Ingrīdas Burānes kultūras iespaidi: Likumību atvērumi

Mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne dalās aprīļa kultūras iespaidos.

Aprīlis – notikumu, piedzīvojumu, pārdzīvojumu viļņojumi. Brāzmains un kontrastains pavasaris. Viss grib ziedēt, zaļot, plaukt un augt, bet salnas kodīgas un vēja brāzmas nesaudzīgas. Latvijas pavasari ir īsi. Un visai baisi, jo aizvien kādā apziņas, zemapziņas, virsapziņas slānī gada vienu ceturksni ierāmē divi datumi: 25. marts un 14. jūnijs – tautas sēru dienas. Šogad laiks vēl piesātinātāks ar mēģinājumiem saprast, ko domā šaha figūru bīdītāji uz planētas raibās virsmas. Notikušu un nenotikušu sarunu pieteicēji, vedēji, noklusētāji, pazemotāji. Joprojām masveida raķešu uzbrukumi Ukrainas pilsētās nogalina civiliedzīvotājus, bērnus, dzīvniekus, kultūras vērtības un tautas vēsturi. Pastiprinājušies Krievijas draudi Baltijas valstīm, un starptautiskie komentētāji lielākajās ziņu aģentūrās sacenšas ar apgalvojumiem par to, kurš grib vai negrib izbeigt karus.

Mākslinieka gara siltums

Aprīlis ir mākslas pavasara mēnesis, kad izstāžu, notikumu, atklājumu, jauninājumu, satikšanos skaits dubultojas un pat trīskāršojas. Arī šogad, kad Mākslas dienu īstais vēriens jau pagātne. Mūsu garīgo centienu, dzīves izpratnes, vērtīgu notikumu veidotāji – mākslinieki strādā intensīvi un kvalitatīvi, skatītājiem, vērtētājiem izvēles iespējas neierobežotas. Savā lūkojumā palikšu tikai pie diviem notikumiem. Abus saista daudz kopīga. Abus veidojuši mūsu mākslas augstākās raudzes meistari. Abiem liela starptautiska nozīme pašreizējā Eiropas telpā. Abi it kā nesavienojami, bet vienojas profesionālismā un vēstījumā. 

Fragments no ekspozīcijas "Holokausts. Lielais tukšums" Liepājas Okupācijas muzeja pirmajā stāvā.

Foto: No Latvijas Mākslas akadēmijas informācijas centra krājuma

Skaudrā jaunatklātā ekspozīcija "Holokausts. Lielais tukšums" Liepājas okupācijas muzejā un priecīgās krāsu gaviles Seviljā, zem kultūras piesātinātajām Andalūzijas debesīm. Centrālās personības: Latvijas Mākslas akadēmijas profesori Ingūna Elere un Holgers Elers (abi arī dizaina biroja H2E dibinātāji) un gleznotājas Ilze Avotiņa, Kristīne Luīze Avotiņa ar savu 24. aprīlī atklāto glezniecības izstādi. Protams, abu notikumu tapšanā bija iesaistīti daudzi palīgi, domubiedri, ģimenes cilvēki. Katrs no abiem notikumiem prasīt prasās, lai piesātināti, atbilstīgi runātu par visu mākslas sazaroto funkciju vērtību skalu, tas šoreiz izpaliks. Tikai lasītājiem, kuri mazāk informēti daudzveidīgajā mākslas pasaulē, paskaidrošu, ka Ingūna Elere, Holgers Elers, Ilze Avotiņa un Kristīne Luīze Avotiņa ir mākslinieki, bez kuriem nav iespējams uzrakstīt daudzmaz patiesu Latvijas dizaina un glezniecības vēsturi. Ja uzskaitītu visu, ko viņi ir veikuši, kādas atzinības par saviem darbiem saņēmuši, tad kopojumam vien vajadzētu vismaz brošūru. Ziņas atrodamas gan specializētos izdevumos, katalogos, gan publikācijās presē un elektroniskajās mājas lapās.

Mākslas mēnesī atkal izlasīju Vilhelma Purvīša vārdus populārajā rakstā "Daba un māksla" ("Rīgas Ziņas", 1926. gada 30. marts): "...mākslinieka gara siltums iespaido skatītāja acis." Jā, iespējams, manas skatītāja acis iespaido tieši minēto mākslinieku ne tikai profesionālās kvalitātes, bet arī domu un dvēseles atvērumi. Tāpēc speciāli braucu uz Liepāju un nākamajā rītā pēc mātes un meitas izstādes atklāšanas sazvanījos ar Spāniju.

Jau esmu publiski paudusi (šķiet, kādā sanāksmē par Latvijas muzeoloģiju), ka daudzām mūsu vēstures liecību glabātavām, piemiņas vietu institūcijām ir neticami veicies, jo tās atjaunotajā Latvijas laikā mākslinieciski iekārtojuši, radījuši, jēgpilni piesātinājuši tik talantīgi mākslinieki kā Ingūna un Holgers Eleri. Muzeji ir tautas domāšanas un jušanas pamats. Tie veido, audzina, ļauj apzināties mūsu garīgo un materiālo esības formu neizsmeļamību. Tie ir darbīgākie palīgi ģimenēm, skolām, katrai sabiedrības grupai, lai mēs augtu līdzi savai vēsturei un tās dižajām personībām. Abu mākslinieku biroja "H2E" darbības moto: "Mēs ticam, ka videi, kurā dzīvojam, lietām, kuras lietojam, pakalpojumiem, kurus izmantojam, jābūt kvalitatīviem, funkcionāliem un saprotamiem." Vai citā reizē atgādinātie Didro vārdi: "Izglītot un padarīt pievilcīgus tikumus!"

Kad nozīme ir katram vārdam, zilbei, komatam

Tāda ir arī atjaunotā Liepājas okupācijas muzeja ekspozīcija "Holokausts. Lielais tukšums", kas uzrunā tieši, nesaudzīgi un trāpa dziļi personiski. Nopietns darbs, kuru sekmējuši vairāku gadu satura pētījumi muzeja vadošās vēsturnieces Innas Gīles un muzeja direktores Daces Kārklas vadībā. Vienlaikus – mākslinieciskā forma, koncepcija, izpildījums ir biroja "H2E" jauns ieguldījums mūsu nacionālās pašapziņas un valstiskuma izpratnē. Kopā ar abiem Eleriem strādājuši arī mākslinieki – Mārtiņš Vītols, Laura Lorence, Baiba Grīnberga un Linda Rudzīte. Ekspozīcijas dramaturgs – Lauris Gundars.

Ja pieņemam, ka ekspozīcija ir teksta lasījums, tad nozīme ir katram vārdam, zilbei, komatam. Tātad nozīmīgs kļūst viss – autentiska detaļa, fotogrāfija, dokumenta kopija, šrifts, katra burta mērogs pret kopējo telpas apjomu, kolorīta piesātinātība vai neviendabīgums, proporcija, simetrija un asimetrija, kulminācija. Arī jau abu mākslinieku atpazīstamās rokraksta detaļas: kustīgi vizuālie tēli (šoreiz – Reinharda Vīnera 1941. gada jūlija beigās uzņemtais videomateriāls Šķēdes kāpās), abpusēji pētāmas kustīgas virsmas (skatītājs kļūst par ekspozīcijas līdzveidotāju, notikumu līdzdalībnieku vismaz iztēlē). Telpās apzināti iesaistītas visas likumības – dabas, valodas, mākslas principi un katrs atvērums, nākamais solis ir sajūtas, vārdnīca, formu sinonīmi. Šādai ekspozīcijas izpētei ir nepieciešamas tikai divas lietas – laiks un garīga piepūle (21. gs. deficīts, vairumā gadījumu), bet guvumi neatsverami, kā personiskā, tā kolektīvā pieredzē. Laika gaita nav ne apturama, ne izprotama, ne izmērāma. Tikai māksla uzvar laiku.

Pāvests ir miris, Ticība paliek

Ielūgums uz Ilzes Avotiņas un Kristīnes Luīzes Avotiņas izstādi.

Foto: No Latvijas Mākslas akadēmijas informācijas centra krājuma

No Liepājas līdz Seviljai gaisa līnijā ir nepilni trīs tūkstoši kilometru. Ar smaidu var teikt, tieši tikpat daudz kilometru laikā un telpā šķir katru pētnieku, kurš mēģina pilnībā apgūt šodienas mākslas procesus, par vēsturi pat neieminos. Ilzes Avotiņas un Kristīnes Luīzes Avotiņas (visa projekta vadītāja) darbu izstāde "Volver" ("Atgriezties") Seviljas Tirdzniecības kameras izstāžu zālēs rāda abu mākslinieču jaunākos darbus. Katrai eksponēti desmit gleznojumi, pašas autores bija arī darbu izkārtojuma veidotājas. Izstādes atklāšanas ceremonija iespaidīga un arī pats notikums ir nozīmīgs ne tikai abu gleznotāju, bet Latvijas mākslas kopainā. 

Raksts par izstādes atklāšanu Seviljas avīzē "Diario de Sevilla", 2025. gada 26. marts.

Foto: No Latvijas Mākslas akadēmijas informācijas centra krājuma

Nevaru kolekciju vērtēt, jo esmu redzējusi tikai attēlu reprodukcijas un videoversijas, taču zināms, ka abu gleznotāju spēks nav par augstu izsakāms. Ilzes personības un mākslas vērtības padziļināti vēroju kopš 1979. gada, kad recenzēju viņas diplomdarbu – sienas gleznojuma metu bērnudārzam "Pasaka bērniem" (505 x 262 cm), absolvējot profesora Induļa Zariņa meistardarbnīcu. Neaizmirstama ir mātes un meitas kopizstāde "Miera seja" (2022, "Swedbank" centrālajā ēkā Ķīpsalā), kas bija rūpīgu pārdomu un neatlaidīga darba atsauce uz notikumiem Ukrainā. Izstādi ar lielajiem audekliem (arī Spānijā šobrīd tādi formāti veido kopnoskaņu, neraugoties uz visām grūtībām, kuras sagādā darbu transportēšana) togad Rīgā skatīju atkārtoti un atkārtoti, aizvien no jauna rodot atbalsi domām un sajūtām. Šajā reizē tikai piebildīšu, ka visi gudri un godīgi mākslinieki dara to, kas ir viņu personības tīrība un meistarības pieredze. Jeb citiem vārdiem – pāvests ir miris, Ticība paliek.