Mūzikai ir spēks! Saruna ar operas solisti Zandu Švēdi

Sestdien, 18. jūlijā, noslēdzoties šī gada Jūrmalas festivālam, Dzintaru koncertzālē izskanēs tradicionālais Galā koncerts "Skaistākās operu ārijas", kurā uz vienas skatuves pulcēsies vieni no mūsu izcilākajiem opermūzikas solistiem – Zanda Švēde, Inna Kločko, Annija Kristiāna Ādamsone, Aleksandrs Antoņenko, Mārtiņš Šmaukstelis un Rihards Mačanovskis.

Kopā ar Jūrmalas festivāla orķestri diriģenta Mārtiņa Ozoliņa vadībā viņi klausītājiem piedāvās spilgtāko opermūzikas lappušu izlasi.

Krāšņā ceremonijā, kas notika Vidzemes koncertzālē "Cēsis" šī gada 6. martā, latviešu mecosoprānam, Frankfurtes operas solistei Zandai Švēdei nominācijā par izcilu sniegumu gada garumā tika pasniegta "Lielā mūzikas balva 2025". To saņemot, Zanda Švēde sacīja: "Man ir milzīgs prieks un milzīgs gods uzstāties Latvijā."

Jūs jau astoto sezonu strādājat Frankfurtes operā, bet jūsu balsi bieži dzirdam Latvijā. Kā jūs spējat savienot profesionālo darbību abās valstīs?

Z. Švēde: Pēdējos gados tiešām diezgan daudz ir iznācis būt Latvijā un dziedāt, un par to esmu ļoti lepna, Latvijas Nacionālo operu un baletu saucu par savām otrajām mājām. Šogad operu skaistākās melodijas jau ir nodziedātas Latvijas Nacionālās operas un baleta rīkotā Rīgas Operas festivāla Galā koncertā.

Sestdien Jūrmalas festivāla Galā koncertā koncertzālē "Dzintari" dziedāšu ārijas un duetus no klasiskā repertuāra un skatītāju iemīļotajām operām "Karmena", "Hofmaņa stāsti", "Adriāna Lekuvrēra", dziedāšu arī itāļu liriskās mīlas romances "Musica proibita".

Mans darbs Frankfurtes operā tiek saplānots katras sezonas sākumā, kad iepriekšējā gada beigās tiek iedots saraksts ar visām lomām un visiem datumiem. Es zinu, kad sāksies mēģinājumi un kad notiks izrādes. Ikdiena paiet, mācoties un izpildot kaut ko jaunu. Daudz strādāju kopā ar repetitoriem un apgūstot lomas. Jauniestudējumu mēģinājumos paiet sešas nedēļas – katru dienu no desmitiem līdz vieniem, pēc tam vakarā vai nu no sešiem līdz deviņiem, vai no septiņiem līdz desmitiem. Kad ir brīvie periodi un nav jāpiedalās Frankfurtes operas izrādēs, tad varu vienoties dziedāt, piemēram, Rīgā vai kur citur. Latvijas opera mani aicina uz atsevišķām izrādēm, un tas man vienmēr ir īpašs notikums.

Jūs vokālo izglītību ieguvāt Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, bet profesionālo meistarību pilnveidojāt ASV, Itālijā un Austrijā, tostarp prestižajā Sanfrancisko operas "Merola Opera Program" un "Adler Fellowship" programmās. Vai var teikt, ka katrai valstij ir sava vokālā skola un savs skatījums uz dziedāšanu?

Kad sāku mācīties Mūzikas akadēmijā, man jau bija 25 gadi un ļoti skaidra vīzija, ko es gribu. Gribēju mācīties dziedāt un pati meklēju iespējas braukt uz ārzemēm. Sajūta, ka esmu tik vēlu sākusi, mani steidzināja, bija jāpaspēj vairāk – vēl un vēl. Operu konkursiem pasaulē ir vecuma ierobežojumi, sievietēm tas ir 30 gadu vecums. Savos 25 gados, protams, es jau dziedāju, bet balss vēl tikai attīstījās, un līdz ar to visi lielie starptautiskie konkursi man pagājuši garām. Tagad es domāju, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, un pareizi vien ir, ka šajos konkursos man nebija lemts piedalīties.

Pēc otrā kursa Mūzikas akadēmijā pieteicos četru nedēļu programmai Itālijā, kas latviski skanētu "Maksā, lai dziedātu". Mani pieņēma. Tas bija nozīmīgi, jo tā bija mana pirmā pieredze ārpus Latvijas un turklāt, vērtīgi, ka tā bija tieši Itālija, jo arī pati itāļu valoda ir svarīga operas pasaulei.

Nākamajā vasarā es atradu programmu Ņujorkā, Manhetenā, pieteicos un mani apstiprināja, tiesa, šīs programmas organizētājiem tas ir bizness, tādēļ ļoti maz ir tādu, kurus nepieņem. Iestudējām interesantu, modernu izrādi – agrīnā baroka laika komponista Frančesko Kavalli operu "La Calisto", ko veidojām ar pasaules vides aktīvistu ideju nokrāsu. Tā bija mana pirmā pieredze modernajā režijā. Tajā pašā vasarā ar vecāku atbalstu aizbraucu mācīties uz dziedāšanas programmu Austrijā.

Katrā valstī mācības kaut kādā ziņā ir atšķirīgas. 

Latvijā trīs reizes nedēļā bija vokālās stundas, pasniedzējs mūs tā kā pieskatīja un palīdzēja uzbūvēt sajūtu, kā ir jādzied, kā sajust un atvērt balsi, kā panākt, lai balss strādātu. Savukārt ASV no mums prasīja milzīgu patstāvību, pašiem bija jāzina, ko mēs gribam un kāds mums katram ir skaņas ideāls. 

Tā bija patiesi intensīva treniņnometne, kur mācījāmies kopā ar daudziem un dažādiem dziedāšanas skolotājiem, koučiem un diriģentiem. Īsā laikā es saņēmu ļoti daudz informācijas, ļoti dažādus viedokļus par sevi un manu balsi, vokālo tehniku un manu personību. Šajā milzīgajā viedokļu daudzveidībā bija jāatrod, kurš tad ir tas mans pašas viedoklis. Atskatoties šķiet, ka Latvijā es to neatradu, pat nezinu, kurā brīdī tas būtu noticis, ja būtu palikusi mūsu valstī, katrā ziņā noteikti būtu ilgāks process, nekā tapt iemestam programmā, kur katru dienu tev saka kaut ko pavisam citu. Viens skolotājs ir sajūsmā, otrs pasaka, ka es jau neko nemākot...

Dziedāšanai un treniņiem arī ir robežas. Nevar taču nepārtraukti dziedāt piecas stundas no vietas. Balss vienlaikus ir gan instruments, gan ļoti trausls resurss. Kā jūs kontrolējat sava darba un mācību apjomu? Kā jūs atrodat līdzsvaru starp regulāriem treniņiem, izrādēm un balss saudzēšanu?

Dziedāšanā piedalās viss ķermenis. Ar vēdera muskuļiem ir jākontrolē diafragma un elpas plūdums; skaņa, protams, veidojas balss saitēm saskaroties un vibrējot, bet tā pastiprinās rezonatoros, kas ir galvā un krūtīs. Lai visu šo instrumentu uzbūvētu un panāktu pietiekamu kontroli, vajadzīgs ļoti ilgs darbs, turklāt daudzu gadu garumā.

Ja dziedātājam ir atbilstošs repertuārs, dziedāt var samērā ilgi, bet pēc intensīvām sesijām tomēr ir jābūt arī pienācīgai atpūtai. Tas ir kā maratona skrējējiem – ja noskriesi maratonu, nākamajā dienā to neatkārtosi. Lielā mērā pašam dziedātājam ir jāuzņemas atbildība, cik daudz var dziedāt un kad vajag atpūsties, tas jālīdzsvaro un jājūt. Ir mēģinājumi, kuros var lietot to, ko mēs saucam par marķēšanu, proti, kad nedziedam ar pilnu balsi, bet to pietaupām, piemēram, izrādēm.

Latvijā, Amerikā un Vācijā ir arodbiedrības, kas cīnās, lai dziedātājiem būtu atbilstoši apstākļi, lai mēģinājums nebūtu ilgāks par trim stundām, ka ir jābūt pauzēm un atpūtai. Tas ir ārkārtīgi būtiski, bet šī kārtība ne visur un ne vienmēr tiek ievērota. Pašam dziedātājam vien jābūt tam, kurš skatās līdzi – kur vajag sevi pietaupīt un kur var izšaut visu pulveri. Pats svarīgākais jau ir izrādes.

Par jūsu balsi esmu dzirdējusi daudz krāšņu epitetu un salīdzinājumu. "Latvijas Radio 3" programmas "Klasika" direktore Gunda Vaivode Latvijas Sabiedriskajā medijā rakstīja: "Mecosoprāns ar samteņu silto nokrāsu, ļoti silta, kupla un skanīga balss." Kāds ir mecosoprāna raksturs un misija mūzikas darbos?

Ar balss tipu piedzimst. Pati balss parāda, kādā diapazonā tā visērtāk jūtas, kādas ir balss krāsas. Balsu tipi ir ļoti niansēti, tās tumšākās balsis ir mecosoprāni un alti. Soprāni vairāk ir ar gaišākām nokrāsām. Mecosoprāns ir dramatisks un lirisks.

Operdziedātāji nesāk trenēties agrāk par 16 gadu vecumu, jo pirms tam balsij tas fizioloģiski drīzāk nodarītu pāri, nevis palīdzētu, operdziedātāja balsij svarīgs ir briedums. Dziedāt, protams, var sākt agrāk, bet ne trenēties par operdziedātāju.

Uz skatuves mecosoprānus parasti iedala pavedinātājās, raganās, mātēs, sievietēs ar spēcīgu raksturu un dziļu emocionalitāti. Soprānu balsis ir meitenīgākas, mecosoprāns ir nobriedušāks. Ir tāds mīts, ka mecosoprāni arī raksturā esot mierīgāki nekā soprāni, jo viņiem nav tik daudz jāuztraucas par augšējām notīm, bet arī mecosoprāni dzied augstās notis un uztraucas.

Visām sieviešu balsīm zelta gadi ir starp 30 un 50 gadu vecumu, jo augstāka balss, jo ātrāk tā noveco. Pēc tam augstākas balsis bieži pārkvalificējas uz diapazonā zemāku repertuāru, bet vispārināt ir ļoti grūti. Katram dziedātājam ir individuāla attīstība un briedums, arī novecošana katru skar citādi.

Kuri ir tie faktori vai notikumi, kas var ietekmēt balss izmaiņas?

Grūti pateikt, vai mana balss izmainījās pēc bērnu piedzimšanas vai arī es vienkārši kļuvu vecāka – nobrieda mans ķermenis un mana balss, bet pēc bērniem balss diapazons paplašinājās. Es esmu priecīga, ka pēc katra bērna piedzimšanas esmu atsākusi dziedāt, un vislielākās pārmaiņas nesa pirmā grūtniecība, jo tad nemaz nezināju, kā būs pēc tam. Protams, ķermenis vairs nejutās kā pirms bērniņa, viss bija citādi. Tagad no jauna esmu atradusi, kā to visu kontrolēt, lai liktu ķermenim un balsij strādāt tā, kā es to gribu, nevis tā, kā to grib balss. Tas ir darbs.

Balss, tāpat kā viss ķermenis, noveco. Mūsdienās populāri ir vingrot un stiprināt muskuļus, un, iespējams, tas varētu palīdzēt ilgāk palikt jaunai arī balsij, ne tikai ķermenim vien.

Tas ir fantastiski, ka Latvijā solistiem ir izdienas pensijas! Vācijā tādu nav. Ja vecuma dēļ parādās kādas vokālas problēmas, Vācijā ir jāmaina profesija un parasti operā tiek piedāvāts kāds cits darbs un citas iespējas, piemēram, strādāt par izrāžu vadītāju vai, ja ir atbilstošas spējas un prasmes, kādā citā amatā.

Opera kļūst modernāka, tomēr neizzūd arī klasiskie iestudējumi. Ko publika par to varētu domāt? Kādā virzienā attīstās opera?

Uz operu nāk nobriedušāki cilvēki, kas meklē ko vairāk nekā vieglu izklaidi. Raksturīgi, ka Amerikā vecāka gadagājuma auditorija grib redzēt klasiskus iestudējumus, viņus neinteresē inovācijas. Vācijā atkal viss ir moderns – opera mūsdienīgi mēģina uzrunāt mūsdienu cilvēku, arī man pašai šī modernā pieeja ir tuvāka. Turklāt modernie iestudējumi ir mainījušies, vairs nenotiek tā, kā pirms pāris gadu desmitiem, kad, lai tikai šokētu publiku, uz skatuves lika pat tualetes podus. Manuprāt, mūsdienu skatītājs, vērojot klasisko iestudējumu milzīgās parūkas un kleitas, to visu nespēj asociēt ar sevi, ar savu dzīvi un savām attiecībām. Tiesa, klasiskie operas iestudējumi mēģina mums pastāstīt par to visu, tomēr – jo klasiskās operas iestudējums ir modernāks, tīrāks un darbības vide tuvāka mūsdienīgai, jo vieglāk skatītājs var sevi atpazīt un viņam var rasties pārdomas. Domāju, ka tikai šādi opera var turpināt dzīvot, attīstīties un uzrunāt šodienas skatītāju.

Jūs dziedat ļoti daudz un dažādu mūziku, dziedat operā, solo un koncertprogrammās, dziedat vokāli simfoniskus opusus, kamermūziku, liriku. Paraksturojiet sevi šajā daudzveidībā!

Es nevaru pateikt, kas man ir tuvākais. Es zinu, ka man ļoti patīk izpildīt vokāli simfonisko mūziku ar dzīvo orķestri. Iznākt, stāvēt un dziedāt orķestrim vai nu pa vidu, vai priekšā, un man ļoti patīk un liekas pacilājoši sajust lielās, dzīvās skaņas vibrācijas tieši aiz muguras, sajust, ka esmu daļa no orķestra.

Mūzika – tas ir tāds spēks! Cilvēki nāk un klausās, ko mēs izpildām. Daudzi no koncerta aiziet prom ar kaut ko jaunu savā sirdī, un ko tādu nevar iegūt nekur citur. Un tas ir būtiski, ka mēs turpinām to darīt un atskaņot, liekot cilvēkiem sajust to, kas ir ārpus ikdienas, to, kas mūs var pabarot līdzās visam, kas notiek apkārt.

Atceros Gustava Mālera Otro simfoniju, ko izpildīju Rīgā, vai Gustava Mālera vokāli simfonisko ciklu "Dziesma par zemi" pirms vairākiem gadiem Jūrmalā. Dziedot Liepājā Arnolda Šēnberga "Gurres dziesmas", orķestris bija milzīgs – 120 cilvēki uz skatuves un vēl koris, un es biju daļa no tā – tas ir ārkārtīgi saviļņojoši.

Opera ir visu mākslu savienojums vienā – vizuālā māksla, arhitektūra, tērpu dizains… arī lietišķā māksla. Dzīvā mūzika ir vienīgā, kur fiziski un emocionāli var sajust skaņas vibrācijas, un šo sajūtu nevar iegūt nekur citur kā tikai zālē, kur ir dzīvā skaņa, dzīvā mūzika un dzīvā balss.