Viedoklis: Lauku ilgtspēja nav tikai modīgi vārdi

Aizvadītais gads bijis izaicinājumu pilns. Bet izaicinājumi savukārt sniedz vērtīgas mācībstundas, kas liek nonākt pie svarīgām atziņām un praktiskiem lēmumiem, kas būtu jāpieņem, lai veiksmīgāk virzītos uz priekšu. "Agro Tops" šāgada laikā uzklausījis arī daudz dažādu interesantu un vērā ņemamu viedokļu, kurus, gadam noslēdzoties, šķiet, būtu vērts atgādināt. Lai ir vēl kāds avots, no kura smelties atziņas.

Valters Zelčs, Apvienības par ilgtspējīgu lauksaimniecību un lauku vidi valdes priekšsēdētājs, Zemnieku saeimas ārpolitikas eksperts

Kad 2020. gadā dibinājām apvienību, ilgtspēja tiešām bija modīgs vārds. Nezinu, vai šim vārdam ir kāda visaptveroša definīcija, taču uzskatu, ka ilgtspēja ir tad, ja nevienam no trim galvenajiem aspektiem – vides, sabiedrības un ekonomikas – netiek nodarīts kāds būtisks kaitējums. Tāds, kura dēļ pēc gadiem desmit vai vairāk kāds no minētajiem aspektiem varētu tikt sagrauts. Tāpēc gribu uzsvērt vārdu – būtisks, jo lauksaimniecība neatkarīgi no tā, vai ir konvencionāla vai bioloģiska, tik un tā iejaucas dabiskajos procesos. Manā izpratnē ilgtspēja ir tad, ja ar to, ko darām šodien, varam panākt, ka gan vide, gan sabiedrība, gan ekonomika, būtiski nepasliktinoties, var pastāvēt arī nākamos 20–50 gadus.

Mums patīk skriet līdzi Eiropai, dažkārt pat pa priekšu, un klimats ir milzīgs ES topiks. Kopumā varētu būt, ka cīņai ar klimata pārmaiņām jau iztērēts triljoniem eiro. Varbūt kādās uzskaites formulās redzams, ka SEG emisijas ir mazinājušās, taču globāli nekādu izmaiņu nav. Klimats kļūst siltāks, tas nes līdzi zināmas pārmaiņas, un tas ir fakts, ar ko jārēķinās. Ja minētie triljoni kaut daļēji tiktu ieguldīti, lai pielāgotos šīm pārmaiņām, visticamāk, mēs dzīvotu labāk nekā šobrīd. Man prieks, ka arī mūsu parlamentā sāk to saprast un domāt šajā virzienā. 

Tāpēc pilnīgi piekrītu, ka tai vietā, lai spriestu par to, art vai neart, turēt govis vai ne, labāk tiešām ieguldīt naudu laistīšanas iekārtās vai sakārtot meliorāciju. 

Domāju, ka lielākā daļa lauksaimnieku atbalstītu šādu centralizētu pieeju ar nosacījumu, ja varētu uzticēties, ka darbi tiks veikti kvalitatīvi, godprātīgi un tikpat efektīvi, kā to katrs pats veiktu savā saimniecībā vai uzņēmumā. Diemžēl pieredze liek šaubīties, ka valsts iestādes centralizēti to varētu izdarīt.

Ar formālām stratēģijām pilni plaukti

Ar formāliem dokumentiem un stratēģijām ir pilni plaukti, tie ilgstoši dažādos līmeņos saskaņoti un apstiprināti. Bet parasti tur ir vispārīgas frāzes – jāveicina iekļaujoša, ilgtspējīga, finansiāli atbildīga, diversificēta un vidiski pamatota nozares attīstība. Tas ir drīzāk lozungs, nevis stratēģija. Tāda diemžēl neparādās arī mūsu valsts nacionālās attīstības plānā. Atceros, vienreiz gan parādījās tāds vienojošs nozares mērķis – sasniegt divus miljonus hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Uz to lauksaimnieki arī gāja, aktīvi apgūstot aizaugušās zemes, plēšot ārā krūmus un vācot akmeņus. Sākotnēji divi miljoni hektāru likās teju nesasniedzams mērķis, taču šobrīd tas ir gandrīz īstenots. Tāpēc tāda stratēģija, kas rāda reālu, praktiski sasniedzamu mērķi, skaidru virzienu, kurā doties, ir vajadzīga. Pēc tam tad jāsaprot, ar kādām metodēm un kādiem atbalsta instrumentiem šo mērķi varam sasniegt. Mums daudz kas notiek pašplūsmā, ir atbalsts dažādām aktivitātēm, ko katrs pēc savām vēlmēm var izvēlēties vai neizvēlēties, bet ko tad īsti valstiskā līmenī gribam un varam attīstīt, sasniegt – tāda mērķa nav. Taču priecē, ka šobrīd ministrijā jau sāk saprast, ka stratēģija ir vajadzīga, turklāt katrai nozarei. Un pie tā jau strādā.