediķi, apmeklējot Ukrainas slimnīcas, izglītojas militārajā medicīnā, un vai ir zināms vismaz aptuveni, cik daudz ārstu paliktu Latvijā militāra konflikta gadījumā.

Kas notiek ar pagrabstāva slimnīcu?

Reti kurš, apmeklējot Rīgas Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu (RAKUS), zina, ka zem šīs ārstniecības iestādes galvenās ēkas pazemē atrodas vēl viena slimnīca, kas paredzēta 320 pacientiem. Līdz 2008. gadam šī pazemes slimnīca bija 322 Latvijas aizsargbūvju skaitā, ko uzturēja kara gadījumam. Pēc tam Ministru kabinets nolēma izņemt no tiesību aktiem speciālus nosacījumus aizsargbūvēm jeb tautas valodā sauktajām bumbu patvertnēm un tās neatjaunot.

Kad "Latvijas Avīzei" bija dota iespēja apskatīt šīs telpas, un tas bija pirms vairākiem gadiem (tad pilna mēroga karš Ukrainā vēl nebija sācies), tur joprojām viss darbojās – gan ūdenskrātuve dzeramajam ūdenim, gan siltummezgls un ventilācijas iekārtas. Arī palātas, ja patīrītu un uzkoptu, būtu lietojamas. Tur bija divstāvu gultas un viena palāta bija paredzēta 40–60 pacientiem. Redzēju arī medicīnas personāla atpūtas telpu, kur padomjlaikos viesojušies toreizējie kompartijas līderi Augusts Voss un Boriss Pugo.

Zem Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenās ēkas pazemē atrodas telpas, kas veidotas kā slimnīca 320 pacientiem. Savulaik tā bijusi Latvijas aizsargbūvju sarakstā, kuras uzturēja kara gadījumam. Fotografēts 2015. gadā. Kas ar šo pazemes slimnīcu notiek patlaban – par to atbildīgie dienesti runā izvairīgi.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Bet kas ar šo pazemes slimnīcu notiek patlaban, vai ir zināms, kas tajā būtu atjaunojams un uzlabojams, lai pacientus tur būtu iespējams ārstēt X stundā?

RAKUS drošības konsultants Uldis Spriņģis izvairās precīzi atbildēt uz šo jautājumu, jo tā esot konfidenciāla tēma: "Mēs par to domājam, lai nodrošinātos pret ģeopolitiskiem izaicinājumiem. Veselības ministrija mums palīdz, lai mēs varētu sagatavoties šiem ģeopolitiskajiem izaicinājumiem, kas ir radušies pēdējo četru gadu laikā."

Aicina muldēšanas optimismu aizstāt ar mācībām Ukrainā

Cik gatavi šiem izaicinājumiem ir ārsti? Juris Nikolajenko, ķirurgs un ārstniecības direktors, pārliecinoši atbild, ka problēmu šajā ziņā tikpat kā neesot.

"Slimnīcai ir katastrofu medicīnas plāns, kurā noteikts, kā tiek iedarbināta operatīvā vadības grupa. Esmu šīs grupas sastāvā un zinu, kādi ir mani pienākumi. Grupu vada slimnīcas valdes priekšsēdētājs. Mēs esam izspēlējuši militāra konflikta scenārijus, un es precīzi zinu, kas man ir jādara. Mūsu atbildība sākas, kad Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) mašīnas atved cietušos un mēs viņus uzņemam. Krīzes situācijā NMPD zina, kur braukt. Ja atbrauks kravas mašīna ar cietušajiem pie mums, mēs sniegsim viņiem palīdzību," sola dakteris Nikolajenko.

RAKUS ir vienīgais specializētais politraumas (vienlaikus vairāki smagi ievainojumi, kas apdraud dzīvību) pacientu ārstēšanas centrs valstī. Politraumu aprūpe ir ļoti sarežģīta medicīnas joma, kur ārstiem bieži ir ārkārtīgi maz laika, lai glābtu pacientu. Kara laika politraumas visbiežāk izraisa sprādzieni un šaujamieroči, kas cilvēkiem nodara plašākus un sarežģītākus bojājumus nekā miera laikā. Lai ārstētu šādus pacientus, jebkuras specialitātes ārstam un arī ārstniecības atbalsta personālam nepieciešama īpaša apmācība.

J. Nikolajenko: "Atbildot uz jautājumu, vai mēs esam pietiekami sagatavoti kritiskām situācijām, protams, ka esam. Katru diennakti slimnīcā dežurē četri ķirurgi un divi traumatologi. Mums ir plāns, kā krīzes situācijā samazināt atsevišķus palīdzības sniegšanas veidus un kolēģus pārprofilēt tur, kur būs vairāk nepieciešams. Ķirurgu un traumatologu skaits ir tāds, kāds tas ir, bet ir vesela rinda urologu, ginekologu, neiroķirurgu, kuri varēs iesaistīties. Piemēram, vadošajam ķirurgam, kurš prot operēt vēderu, asistēs ķirurgs, kurš nav specializējies vēdera ķirurģijā, bet ir apguvis ķirurģijas pamatus un zina, kā apturēt asiņošanu un uzlikt šuves. Šāds ķirurgs, visticamāk, neilgā laika periodā sasniegs līmeni, ka viņš varēs veikt tādas operācijas, kādas būs nepieciešamas. Tieši tāpat notiek Ukrainā – tie ķirurgi, kuri bija specializējušies citās disciplīnās, tagad veic operācijas, kas ir saistītas ar traumām. Mums ir ārsti speciālisti, kas praktiski nosedz visas ķirurģijas disciplīnas, izņemot kardioķirurģiju."

Ārsts Olafs Libermanis uzskata, ka valstī jāveido ķirurgu, traumatologu, anesteziologu un operāciju māsu vienība, kura Ukrainā varētu gūt kara medicīnas pieredzi.

Foto: Zane Bitere/LETA

Olafs Libermanis, kurš pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā kopā ar traumatologu Mārtiņu Malzubri devās uz Ukrainu, kur operēja smagi ievainotus karavīrus un palīdzēja attīstīt mikroķirurģijas iespējas šīs valsts slimnīcās un dara to joprojām, ne tik optimistiski raugās uz ārstu spējām X stundā. Runāšanu par to, ka ārsti esot gatavi darbam militāra uzbrukuma laikā, viņš tēlaini dēvē par muldēšanas optimismu: "Cilvēki redz, ka ir slikti, bet to negrib atzīt, stāsta sev un citiem, ka viss ir labi un ka gan jau nekas nenotiks, un tas palīdz. Viņiem galvenais ir nekrist panikā. Ja to visu uztver nopietni, sāc iedzīvoties hroniskā caurejā, augstā asinsspiedienā un ādas problēmās, tas pasliktina tavu veselību. Tāpēc labāk ir stāstīt, ka viss ir labi, jo tas fizioloģiski attaisnojas."

Libermaņa darbs bija saistīts ar sarežģītu kara traumu ārstēšanu – šautām brūcēm, sprādzienu radītiem bojājumiem, vaļējiem lūzumiem un ekstremitāšu glābšanu no amputācijas. Viņš uzskata, ka ārsti sagatavoties militāriem konfliktiem var, tikai un vienīgi pastrādājot Ukrainā.

O. Libermanis: "Lai viņi tur padzīvo trīs nedēļas vai mēnesi, un tad viņi ieraudzīs, kādas ir tās traumas, un tad sapratīs, vai viņi prot vai neprot tās ārstēt. Nevis tiekas Kijivā ar profesionāliem muldoņām, kas operāciju zālē nav bijuši, bet lai aizbrauc uz reālām vietām – Sumiem, Zaporižju, kur katru dienu ieved pacientus, un tur pastrādā. Tad sāc saprast, ar ko tev ir darīšana. Valstī būtu jāveido ķirurgu, traumatologu, anesteziologu un operāciju māsu vienība, kuru varētu nosūtīt uz tām vietām Ukrainā, kur mediķi iegūtu kara medicīnas pieredzi. Valstij būtu jāuzņemas garantijas pēc tiem pašiem principiem, kā tiek sūtīti armijas pārstāvji uz pasaules karstajiem punktiem. Diemžēl es neredzu cilvēkus pie Latvijas medicīnas horizonta, kas to varētu izdarīt. Iniciatīvai vajadzētu nākt no Veselības ministrijas un valdības. Izskatās, ka visas militārās medicīnas sistēmas iekustināšana notiks tad, kad gailis nodziedās. Tā ir apbrīnojama pašpārliecinātība."

VM valsts sekretāre Agnese Vaļuliene pozitīvi vērtē Libermaņa ideju par militārās medicīnas apgūšanu Ukrainā, jo tā neesot mākoņos zīmēta. Viņa pastāstīja, ka ministrijai izveidojusies laba sadarbība ar Lietuvas Veselības ministriju, tieši ar viceministru Skirmantu Krunkaiti, ārstu, kurš daudzas reizes bijis Ukrainā. Viņš piedāvājis Latvijai, lai brīvprātīgi dažādi ārsti un māsas brauc uz Ukrainu un mācās ārstēt kara laika ievainojumus uz vietas. "Mēs gribētu, lai mūsu mediķi vairāk brauktu, jo miera laikā šādus ievainojumus neviens ārsts neredzēs. Mēs meklējam iespēju, kā caur fondiem varētu apmaksāt mediķiem šos praktiskos kursus," sola valsts sekretāre.

Paliks vai aizbēgs?

Bet cik daudz būs to mediķu, kas X stundā nolems palikt Latvijā, nevis pēc iespējas ātrāk pamest valsti? 

Starptautiskais medijs "Politico" raksta, ka Lietuvā veiktajā aptaujā atklājies – vairāk nekā ceturtā daļa veselības aprūpes darbinieku kara laikā, visticamāk, aizbēgtu, mazāk nekā 40 procenti paliktu, bet trešdaļa nespēja pateikt, kā rīkotos.

Arī Igaunijā ir veikta šāda aptauja. "Ir patrioti, par kuriem mēs, bez šaubām, zinām, ka viņi paliks," "Politico" sacījis Ragnars Vainemets, Igaunijas Veselības padomes ģenerāldirektora vietnieks. Protams, esot arī skeptiķi, kas runājot par bēgšanu uz Spāniju. Viņš norādījis, ka apmēram 50 līdz 60 procenti iedzīvotāju, tajā skaitā mediķu, vēl nezina, kā viņi rīkotos. Lai gan Vainemets ir pārliecināts, ka lielākā daļa ārstu un medmāsu paliktu, Igaunijas varas iestādes strādājot pie bažu mazināšanas, īpaši rūpējoties par ģimeņu drošību.

"Politico" runājis arī ar Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas pulmonologu, Latvijas Jauno ārstu asociācijas vadītāju Rūdolfu Vildi, kurš sacījis, ka daži ārsti apsverot iespēju bēgt, ja izceltos karš – īpaši vecāki, kuri uzskatot, ka viņiem nevajadzētu pamest bērnus kaut kur, lai militāras krīzes laikā būtu slimnīcā. Nedēļu pirms šīs intervijas Vilde un viņa kolēģi Stradiņa slimnīcā esot lūgti parakstīt dokumentu, kurā viņi apliecinot, ka ir kritiski svarīgs personāls, kam jāierodas darbā, ja atskan sirēnas.

Uldis Spriņģis atklāj, ka krīzes situācijās "aicināsim bijušos kolēģus, kuri ir gatavi un kuriem veselība atļauj un ir vēlme palīdzēt".

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Arī RAKUS šāds slimnīcas kritiskais personāls ir apzināts. "Ir apkopoti saraksti, kopā ar personālu tiem ir iziets cauri, un personāls ir piekritis," atklāj Spriņģis.

VM valsts sekretāre Vaļuliene uzsvēra, ka tā esot slimnīcas atbildība identificēt kritisko personālu. "Mēs šo informāciju sniedzam arī Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS) un pasakām, ka, lūk, šie cilvēki nodrošinās kritiski svarīgos pakalpojumus, un, ja notiek mobilizācija, viņus drīkst mobilizēt. NBS mūs informē, kuri no viņiem jau ir Zemessardzē. Slimnīcas vadītāja pienākums ir rakstiski informēt katru no kritiskā personāla par to, ka krīzes gadījumā drīkst viņu izsaukt jebkurā laikā un viņam ir jāierodas," skaidroja Vaļuliene.

Vai ir domāts mobilizēt arī tos mediķus, kuri kādreiz ir strādājuši veselības aprūpes jomā?

"Esmu sasniedzis jau pensijas vecumu, kādu laiku vēl strādāšu. Krīzes situācijā, visticamāk, es nekāpšu mašīnā un nebraukšu projām, bet nākšu uz slimnīcu un teikšu: labdien, šeit es esmu, izmantojiet mani! Cik tādu atradīsies un kā tas būs, es nezinu," sacīja dakteris Nikolajenko.

Arī Uldis Spriņģis norādīja, ka krīzes situācijās "aicināsim bijušos kolēģus, kuri ir gatavi un kuriem veselība atļauj un ir vēlme. Ja mēs viņus apziņosim un no desmit cilvēkiem viens atnāks, tas būs ļoti labi".

Ministrijas valsts sekretāre atgādināja, ka kovida pandēmijas laikā jau tika aicināti palīgā bijušie mediķi, bija izstrādāta tiešsaistes pieteikšanās anketa, bija konkrēti ceļi, kā ienākt atpakaļ nozarē.

Naudas summa slimnīcu stiprināšanai nav zināma

Pat vislabāk sagatavotās slimnīcas nevar darboties bez medikamentiem, piederumiem un aprīkojuma. Baltijas valstis uzkrāj rezerves, gatavojoties masveidā cietušajiem. Piemēram, Igaunija ir atvēlējusi 25 miljonus eiro masveida cietušo aprīkojumam, tostarp ortopēdiskajam aprīkojumam, žņaugiem un traumu komplektiem. "Tas ir liels ieguldījums, ko esam veikuši," "Politico" sacījusi Rīna Sikkuta, Igaunijas veselības ministre no 2023. līdz 2025. gadam.

Latvijā veselības aprūpes iestādēm kopš kovida pandēmijas ir noteikts pienākums uzturēt trīs mēnešu medikamentu krājumu. "Es nekad nebiju domājusi, ka teikšu paldies kovidam, bet paldies tam, jo mēs atradām finanšu resursus," sacīja Latvijas Veselības ministrijas valsts sekretāre Agnese Vaļuliene. Viņa teic, ka zāļu rezervju nodrošinājums valstī esot prioritāte – šogad no Aizsardzības ministrijas budžeta valsts materiālajām rezervēm esot piešķirts apjomīgs finansējums, lai veidotu ambulatoro medikamentu rezerves.

"Dzirdējām no ukraiņu kolēģiem, ka pirmajās karadarbības dienās aptiekas aizvērās, daudzi aptiekāri emigrēja. Daži kara mēneši bijuši ļoti problemātiski, un, to ņemot vērā, mēs izvirzījām kā prioritāti gādāt, lai mums noteiktam laikam būtu zāļu rezerves valstī. 

Patlaban tiek organizēts iepirkumu process," stāsta valsts sekretāre.

Pandēmijai jāsaka paldies arī par informācijas sistēmas SAIRIS izveidi, jo tajā slimnīcas regulāri ziņo par saviem zāļu resursiem.

Taču nepieciešamā naudas summa slimnīcu vajadzībām kritiskās infrastruktūras stiprināšanai vēl netiek nosaukta. Aizsardzības ministrija kopā ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu (NMPD) un Veselības ministriju izvērtēšot sagatavoto informāciju, kā slimnīcas pašas ir novērtējušas savu gatavību X stundai, aizpildot speciālas veidlapas, un tikai tad tikšot pieņemts lēmums par stacionārajām ārstniecības iestādēm, kuras klātienē novērtēšot eksperti. Pēc šī novērtējuma Aizsardzības ministrija sadarbībā ar NMPD un VM sagatavošot ziņojumu par nepieciešamajiem resursiem civilā sektora stacionāro ārstniecības iestāžu un personāla kapacitātes stiprināšanai, lai kritiskā situācijā varētu nodrošināt atbalstu NBS.

Juris Nikolajenko, ķirurgs un ārstniecības direktors: "Mēs esam izspēlējuši militāra konflikta scenārijus, un es precīzi zinu, kas man ir jādara."

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Latvijā nav atsevišķi nodalīta militārā medicīna un civilā medicīna. RAKUS ārstniecības direktors Nikolajenko sacīja, ka kara laikā, protams, kara traumas būšot pārsvarā, bet cilvēki slimošot kā parasti – arī ar sirds kaitēm un citām slimībām. Viņš pieļāva, ka infarktu un insultu skaits varētu palielināties, un neapšaubāmi, ka universitātes slimnīcai palīdzība būšot jāsniedz visiem cilvēkiem. Slimnīcai esot plāns, kā visu šo darbu organizēt.

Rēzeknes slimnīca paļaujas uz katastrofu plānu

"Ikdienā cilvēkiem rodas sastrēgumi ārstēšanas dēļ un viņi netiek pie ārstiem, iestājas invaliditāte. No kā pēkšņi izgaisīs sastrēgumi tad, kad būs apdraudējums? Vai ārstu skaits palielināsies divtik un viņi spēs strādāt divreiz vairāk?" vaicā ilggadējā bērnudārza audzinātāja Ināra, kuru satiku Rēzeknes slimnīcas poliklīnikā. Inārai ir invaliditātes grupa, un viņai bija nepieciešams to pagarināt, kas nozīmē, ka vajadzēja apmeklēt septiņus speciālistus un veikt izmeklējumus. Par valsts kvotām pat gada laikā neesot bijuši pieejami nepieciešamie ārsti. Līdzīga situācija bijusi arī viņas vīram, tāpēc ģimene bijusi spiesta aizņemties naudu, lai abi varētu apmeklēt speciālistus par maksu un nokārtot invaliditātes grupu. Ināra ir ļoti skeptiska pret iespēju saņemt veselības aprūpi X stundā – speciālistu trūkuma dēļ cietīšot gan militārpersonas, gan arī parastie iedzīvotāji.

Ar lielām grūtībām man izdevās tikties un uzzināt no Rēzeknes slimnīcas vadības, kā šī pierobežas slimnīca gatavojas krīzes situācijām, īpaši laikā, kad pāri robežai Latgalē ielido nomaldījušies droni. Slimnīcas komunikācijas un mārketinga daļas vadītāja Evelīna Elksnīte vairākās e-pasta sarakstēs "Latvijas Avīzes" redakcijai norādīja, ka 

"slimnīca šobrīd atturas no intervijas vai komentāru sniegšanas un neizpauž informāciju, kas saistīta ar objekta drošību, infrastruktūras noturību, kritisko procesu nodrošināšanu un darbības nepārtrauktību, jo šādas informācijas publiskošana var radīt riskus valsts drošības interesēm 

un veicināt sensitīvas informācijas nonākšanu nepilnvarotu personu vai nedraudzīgu valstu rīcībā". Tomēr galu galā izdevās tikties ar slimnīcas valdes pārstāvi ārstniecības jautājumos Ivaru Zvīdri un vismaz vispārīgos vilcienos noskaidrot par slimnīcas gatavību X stundai. Viņš mēģināja kliedēt šaubas par mediķu deficītu: "Ar speciālistiem ir kā visur valstī, arī pie mums ir ceļojošie ārsti kā visur. Slimnīcā patlaban netrūkst speciālistu tajās jomās, kur slimnīca nodrošina neatliekamo medicīnisko palīdzību 24/7."

Rēzeknes slimnīcu apmeklējuši Ukrainas ārsti, tā esot regulāra sadarbība. Viņiem bijis sagatavots priekšlasījums, kā arī demonstrējuši, kā viņi strādājot kara laikā un kā, nedod dievs, varot nākties strādāt tām valstīm, kurām rodas reāls militārs konflikts.

Zvīdris sarunā ar "Latvijas Avīzi" vairākkārt uzsvēra, ka valstij un slimnīcai ir katastrofu plāns. "Saskaņā ar slimnīcas katastrofu plānu rīkojam mācības visam personālam, piedaloties daudzām iesaistītām personām, lai būtu zināms, kā strādāt krīzes situācijā. Pēc mācībām notiek analīze, kā esam strādājuši ar cietušajiem, krīzes skartajiem iedzīvotājiem vai militārpersonām.

Valstī ir izstrādāts politraumas ārstēšanas algoritms. Mūsu slimnīcas speciālisti, ne tikai ķirurgi, arī traumatologi, neirologi un citi ārsti, ir iesaistīti politraumu ārstēšanā. Politrauma faktiski ir mūsu ikdienas darbs – avārijas, zāģētas un grieztas brūces, šautas brūces medniekiem, kritieni no augstuma... Ja slimnīcas līmenis kaut kādā ziņā ir nepietiekams, tad mums ir saziņa ar Katastrofu medicīnas centru, un pacientiem palīdzība tiek sniegta nākamajā līmenī," pastāstīja Zvīdris.

Slimnīca militāra apdraudējuma gadījumā nodrošināšot pacientu šķirošanu atkarībā no veselības apdraudējuma smaguma. Ja slimnīcai būs vajadzīga sadarbība un palīdzība, tā esot NMPC kompetence izvērtēt, kura slimnīca ir nākamā, kurā to var saņemt.

Ar ko, gatavojoties X stundai, pierobežas slimnīcas atšķiras no citām slimnīcām?

Temata turpinājumu lasiet "Latvijas Avīzes" rītdienas numurā.