Izdevīgais atkritumu tūrisms. 2. daļa. Latviešu atkritumi silda lietuviešus

Publikācijas pirmajā daļā ("Latvijas Avīzes" 16. jūnija numurs) pievērsām uzmanību faktam, ka ik gadu no Latvijas uz Lietuvu ceļo vairāk nekā 120 000 tonnu atkritumu. Papētot atkritumu tūrismu, "Latvijas Avīze" noskaidroja, ka uzņēmēji ne vienu vien Lietuvas robežu šķērsojošo atkritumu kravu "zīmē" uz papīra un tā nesasniedz tai norādīto mērķi.

Pārstrādei domātā bieži vien tiek sadedzināta. Atšķirīgā atkritumu apsaimniekošanas sistēma un tās kontrole radījusi iespēju uzņēmējiem nopelnīt. Piemēram, saņemtā maksa par it kā pārstrādātu, bet patiesībā sadedzinātu vienu tonnu atkritumu ir divi trīs simti eiro. "Latvijas Avīze" turpina vērtēt atkritumu plūsmas starp Lietuvu un Latviju. Šoreiz par to, kāds labums iedzīvotājiem no šāda atkritumu tūrisma.

Būtiski lielāks atkritumu eksports no Latvijas uz Lietuvu salīdzinājumā ar importu skaidrojams ar mūsu dienvidu kaimiņvalstī uzbūvētajām atkritumu pārstrādes rūpnīcām. Latvijā pārstrādā vien plastmasu, Lietuvā papīru, kartonu, stiklu un arī plastmasu. Lietuvā uzbūvēto trīs atkritumu reģenerācijas rūpnīcu (Klaipēdā, Kauņā un Viļņā) darbība īstermiņā nodrošina iedzīvotājiem mazāku maksājumu par atkritumu apsaimniekošanu nekā Latvijā, tomēr ne ilgtermiņā, par ko mūsu dienvidu kaimiņvalsts saņēmusi Eiropas Komisijas brīdinājumu. Komisija Lietuvu brīdināja par riskiem nesasniegt atkritumu pārstrādes mērķus. 2035. gadā visām ES dalībvalstīm, toskait Lietuvai, ir jāpārstrādā 65 procenti sadzīves atkritumu.

Viļņā lētāk

"Vienas daudzdzīvokļu namā aptuveni 60 kvadrātmetrus lielu mājokļa platību apdzīvojošas mājsaimniecības maksājums par atkritumiem gada laikā nepārsniedz 85 eiro. Tātad aptuveni septiņus eiro mēnesī. Norēķināties var pēc izvēles – ar vienu vai vairākiem maksājumiem. Atkritumu maksu rēķinām pēc kvadrātmetriem tāpēc, ka cilvēki migrē – viņi ir pierakstīti vienā pašvaldībā, tomēr dzīvo citviet. Ar iepriekš nosaukto aprēķinu kārtību ir apmierināti 99 procenti Viļņas iedzīvotāju. Piesārņojuma nodevas (tā Lietuvā dēvē maksu par atkritumu apsaimniekošanu. – Red.) maksājumu kavētā summa ir 0,4 procenti. Līdzīgi kā par siltumu, noteiktas cilvēku grupas var saņemt atkritumu apsaimniekošanas maksas atlaidi, tomēr šo iespēju tikpat kā neizmanto," Viļņas pilsētas domē mums stāsta pilsētas Enerģētikas departamenta (uzrauga atkritumu apsaimniekošanas nozari) direktors Daliuss Krinicks.

Cik par līdzīgas dzīvojamās platības apsaimniekošanu maksā Rīgā? Anita Rubene, Rīgas valstspilsētas pašvaldības Mājokļu un vides departamenta Vides pārvaldes Atkritumu apsaimniekošanas uzraudzības nodaļas eksperte atzīst – šādas informācijas pašvaldībai neesot. 

"Turklāt maksājuma summa ir tieši atkarīga no tā, cik aktīvi šādā namā tiek šķiroti atkritumi un vai nešķirotu sadzīves atkritumu konteineru tilpums un izvešanas biežums ir pielāgots atbilstoši radīto atkritumu daudzumam," 

teic A. Rubene. Svarīgs ir arī mājsaimniecībā dzīvojošo cilvēku daudzums.

Aptaujāto kolēģu, radu un draugu stāstītais liek secināt – atkritumu apsaimniekošanas maksai Rīgas apkaimēs ir lielas atšķirības. Lūk, daži piemēri. Teikas rajonā divu cilvēku mājsaimniecība, dzīvojamā platība 60 m2, ik mēnesi maksā aptuveni 11 eiro. Purvciemā divu cilvēku mājsaimniecība, kas dzīvo 48,5 m2 plašā divistabu dzīvoklī, maijā par atkritumu apsaimniekošanu piecstāvu daudzdzīvokļu namā maksāja 23,37 eiro (maksā iekļauta maksa par lielgabarīta atkritumu izvešanu agrākajos mēnešos). Pļavniekos viena cilvēka mājsaimniecība deviņstāvu namā (dzīvojamā platība 61 m2) par atkritumu apsaimniekošanu maijā maksāja 13,06 eiro (maksājumā iekļauta arī maksa par lielgabarīta atkritumu vešanu).

Latgales priekšpilsētā Latgales ielā divu cilvēku mājsaimniecība, kas mīt 40 m2 platībā, par maija mēnesi samaksājusi vien 2,77 eiro. Netālu Zilupes ielā vairāk nekā 50 m2 dzīvojošā divu rīdzinieku mājsaimniecībai aizvadītā mēneša maksājums arī bija tuvu 11 eiro. Par atkritumu apsaimniekošanu vienistabas dzīvokļa (dzīvojamā platība 34,3 m2, 12 stāvu nams) viena cilvēka mājsaimniecība Kojusalas ielā Latgales priekšpilsētā pēdējo piecu mēnešu laikā maksāja aptuveni tikpat, cik mājsaimniecība par 60 m2 plašu mājokli Viļņā. Rīgas Ziemeļu priekšpilsētā Ganību dambī divu cilvēku mājsaimniecība (mājokļa dzīvojamā platība 53 m2), kopš šā gada sākuma par atkritumu apsaimniekošanu ik mēnesi maksāja 14 līdz 15 eiro.

Nozares eksperti atzīst, ka, plašākā tvērumā vērtējot, maksa par atkritumu apsaimniekošanu daudzdzīvokļu mājā Latvijas galvaspilsētā ir būtiski augstāka nekā Viļņā. Vai par to vajadzētu priecāties?

Vai lētāk ir labāk?

Atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma SIA "Eco Baltia vide" (uzņēmums darbojas arī Lietuvā) valdes priekšsēdētājs Jānis Aizbalts uzsver – Lietuvas apsaimniekošanas modelis no Latvijas izveidotās kārtības ir atšķirīgs ar šādiem diviem būtiskiem nosacījumiem. Lietuvā savāktie atkritumi pieder pašvaldībai un tā nosaka maksu (piesārņojuma nodevu) par atkritumu apsaimniekošanu. "Lietuvā pašvaldība izdomā tās teritorijā dzīvojošo cilvēku atkritumu normu. Tātad nosaka, cik daudz cilvēkiem ir jāražo atkritumu. Šī "norma" nav atkarīga no cilvēku iesaistes šķirošanā un tās efektivitātē. Latvijā atkritumu apsaimniekotājiem un iedzīvotājiem ir lielāka izvēle konteineru pasūtīšanā, to ietilpības izvēlē un arī atkritumu izvešanas biežuma noteikšanā. Lietuvā par iepriekš nosauktajiem nosacījumiem lemj pašvaldība," stāsta J. Aizbalts.

Lietuva 2023. gadā ir saņēmusi Eiropas Komisijas brīdinājumu par risku nesasniegt 2025. gada sadzīves atkritumu pārstrādes mērķi (55%). Mērķu nesasniegšana nozīmē sankciju piemērošanu. 

"Latvija šajā Eiropas Komisijas reitingā atrodas augstāk nekā Lietuva, mūsu valstij šāda brīdinājuma nav. Lietuvā atkritumus šķiro maz, pašvaldība saņem savu piesārņojuma nodokļa maksājumu un veido "vidējo slimnīcas temperatūru". Ja esi zaļi domājošs – pērc, skrien, šķiro šķirošanas laukumā. 

Tiesību prasīt pašam konteineru pie savas mājas lietuviešiem nav," mūsu sistēmas priekšrocības pamato J. Aizbalts.

Viļņā cilvēki nepiekrīt

Viļņā nejauši uz ielas satiktā lietuvietes Marijas un latvieša Aleksandra ģimene (Viļņā dzīvo septiņus gadus) Aizbalta secinājumiem par Latvijas modeļa priekšrocību nepiekrīt un uzskata, ka Lietuvas atkritumu apsaimniekošana ir cilvēkiem draudzīgāka nekā Latvijā. "Mēs varam salīdzināt tāpēc, ka esam dzīvojuši gan Rīgā, gan arī Viļņā. Rīgā mums vajadzēja atbrīvoties no lielgabarīta atkritumiem, tās bija nederīgas mēbeles. Šāds pakalpojums Latvijas galvaspilsētā ir vien par maksu. Bijām vīlušies tāpēc, ka Viļņā lielgabarīta atkritumus vienreiz gadā atkritumu šķirošanas laukumā var nodot bez maksas. Mēs ģimenē šķirojam arī pārtikas atkritumus. Viļņas pašvaldība šim mērķim bez maksas izdala īpašus traukus un arī oranžas krāsas maisiņus, kas nopērkami lielveikalos. Patīkami. Latvijā šādu Rīgas pašvaldības ieinteresētību nejutām," tā Marija.

Lietuvietes Marijas un latvieša Aleksandra ģimenē uzskata, ka atkritumu apsaimniekošana Viļņā ir augstākā līmenī nekā Rīgā, kur lielgabarīta atkritumu nodošana ir maksas pakalpojums un pašvaldība ar praktiski izmantojamiem rīkiem neatbalsta rīdziniekus.

Foto: Dainis Bušmanis / Latvijas Mediji

Rīgas domes atkritumu apsaimniekošanas eksperte A. Rubene apstiprināja, ka Latvijas galvaspilsētā liela izmēra atkritumus bez maksas nodot nevar. "Patlaban Rīgā liela izmēra atkritumu nodošanai ir pieejams viens šķiroto atkritumu savākšanas laukums. Tas pieder atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumam SIA "Clean R". Šajā laukumā liela izmēra atkritumus var nodot par maksu, kas atbilst nešķirotu sadzīves atkritumu maksai," tā A. Rubene. Diezgan izaicinoši. Visiem aptuveni 600 000 rīdziniekiem viens šķiroto atkritumu savākšanas laukums! Tikpat, cik Latvijas mazpilsētās, piemēram, Preiļos ar 5700 cilvēkiem un Alojā ar 1000 iedzīvotājiem. Lūk, salīdziniet. Viens atkritumu šķirošanas laukums ir arī Daugavpilī, kur dzīvo 78 000 cilvēku. Valmierā ar aptuveni 24 000 cilvēku ir divi atkritumu šķirošanas laukumi, Liepājā ar 67 000 iedzīvotāju arī divi, bet Jelgavā, kur dzīvo 60 000 cilvēku, darbojas trīs atkritumu šķirošanas laukumi.

Tomēr kaimiņvalstī kontroles mehānismi daudzu smagu fiksētu pārkāpumu dēļ (atkritumu apglabāšana karjeros, mežā, aiz rokas pieķerti pārkāpēji, kas zīmēja papīrus par neesošu pārstrādi) ir izveidoti daudz striktāki nekā Latvijā. "Līdzībās ļoti primitīvi runājot, Latvijā par pārkāpumu var pakratīt pirkstu, bet Lietuvā par to pašu pārkāpumu var piespriest cietumsodu. Mēs esam atkritumu apsaimniekošanas operators gan Latvijā, gan arī Lietuvā un ļoti labi apzināmies, ka sodāmības iespēja Lietuvā ir par kārtu stingrāka nekā Latvijā. Lietuvā operatoram, ja viņš bez reģistrēšanas vestu atkritumus uz Latviju, draudētu cietumsods," teic SIA "Eco Baltia" valdes priekšsēdētājs.

Apglabāšana divas reizes dārgāka

Sūtot nešķirotos un citus sadzīves atkritumus dedzināšanai, izdevumi par vienu tonnu patlaban Lietuvā ir no 80 līdz 90 eiro. Latvijā nevienas atkritumu reģenerācijas rūpnīcas nav, maksa par tikpat liela daudzuma mājsaimniecību sadzīves atkritumu nodošanu apglabāšanai ir no 130 līdz 180 eiro. "Mūsu tarifos atkritumu pēdējās pieturvietas sadaļa ir būtiski lielāka nekā Lietuvā. Tas arī ir vissvarīgākais iemesls atšķirīgajai maksai par atkritumu apsaimniekošanu Viļņā un Rīgā, Latvijā un Lietuvā. Un ir arī atklāti jāpasaka – jo vairāk mēs šķirojam, jo vairāk arī maksājam. 

Atkritumu apsaimniekošanas likumā ir teikts, ka šķirošana ir jānodrošina bez maksas un tā ir jāiekļauj nešķiroto atkritumu apsaimniekošanas tarifā. Iemesls ir šķirošanas konteineros mestā draza – materiāli, kuriem nav vērtības. Tos var vien dedzināt, kas arī rada mīnusus. 

Mēs Latvijā šķirojam daudz vairāk un daudz aktīvāk nekā lietuvieši. Lietuvas pašvaldības izvieto daudz mazāk šķirošanas konteineru. Rezultāts ir tāds, ka viņiem arī vajag mazāku kompensāciju caur nešķiroto sadzīves atkritumu maksu," secina J. Aizbalts.

Vēl viena ļoti būtiska atšķirība abās kaimiņvalstīs ir atkritumu plūsmu apsaimniekošanā, kur Latvija Lietuvu esot apsteigusi par kārtu. Latvijā pašvaldība atkritumu apsaimniekošanas iepirkumā iekļauj visu mājsaimniecībā radušos atkritumu plūsmu apsaimniekošanu. Tas nozīmē sadzīves atkritumu, bioloģisko atkritumu, iepakojuma apsaimniekošanu, arī lielgabarīta atkritumu izvešanu, elektronisko, tekstila un cita veida atkritumu apsaimniekošanu. Lietuvā katras atkritumu plūsmas apsaimniekošanai rīko atsevišķu iepirkumu. Var būt tā, ka Viļņā vienā ielā visus atkritumus apsaimnieko pieci operatori, tātad pēc dažāda veida atkritumiem ierodas pavisam piecu operatoru atšķirīgas mašīnas. Šāds modelis ļoti būtiski paplašina tirgu no konkurences skatpunkta – operatori bez pārtraukuma atrodas sīvā konkurences cīņā, tomēr, vērtējot no saimnieciskā skatpunkta, tiem ir lielāki naudas izdevumi citu materiālu apsaimniekošanai. "Finansiāli un no vides saudzēšanas skatpunkta tā ir neracionāla darbība, tomēr no konkurences skatpunkta vērtējot – pretēji. Iznāk, ka Lietuvā konkurence ir svarīgāka nekā vides saudzēšana un saimniecisks naudas izlietojums," secina J. Aizbalts.

Reģenerācija nemotivē šķirot?

Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijā (LASA) vērš uzmanību uz izmaiņām atkritumu apsaimniekošanā Igaunijā un Lietuvā, kas bija vērojamas pēc dedzināšanas rūpnīcu darbības sākšanas – mazinājās cilvēku un atkritumu apsaimniekotāju ieinteresētība šķirošanā un tātad arī pārstrādē. Kāpēc pūlēties, ja procesu var vienkāršot? "Gren" Klaipēdas atkritumu reģenerācijas rūpnīcā šo tendenci rosināja vērtēt plašā tvērumā.

Andrjuss Kasparavičs, "Gren Klaipeda" komunikācijas vadītājs, uzsver, ka sākums ir ģimenes, kurās bērni ir jāmāca darboties ar saprātīgu rotaļlietu daudzumu: "Ja to būs mazāk, tad mazāk būs arī atkritumu. Motivācija nozīmē paskaidrošanu, kāpēc ir vajadzīga šķirošana. Un tā ir jāapgūst ģimenē. Ja pareizi šķiro, tad atkritumu plūsma virzīsies pareizā virzienā."

"Gren Klaipeda" komunikācijas vadītājs Andrjuss Kasparavičs.

Foto: Dainis Bušmanis / Latvijas Mediji

A. Kasparavičs par piemēru nosauc Zviedrijas izglītības modeli vispārizglītojošajās skolās, kur mācību programmā ir iekļauti vingrinājumi par pareizu atkritumu šķirošanu. Eksperts vērš uzmanību, ka no nešķirotajiem sadzīves atkritumiem uz šķirošanas līnijas Lietuvā atšķiro vien pusotru procentu pārstrādei derīgu produktu. Iemesls ir bioloģisko un citu atkritumu piejaukums, kas, piemēram, papīru vai plastmasu sasmērē un padara par pārstrādei nepiemērotu. Vien pusotra procenta īpatsvars pārstrādei derīgo atkritumu liek apšaubīt šķirošanas līniju izmantošanu, mērķtiecīgāk esot nešķirotos atkritumus uzreiz vest uz dedzināšanu.

Tomēr atkritumu šķirošanā nedrīkstot būt pārspīlējumu. Kasparavičs atgādina Norvēģijas piemēru. Šī valsts savulaik ieviesa 25 atkritumu veidu šķirošanu un izvietoja 25 dažādus konteinerus. Secinājums bija – pārāk daudz! Norvēģi apjuka, nezināja, kā rīkoties. Patlaban Norvēģija ir atgriezusies pie pieciem sešiem konteineriem. "Ir jāsaprot – varam izglītot cilvēkus, cik daudz vien vēlamies, tas ir pareizais darbības virziens, tomēr aptuveni ceturto daļu sabiedrības nekad neinteresēs atkritumi. Tāpēc, ka atkritumi ir atkritumi! Cilvēki, kuriem tie ir svarīgi, vienmēr šķiros pareizi, pārējie tos metīs, kur pagadās," uzsver "Gren Klaipeda" eksperts.

"Gren" pārstāvji intervijā uzsver – ja vien materiālu ir iespējams pārstrādāt, to vajag darīt. Pārstrādei esot jābūt sabiedrības mērķim, tomēr vienlaikus atkritumu dedzināšanas uzņēmumi tiekot galā ar to, kas nav pārstrādājams. "Gren" Klaipēdas rūpnīcā uzsver – no vienas tonnas atkritumu sadedzināšanas iegūst mazliet vairāk enerģijas nekā no vienas tonnas šķeldas. Aprēķināts, ka no vienas tonnas sadedzinātu atkritumu iegūst enerģiju, kuras pietiek 60 m2 plaša mājokļa apsildīšanai un elektroenerģijas patēriņam vienu mēnesi. Rezultātā iznāk, ka, sadedzinot no Latvijas uz Lietuvu eksportētos atkritumus (arī pārstrādei domātos), kaimiņvalsts iedzīvotāji iegūst lētākus siltumtarifus. No mūsu atkritumiem iegūtās enerģijas lietuvieši sildās.

Klaipēdā 2013. gadā darbību sākusī "Gren" atkritumu reģenerācijas rūpnīca gada laikā kļūst par pēdējo pieturvietu aptuveni 270 000 tonnām atkritumu. No tiem ražo pilsētā vislētāko siltumu un arī elektronenerģiju.

Foto: Dainis Bušmanis / Latvijas Mediji

Vai plūsma uz Lietuvu apsīks?

Ik dienu no Latvijas uz Lietuvu ved vidēji 330 tonnas atkritumu. Iepriekš nosaukto daudzumu pārvadā vismaz 14 kravas vilcēji. Vairāki uzņēmumi gatavojas arī Latvijā būvēt atkritumu reģenerācijas rūpnīcu. Vai šī rūpnīca pēc darbības sākšanas mainīs atkritumu plūsmas uz citām valstīm, toskait uz Lietuvu?

Latvijas Valsts vides dienesta (VVD) Atkritumu aprites departamenta direktors Atis Treijs uzsver: atkritumu reģenerācijas rūpnīca Latvijai ir vajadzīga. Pēdējos gados būtiski, par 10 līdz 15 procentiem ik gadu, mazinājies atkritumu poligonos apglabātās drazas daudzums, bet tas esot saistīts ar bioloģisko atkritumu atšķirošanu pirms diviem gadiem. "Šo kompostu nav kur izmantot. Daļu tehniskā komposta izmanto atkritumu poligonos atkritumu kalna pārklāšanai," stāsta VVD ierēdnis. Beigu beigās liela daļa komposta tāpat nonākot atkritumu kalnā.

A. Treijs vērš uzmanību uz citu ES dalībvalstu pieredzi. Un tā rādot, ka desmit procentu apglabāto sadzīves atkritumu īpatsvaru bez reģenerācijas iekārtām siltuma un elektroenerģijas ražošanai Latvija diemžēl nākamo desmit gadu laikā sasniegt nevarēs. "Nav tādas tehnoloģijas, un nav indikāciju, ka būs. Lietuvā un Igaunijā šis 2035. gada apglabāšanas mērķis ir sasniegts. Kāpēc tā? Šajās valstīs darbojas atkritumu dedzināšanas iekārtas. Valstis, kurās šīs iekārtas nav uzstādītas, atrodas tālu no mūsu aplūkotā mērķa. Reģenerācija neskaitās pārstrāde. Savukārt valstīs, kur darbina reģenerācijas iekārtas, nereti izaicinājums ir atkritumu pārstrādes mērķu sasniegšana," teic VVD Atkritumu aprites departamenta direktors.

Attēlā redzamie izdedži veido aptuveni ceturto daļu no sadedzinātās atkritumu masas. Izdedžus izmanto veloceliņu, autostāvvietu un citu objektu būvniecībā.

Foto: Dainis Bušmanis / Latvijas Mediji

Patlaban par katru nepārstrādāto plastmasas kilogramu Latvija maksā soda naudu, kas ir būtiski mazāka nekā agrāk, tomēr aizvien liela – seši septiņi miljoni eiro gadā. Tātad, izpildot saistības par 65% sadzīves atkritumu pārstrādi un 10% īpatsvara apglabāšanu, paliek vēl 25% sadzīves atkritumu. Daudzuma izteiksmē tās ir aptuveni 200 000 tonnas atkritumu.

"Ja Latvijai nebūs savas atkritumu reģenerācijas iekārtas, risinājums būs jāmeklē atkritumu eksportā uz Lietuvu un uz Igauniju. Abas iepriekš nosauktās valstis atkritumu pieņemšanai no citām valstīm piemēro kvotas. Tās palielina, varam "izdzīvot", tomēr saprotot, ka tirgus ir svārstīgs un pašiem savas reģenerācijas iekārtas nav, kādā brīdī var veidoties nevēlama situācija un materiāli būs jāapglabā," nākotnes situāciju modelē A. Treijs.

"Latvijas Avīzē" jau stāstījām, ka Lietuvā no Latvijas nonāk galvenokārt pārstrādājamie atkritumi – papīrs, kartons, stikls un citi atkritumu veidi, tāpēc arī pēc atkritumu reģenerācijas rūpnīcas uzbūvēšanas plūsma no Latvijas, visticamāk, neapsīks. Jācer, ka apsīks nereģistrēto atkritumu plūsma, kuras piemērus aplūkojām "Latvijas Avīzes" 16. jūnija numurā. Ja vien neiemācīsimies mazāk ražot atkritumu. Pašlaik starp Latviju un Lietuvu pastāvošais atkritumu tūrisms ir izdevīgāks kaimiņvalsts uzņēmējiem un iedzīvotājiem.