Guna Roze: Jūs, sīkie, netraucējat!

Vēl nekad kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas tik klaji nav demonstrēta varas iedomība: "Mēs, lielie, darām, jūs, sīkie, netraucējiet!" Tāda sarkastiska "es palikšu savā vietā, jūs paliekat savējās" izspēle. Ar varu domāju ne tikai Saeimu un ministru kabinetus, bet arī kapitālsabiedrību, pašvaldību un pat nevalstisko organizāciju vadītāju attieksmi. Tomēr ne viss vienmēr ir tā, kā pirmajā brīdī izskatās.

Uz pauzes nolikta speciālā operācija "Latvijas Televīziju" un "Latvijas Radio" samīcīt kopā vieglāk pārvaldāmā medijā ar nosaukumu "lsm" (Latvijas sabiedriskais medijs). Procesa pārtraukšana izdevusies, pateicoties aktīviem žurnālistu protestiem un arī prasmei runāt par neērtiem jautājumiem ar "valdniekiem", kas trenēti nerunāt. LTV un LR darbinieki uzsver, ka vēl nekad šo mediju vēsturē nav bijis tā, ka valde vispār neieklausās darbiniekos. Otra puse šos pārmetumus noliedz, jo esot taču bijuši mēģinājumi plānot sarunas. Bet vai runāšana par to, ka jāsarunājas, ir saruna?

Guna Roze, rakstniece, publiciste.

Foto: No personiskā arhīva

Apvienošanas cēlo mērķi skaidri pauž gan valdes augstprātīgā izturēšanās, gan jaunā zīmola pamatkrāsa, kas atgādina vienīgi sarkano karogu, gan mazie burti logotipā (tātad arī Latvija ar mazo), gan veids, kā jaunā zīmola ieviešana tiek īstenota. Tik vardarbīgi, ka, vienurīt televīzijas cilvēki pamanīja, ka virs galvenās ieejas noņemts lielais uzraksts "Latvijas Televīzija" un no ēkas priekšas organizācijas karogi. Nepārprotams šāviens mugurā tumsas aizsegā, ko īsteno vadība "ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi stratēģiskajā vadībā, organizāciju attīstībā un uzņēmējdarbības attīstībā" (citāts no "lsm.lv"/vadība). Taktiku uzbrukt naktī jau piekto gadu īsteno arī sarkanā karoga valsts. Tikmēr "lsm" valde un algotie sarunu "vedēji" mierina: tas taču tikai nosaukums! Arī iebrukumu Ukrainā tās organizētājs dēvēja tikai par "speciālu operāciju"...

Pirmajā brīdī līdzīgs rādās arī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra skandāls saistībā ar kultūras ministra rīkojumu, kas aizliedz teātrim izmantot krievu valodu publiskajā saziņā ar sabiedrību un digitālajā vidē. Sabiedrības pirmā reakcija ir: "Valoda taču nav vainīga!" Otru argumentu – "arī šā teātra skatītāji ir nodokļu maksātāji" – aktīvi izmanto gan daļa sabiedrības, gan teātra vadība.

Šeit ir vērts pievērst uzmanību būtiskākajam. Čehova teātris atrodas Latvijas Republikas Kultūras ministrijas uzraudzībā un saņem regulāras valsts budžeta dotācijas. Ja Latvijā vienīgā valsts valoda ir latviešu valoda, kāpēc lai kādai valsts uzturētai iestādei ļautu publiskajā telpā ignorēt tās stiprināšanu? Jo vairāk tāpēc, ka teātra vadības attieksme izšķirošos brīžos nav demonstrējusi skaidru lojalitāti mūsu valstij.

Kad režisors Intars Rešetins 2022. gada maijā aicināja teātri ieņemt nepārprotamu pozīciju un ar muzikālu priekšnesumu piedalīties gājienā pret padomju mantojumu, teātra direktore Dana Bjorka lēmumu neiesaistīties pamatoja ar bažām, ka ne viss kolektīvs ir vienots, un arī teātra skatītājs šādai politiskai deklarācijai vēl nav nobriedis. Kultūrpolitikas kontekstā te jārunā par morālo atbildību: nav taisnīgi sagaidīt pilnvērtīgu finansējumu no valsts budžeta, ja kritiskā vēstures pagrieziena punktā teātra vadība, lai tikai neizsauktu savas auditorijas nepatiku, izvēlas distancēties no valsts pamatnācijas vērtībām. Brīdī, kad situācija prasa skaidru izvēli, mēģinājums izpatikt pretvalstiski noskaņotai auditorijai uz Latvijas pamatiedzīvotāju rēķina liecina par divkosīgu attieksmi pret valsts sniegto atbalstu.

Ja teātra skatītāji un pat daļa kolektīva izvēlas distancēties no valsts pamatvērtībām, institūcijai ir visas iespējas un arī tiesības turpināt darbību par saviem un savu atbalstītāju līdzekļiem. Pasaulē ir simtiem piemēru, ka minoritāšu kultūras saglabāšana un pat politiskā darbība svešā mītnes zemē ir pilnībā iespējama uz pašas kopienas pleciem, nepieprasot vietējās valsts budžeta dotācijas. ASV kopš 1955. gada iznāk latviešu literatūras un kultūras žurnāls "Jaunā Gaita"; Lielbritānijā, ASV, Kanādā, Vācijā, Austrālijā un Zviedrijā joprojām darbojas organizācija "Daugavas vanagi", kas rūpējas par latviešu valodas un tradīciju saglabāšanu ārpus Latvijas. Viņi visi ir savu mītnes zemju nodokļu maksātāji, taču savu patriotismu nekad nav mēģinājuši uzspiest kā pienākumu citu valstu nodokļu maksātāju makiem.