10.2 °C
Toskānas klasiskā zupa, ko, protams, latviskoju – bet kā citādi? Itāļu ēdienus gatavo Itālijā! Latvieši gatavo tā, kā liek gēni, egregors, saknes, mentalitāte un viss pārējais, kas liek visur pievienot dilles un lasīt sēnes.
- 0,5 kg pupiņu
- Liels sīpols
- Vairāki zobiņi ķiploka
- Divi lieli burkāni
- Pieci lieli kartupeļi
- 300 g lapu kāpostu (var arī Ķīnas, Savojas)
- Viena paprika
- Divi tomāti
- Oregano (raudene)
- Timiāns
- Baltmaize
Vārdu sakot – RIBOLLITA, tiešā tulkojumā – “uzsildīta”. Izcelsmes stāsts: kad senlaikos Toskānas kantīnēs pēc pusdienotājiem palicis daudz maizes, to drīkstēja paņemt sev nabadzīgie virtuves strādnieki. Jāsaka, ka laikam visas pasaules labākās un populārākās receptes ir cēlušās no trūkuma un nabadzības, izmantojot visdažādāko produktu atlikumus, – paelja, pica, bujabēze, soļanka un tā tālāk. Ribollita ir lieliska rudens ražas zupa – pavisam veģetāra un bagātīga, kuras garšu ļoti papildina maize.
Maizīte salauzta gabalos un salikta traukā kārtām ar vakardienas zupu, atstājot uz pāris stundām ievilkties, uzņemot sevī visu zupas buķeti. Tad ēdiens uzkarsēts, apšmikstināts ar drusku olīveļļas (Toskānas klasiķi gan liedzas, bet varbūt pat ar rīvētu Parmas sieru) un garšīgi noēsts. Pašlaik tā ir ļoti tipiska zupa, kulinārais mantojums.
Rakstu tieši tā, kā gatavoju, pareizo itāļu versiju vari atrast internetā un izmēģināt arī to.
Vārdu sakot – izejam dārzā un lasām kopā visu, kas labs izaudzis. Novērtējam salasīto dārzeņu kaudzīti: vai tur ir sīpols? Ķiploks? Pupiņas? Kaut kas no kāpostiem, vēlami tumšie, vislabāk kalē? Ja šo "obligāto" nav, tad labāk tos sadabūt – nopirkt. Biešu lapas vai mangolds arī ļoti noder. Un vajag timiānu un raudeni/oregano, no dārza vai garšvielu plaukta.
Sākam ar pupiņām – itāļu receptē kategoriski, ka kārbā neder. Vismaz sausas, ko uz nakti ieliek izmērcēt. Vai vēl autentiskāk – sāk ļoti laicīgi lēni, lēni sautēt. Manējās tika izlobītas no apsalušām pākstīm, tā ka liku uzreiz.
Viss notiek uz ļoti lēnas uguns, man – lēnvāres katlā. LĒNvāres, mīļie, tas ir tāds aparāts, kam īsākā programma ir četras stundas. Ielejam katlā nedaudz eļļas, ieberam garšaugus. Ļaujam pasildīties, kamēr uzsmaržo. Manas pupiņas svaigas, tāpēc ūdeni neleju. Būtu sausākas, vajadzētu pieliet nedaudz ūdens.
Oriģinālajā receptē pupiņas ir jāpagatavo pilnībā, jāizņem puse ārā no šķidruma un jāatliek malā; otra puse jāsablendē tajā pašā šķidrumā, un šķidrums jāielej atsevišķā bļodiņā un jāatliek.
Man nobriedušu pupiņu pamaz, liela daļa ir sviesta-sparģeļpupiņas, kas vēl ēdamas pākstīs (tās pielikšu vēlāk), tādēļ atstāju apsautētās pupiņas tur, kur tās ir, un griežu klāt sīpolu un ķiploku, kam tāpat ļauju lēnām sildīties eļļā.
Kad sīpols jau mazliet caurspīdīgs un ķiploks smaržo, ir jau sarīvēti burkāni, ko beru klāt un apmaisu. Un tā pēc kārtas: kubiņos sagriezti krāsaini kartupeļi, sviesta pupiņas, seleriju kāti, rīvēts kabacis un ķirbis, paprika, tomāts, ja cietais baltais – tad šeit arī kāposts. Viss silst, pieberu sāli, apmaisu, eju darīt ko citu.
Kad viss lēnvārē esošais izskatās "saguris" un sasulojies, izkratu visu normālajā katlā, leju klāt ūdeni, uzvāru un pavāru. Tad klāt lapu dārzeņi (kalē, mangolds, rukola), pārbaudām sāli, garšvielas, visu saregulējam un vārām gatavu.
Tad nāk svarīga lieta par MAIZI. Pareizo ribollitu no pieejamiem dārzeņiem uzvāra iepriekšējā dienā, ņem maizi, to salauž un liek kārtām traukā, pārlejot ar zupu. Liek ledusskapī savilkties, var uz nakti, un tad uzkarsē. Tiek lauzti šķēpi, vai autentiskajai zupai šķīvī uzbērt Parmas sieru. Nu – gan jau garšīgāk ir ar sieru nekā bez.
Piedāvāju latviskotu ātrāku versiju ar apceptu siermaizīti, ko varēsiet vai nu apliet ar zupu, vai neapliet un piekost klāt. Jāteic, ka iemērkta maize ļoti izdevīgi papildina zupu.
PAR ŽURNĀLU "SPĪGANA"
"Spīgana" ir vienīgais ezoteriskas ievirzes žurnāls Latvijā, ko veido nevis žurnālisti, bet nozares praktiķi, daloties ar savām zināšanām, pieredzi un dzīvē pārbaudītiem ieteikumiem. Kopš iznākšanas sākuma (2020. gada februāra) "Spīgana" iepazīstina ar dažādām ezoterikas nozarēm – alternatīvās veselības praksēm, senajām zināšanām un šajā gadsimtā izveidotām sistēmām, kas rūpējas par cilvēka fizisko un garīgo veselumu, sava potenciāla un dvēseles uzdevuma apjautu.
Abonē žurnālu šeit.
