In memoriam. Dižozola gadskārtās ierakstītais mūžs; Guntis Eniņš (18.06.1933.– 8.06.2026.)

Ozollapu plaukšanas laiks atnesa satraucošas ziņas no Dobeles. Tur pēdējos divdesmit piecus gadus savu mājvietu bija radis dižais Latvijas dabas bagātību apzinātājs un sargātājs Guntis Eniņš, kuram nu īsi pirms 93. dzimšanas dienas bija nopietni sašķobījusies veselība. Satikties ar Gunti vēl steidza daudzi viņa domubiedri, dabas vērtību saglabāšanā ieguldītā darba novērtētāji, bet visi nepaspēja...

Ieraudzīt neparasto

“Guntis Eniņš prata ieraudzīt neparasto šķietami ikdienišķajā – dižkokos, alās, avotos, akmeņos un ainavās –, stāstot par tiem ar atklājēja entuziasmu, aizrautīga ceļotāja sajūsmu, teju zinānisku pedantismu. Viņa grāmatas iedvesmoja iepazīt savu zemi dziļāk, vērīgāk un ar lielāku cieņu izturēties pret dabas un kultūras mantojumu,” atvadu vārdos uzsver izdevniecība “Latvijas Mediji”, kurā tika izdotas pēdējās četras no pavisam deviņām Eniņa grāmatām: “100 dižākie un svētākie” (2008), “Nezināmā Latvija” (2015), “Koki mājas nepamet” (2017) un “Latvijas dabas brīnumi” (2019).

Gunta Eniņa bērnība saistās ar Dzelzavu tagadējā Madonas novadā. Līdz skolas gaitu sākumam viņš dzīvojis “Ķonānos” pie mammas māsas Antonijas, kuru iesaucis par Lielo mammu. Viņa pārliecinājusi Gunta vecākus, ka mazam bērnam labāka dzīve būs svaigā gaisā laukos, nevis pilsētā uz akmeņiem. Tur arī dzimusi mīlestība pret dabu un vēlme to izpētīt dziļāk.

Misija izglābt un atbrīvot

“Tā nebija izrādīšanās, es no tiesas gribēju izglābt, atbrīvot dižkokus. Vēlāk manai iniciatīvai sekoja Imants Ziedonis ar domubiedriem. Visi kopā rīkojām talkas, dažādus pasākumus. Savulaik panācu dižkoku, pārsvarā ozolu, spridzināšanas pārtraukšanu, jo pēc manā rīcībā esošām ziņām, padomju gados katru gadu šādā veidā iznīcināja ap tūkstoti koku,” pirms trim gadiem intervijā man sacīja Guntis Jānis Eniņš, kas pēc pirmās profesijas bija inženieris. To otro, kristīto vārdu viņš nekad nepieminēja, jo Latvijā Jāņu jau tāpat ir ļoti daudz, bet Guntis Eniņš – viens vienīgais. Un arī pulksteni viņš uz rokas nēsāja citādi – ar ciparnīcu uz leju –, lai laiks piederētu tikai viņam.

“Guntis bija viens no Latvijas dižākajiem ozoliem – savā mīlestībā pret dzimto zemi un tās dabas un vēstures vērtībām. Lai gan viņa pamata darbarīks bija mērlente, ar kuru tika mērīts viss – koki, akmeņi, alas, klintis, avoti, vēsturiskas ēkas –, viņš visu raudzīja piemērīt arī ar garīgo mērlenti, uzskatot, ka Latvijas dabas un vēstures mantojums ir tas, kas ir veidojis un veido pašus latviešus tādus, kādi esam. No Gunta esmu mācījies nečīkstēt par to, kā mums nav, bet lepoties ar to, kas mums ir un, galvenais, rūpīgi ieskatoties, pamanīt tieši to, kas mums ir,” raksta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks, Gunta Eniņa aktīvs līdzgaitnieks Sandis Laime.

Ko iespēj sirdsgudrs cilvēks

Gunta Eniņa mūža darbs – Latvijas dabas bagātību arhīvs – ir milzīgs, jo viņš ir apzinājis, uzmērījis un aprakstījis vairāk nekā četrus tūkstošus dižkoku. Nodarbojies arī ar dižakmeņu, kultakmeņu, pazemes ezeru, alu un tajās esošo petroglifu pētīšanu un atklājis vairākus pilskalnus, periodikā publicējot ap tūkstoti rakstu. 1998. gadā nodibinājis atklāto sabiedrisko fondu “Dabas retumu krātuve”, izpelnījies Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora nosaukumu, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka godu un Valsts prezidenta Cildinājuma rakstu. Ārkārtīgi darbīgs un talantīgs cilvēks, arī dzejnieks – talanta šķautne, kas uz pārējā dabas pētnieka veikuma fona palikusi ēnā, taču, pateicoties Anitai Kozuliņai, pēdējo gadu palīgam mājas soļa un krājuma sakārtošanā, tikpat kā gatavs ir Gunta Eniņa dzejoļu krājums.

“Guntis Eniņš ir nācijas gods, lepnums un sirdsapziņa, talantīgi uzrakstītu grāmatu autors, izcils fotogrāfs un valstsvīrs,” uzskata māksliniece Gunta Brakovska, kuru viņš reiz uzrunājis dižkoku gleznošanai. “Esmu piedalījusies daudzās viņa rīkotajās dižkoku atbrīvošanas un apsekošanas ekspedīcijās. Apbrīnoju viņa ģeniālo dabas izjūtu un fizisko formu, neskatoties uz cienījamo vecumu.”

Ne krustos, bet ceriņos

Guntim Eniņam aizejot, mēs negriezīsim krustus kokos. Kokiem arī sāp, un esmu pārliecināts, ka arī Guntis to negribētu, jo ir nācies glābt zibens rīkstes izpļaukātus, degušus ozolus un redzēt, kā tie cieš. Es ticu, dabas pētnieka dvēsele vienkārši atgriezīsies mājās un urdīs mūs svētīgiem darbiem. Dosimies ik pavasari uz Dobeles ceriņu dārzu pie Gunta Eniņa deviņdesmitajā jubilejā stādītā ceriņa, kas šogad jau uzziedējis, viņu pieminēt.