Eizenšteins Meksikā, Pučīni Rīgā. Latvijas Nacionālās operas jaunā iestudējuma "Bohēmas" recenzija

Pirmais iemesls personiskai interesei par Džakomo Pučīni operas "Bohēma" jauniestudējuma pirmizrādi Latvijas Nacionālajā operā 2026. gada 4. jūnijā – Rūdolfa ārija "Che gelida manina", kas atrodas tajā klasiskās mūzikas tēmu sarakstā, kam regulāri pievēršos manis paša prieka dēļ.

Lai pretstatītu, piemēram, Andrea Bočelli priekšnesumu Enriko Karūzo balsij (mūsdienu slavenībai nav ne vainas, tomēr senlaiku leģenda paliek nepārspēta), vai arī, lai atsauktu atmiņā Jāni Zāberu (jā, viņš arī no mūsdienu skatpunkta izklausās izcili). Tagad Rūdolfa lomā ukraiņu tenors Dmitro Popovs – salīdzinājumam ar pagātnes personībām nav īpašas nozīmes, bet to gan var droši teikt, ka konkrētajā laikā un konkrētajos apstākļos viņš savu nozīmīgo solopartiju iedzīvināja pārliecinoši, ar izteiksmīgu tembru un daudzveidīgu emocionalitāti. Starp citu, pats komponists arī saprata šīs ārijas muzikālo svaru, jo tajā balstītais tematisms pirmoreiz dzirdams operas sākumā, kam, kā jau tas Pučīni darbos ierasts, seko visnotaļ virtuoza caurviju dramaturģija. Un nav jau tā, ka ārija "Che gelida manina" būtu vienīgā skaistā tēma visā plašajā divcēlienu operā – uzreiz pēc tam klausītāji sastopas ar Mimī dziedājumu, Mimī atbildi, un šeit savukārt labi vārdi veltāmi Ingai Šļubovskai-Kancēvičai. Līdzīgu iemeslu dēļ – izkopta soprāna balss, vispārējā gaumes izjūta, noskaņu gammas dažādība. Tas tad nu būtu pirmais gandarījums un prieks – cik nu vispār te var runāt šādās kategorijās, jo operas publikai iepriekš zināms, ka Rūdolfa dziedājuma brīdī Mimī jau ir smagi slima, un izrādes beigās viņa nomirs. Nav pat attālas timpānu dārdoņas vai kāda cita dinamiska akcenta – no opernamu standartrepertuārā esošiem darbiem tieši Pučīni "Bohēma" noslēdzas īpaši klusi un skumji.

Latvijas Nacionālās operas soliste, soprāns Inga Šļubovska-Kanceviča (Mimī) un ukraiņu tenors Dmitro Popovs (Rūdolfs).

Foto: Kristaps Kalns/Publicitātes

Otrs personiskas intereses iemesls – no Tallinā redzētās Žaka Ofenbaha operetes "Orfejs pazemē" zināmais igauņu diriģents Arvo Volmers pie Latvijas Nacionālās operas orķestra diriģenta pults. Toreiz viņš atstāja pieredzējuša meistara iespaidu, un Rīgā šis priekšstats palika nemainīgs, jo izrādes plūstošais temporitms, līdzsvarotie instrumentālo krāsu salikumi un dzīvīgo nianšu uzmirdzējumi liecināja, ka viesdiriģenta darbs ar orķestri devis kvalitatīvu rezultātu. Protams, Arvo Volmera repertuārs ir daudz plašāks par slavenākajām Pučīni un Ofenbaha partitūrām, un, aizsteidzoties priekšā noslēguma secinājumiem, šeit tikai piebildīšu, ka uz Latviju joprojām nav atvesta Erki Svena Tīra opera "Vallenbergs", kur no pirmizrādes nu jau tūlīt būs pagājuši divdesmit gadi.

Uz operas skatuves panākts formas slīpējums un ekscentrisku kostīmu klāsts.

Foto: Kristaps Kalns/Publicitātes

Tātad, vairāki no Džakomo Pučīni "Bohēmas" jauniestudējuma dalībniekiem ir nosaukti; operas inscenējumam uzrunāta režisore Laura Groza (programmā pieteikta kā LAURA), kura ar teicamiem panākumiem izveidojusi savu radošo komandu – tajā ietilpst franču scenogrāfs, gaismu un video mākslinieks Fabjēns Ledē, Latvijā dzimušais un ar Lielbritānijas modes arēnu saistītais kostīmu mākslinieks Fjodors Podgornijs un horeogrāfe Elza Leimane. Latvijas Nacionālās operas korim un Rīgas Doma zēnu korim šeit atkal doti ne tikai muzikāli, bet arī aktieriski uzdevumi, kas atkal īstenoti augstā līmenī; tas pats sakāms par septiņiem baleta māksliniekiem un Elzas Leimanes radīto kustību partitūru. Vēl kāda koša līnija izrādes muzikāli teatrālajā audumā – Katrīna Paula Felsberga Mizetes lomā kā vokāli un skatuviski kolorīts kontrasts Mimī tēlam. Un košu akcentu šajā "Bohēmas" iestudējumā netrūkst – atbilstoši operas skaņurakstam un režisores iecerēm šeit strādājuši gan epizodisko lomu tēlotāji, gan trīs Rūdolfa draugu atveidotāji – Daniils Pogoriless kā mūziķis Šonārs, Edgars Ošleja kā filozofs Kolēns un it īpaši Jānis Apeinis, kurš gleznotāja Marsela lomā kārtējo reizi iejuties atbilstoši sava talanta mērogam.

No Lauras Grozas iestudējumiem pēdējo mēnešu laikā redzēti vismaz trīs – "Zīda čūska", "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" un "Slepkavība Austrumu ekspresī". Tagad arī "Bohēma", kuras stilistiskie un konceptuālie raksturlielumi visvairāk līdzinās stāstam par Erkilu Puaro – arī uz operas skatuves panākts formas slīpējums, ekscentrisko kostīmu klāsts (kas, starp citu, kontrastē ar Rūdolfa un Mimī vienkāršajām drēbēm) neļauj atslābt publikas uzmanībai, tieši tāpat ar pienācīgu vērību izzīmētas tēlu emocionālās attiecības. Tomēr līdz pat izrādes beigām īsti nedodas rokā mākslinieciskais virsuzdevums – tas, ka operas otrā aina pilnībā bija veltīta karnevāliskai ņirboņai ar transpersonu Divainu un tās daudzajām variācijām, kur sarkastiskāks vērotājs droši vien saskatītu parodiju par Mētru Saberovu, Katrīnu Rudzīti un visiem pārējiem tenaniem, vēl nebūtu nekas tik dīvains, taču izrādes kopainas uztvere no režisores idejām manāmi pārvirzījās uz scenogrāfa un gaismu mākslinieka tiešām izcilo veikumu.

Un par šādu pārbīdi atsevišķu ilumināciju virzienā vēstīja vēl kāds spilgts motīvs – dejotāju kustības un tērpi, ko uzlūkoju kā Mimī nāves priekšvēstnešus, un tas savukārt raisīja asociāciju ķēdi ar Sergeja Eizenšteina filmu "Lai dzīvo Meksika!" ar tās struktūru, atsvešinātību un nāves eksotisko simboliku. Bez šaubām, absolūti brīvu un epizodisku asociāciju uzplaiksnījumu – galu galā uz tiešu jautājumu režisore atbildēja, ka ir redzējusi citas Eizenšteina filmas. Taču rezultāts līdz ar to bija likumsakarīgs – operas skumjais un aizkustinošais fināls man kā konsekventi antiromantiskam cilvēkam drīzāk lika pārdzīvot par ģeniāla kinorežisora nāvi izolācijā 50 gadu vecumā un daudzām neīstenotām iecerēm. Un neatkarīgi no personības mēroga par Aleksandru Rusteiķi – tas pats, par Vili Lapenieku – tas pats. Šķiet, ka 19. gadsimta "Ainu no bohēmas dzīves" pārnesumā uz mūsdienu pasauli kaut kas ir izkliedējies detaļās – lai gan pretstatā Nacionālā teātra "Zīda čūskai" Latvijas Nacionālās operas jauno "Bohēmas" iestudējumu vienalga droši varu ieteikt apmeklēt arī citiem.