18.6 °C
Vai mūsu apstākļos var izaudzēt ēdamo amarantu? Tas jau labu laiku ir modē un arī dobē izskatās labi. Jautā Agnese Pierīgā.
Pasaulē sastopams aptuveni 900 amaranta sugu, vairāk nekā desmit no tām izmanto pārtikai. Nozīmīgākās sugas ir Amaranthus cruentus, Amaranthus tricolor, Amaranthus caudatus.
Amarantus kā graudkopības un lopbarības kultūru lielās platībās audzē Dienvidamerikā, Indijā, Ķīnā, jo augos ir daudz olbaltumvielu, vitamīnu, makroelementu un mikroelementu. Amarantu jaunās lapas labprāt ēd visi mājlopi un putni, augs noder zaļmēslojumam, skābbarībai, var iegūt arī augstvērtīgu sienu.
Amarantus sauc arī par Āfrikas jeb Indijas spinātiem.
Dzinumiem un lapām ir patīkama, skābena garša (atgādina spinātus), tās izmanto salātiem. No sēklām, kam raksturīga riekstu garša, var iegūt augstvērtīgus miltus. Vairākās valstīs amarants kļuvis par komerckultūru, no tā ražo eļļu, granulas.
Amarants ir strauji augošs, viengadīgs augs, parasti platlapains, zaļš vai purpurkrāsā. Pamatstublājs ir apmēram 3–4 cm resns, tam galā ir skaras. Sēklas dīgtspēju saglabā līdz pieciem gadiem.
Nozīmīgākās sugas un šķirnes
Asinssarkanajam amarantam (Amaranthus cruentus) ir gaiši zaļas, ovālas lapas. Zemēs, kur šis augs izplatīts, audzē šķirnes ‘Fotete’, ‘Green Spinach’, ‘Stubby’. Garas, sarkanas un zaļas astes veido šķirnes ‘Green Thumb’, ‘Hot Biscuits’, ‘Oeschberg’. Šādi amaranti lieliski izskatās apstādījumos un izmantojami floristikā gan vasarā, gan ziemā.
Astainajam amarantam (Amaranthus caudatus) jeb lapsastei, kaķastei ir trausli, 70–100 cm augsti stumbri, zaļas vai tumši sarkanas lapas. Sīki, sarkani vai zaļi nokarenā vārpskarā sakopoti ziedi plaukst no jūlija līdz septembrim.
Dienvidamerikā amaranta lapas bieži izmanto pārtikā. Daudzviet tropu un subtropu apgabalos augs viegli pāriet savvaļā un aug kā daudzgadīgs augs. Eiropas ziemeļu daļā astaino amarantu audzē kā viengadīgu krāšņumaugu.
