Kad Rīgā vīri dumpojas… Saruna ar režisoru Klāvu Melli

30. aprīlī, Nacionālā teātra Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvoja dziesmu spēle "Dumpīgā Rīga", kuras dramatizējuma autors un režisors Klāvs Mellis iedvesmu smēlies Rutku Tēva tāda paša nosaukuma vēsturiskā romānā.

Rutku Tēvs, īstajā vārdā Arveds Mihelsons (1886–1961), ir aktieris, kura ikdiena pagāja Dailes teātrī, viņš ir vairāk nekā desmit piedzīvojumu romānu autors par Rīgas, Kurzemes hercogistes un Latvijas vēsturi. Pazīstamākais stāsts par Rīgu ir 1935. gadā izdotais romāns "Trīs vella kalpi", kas septiņdesmitajos gados ekranizēts spēlfilmās "Vella kalpi" un "Vella kalpi Vella dzirnavās". Arveda Mihelsona pirmā loma – Rutku Tēvs P. Kūlas lugā "Uz priekšu būšu gudrāks", kura tā arī nekad netika nospēlēta, kļuva par nākamā rakstnieka pseidonīmu.

1930. gadā sarakstītā vēsturiskā romāna "Dumpīgā Rīga" darbība notiek 1582. gada pavasarī, kad Rīgu satricina Kalendāra nemieri, jo rīdziniekiem ir savs viedoklis par Eiropā noteikto kārtību.

Režisors Klāvs Mellis, interpretējot "Dumpīgo Rīgu" dziesmu spēles žanrā, izrādē iesaistījis arī Rīgas Doma kora skolas zēnus. Un visnotaļ pamatoti – kad Rīgā ieradās poļu karalis Stefans Batorijs, viņu sagaidīja Rīgas rātes kungi un augstā viesa priekšā uzstājās Rīgas Doma skolas audzēkņi.

Teātra trupas "Kvadrifrons" līdzdibinātājam, aktierim un režisoram Klāvam Mellim šis būs trešais iestudējums Nacionālajā teātrī. Viņš debitēja ar izrādi "Lepnums un aizspriedumi" Jaunajā zālē, bet pērn tandēmā ar Rūdolfu Gediņu iestudēja uzvedumu "Marats /Sads".

Par "Dumpīgo Rīgu" Klāvs Mellis saka: "Būs ļoti citādāk. "Marats/Sads" bija vizuāls teātris, filozofisks, laikmetīgs, ne lineārs. Bet "Dumpīgo Rīgu" man gribējās uztaisīt riktīgi vecmodīgu, tik vecmodīgu, ka jau kļūst atkal stilīgi."

Klāvs Mellis.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Klāv, kā nonācāt pie "Dumpīgās Rīgas"?

K. Mellis: "Dumpīgo Rīgu" biju lasījis jau pusaudža gados un apbrīnojis to tāpat kā vairākus citus Rutku Tēva darbus. Bet apmēram pirms pusotra gada, vienā vakarā netīšām ieslēdzot televizoru, raidījumā "Kad viņas satiekas" redzēju Baibu Sipenieci-Gavari, kura, ekrāna dīvu iztaujāta, uz jautājumu, kurš ir viņas mīļākais autors vai rakstnieks, strauji attrauca – Rutku Tēvs! Nodomāju – jāpārlasa! Un, kā sāku, tā paliku pie "Dumpīgās Rīgas".

Kuras romāna tēmas pārcēlušās uz skatuves?

Zināmā mērā sekojam Rutku Tēva piedāvātajam stāstam, kaut, tiesa, šo to esmu piedzejojis klāt un diezgan daudz nogriezis nost, jo romāns tiešām ir ļoti, ļoti apjomīgs. Un, kas labi, ārkārtīgi teatrāls – tajā ir ne vien dažādi ziepju operu cienīgi sižeta pavērsieni – senas atriebības, negantas nodevības, raganu dedzināšana, garu izsaukšana –, bet arī kolorīts vēsturiskais fons. Tieši vēsturiskais konteksts šajā romānā mani ieinteresēja vairāk nekā citos Rutku Tēva darbos. Man ir aizdomas, ka Kalendāra nemieri (1584–1589 – V. K.) ir drusku simptomātiski mūsu mentalitātei… Skaidrs, ka rīdzinieku ņipro ņemšanos ap kalendāra maiņu izraisīja gan ilgi rūgusi neapmierinātība ar rātes visatļautību, gan fakts, ka jaunajā kalendārā viņi saskatīja uzbrukumu savai luteriskajai ticībai, tomēr es Kalendāra nemieros saredzēju zināmā mērā ārkārtīgi naivu metaforu tam, kā cilvēki, runājot romāna vārdiem, mēģina vienoties, pēc kura kalendāra dzīvot – "vecajos laikos" vai "jaunajos laikos". Man šķiet, šī tēma joprojām ir ļoti aktuāla. Visos laikos ir ārkārtīgi progresīvi cilvēki un ir ārkārtīgi konservatīvi. Vieni vēlas dzīvot nākotnē, citi nedaudz pagātnē. Tad kā sadzīvot? Kaut izrāde ir ziepju opera ar daudziem spraigiem notikumiem, jautājums – skatīties uz priekšu vai atpakaļ – ir pamatā manai izvēlei iestudēt tieši šo darbu.

Lai arī pats esmu visnotaļ liberāli orientēts cilvēks, izrādē tā konkrēti nenostājamies nevienā pusē, jo zināmā mērā gan "jaunā kalendāra" ieviesēji ir tādi jampampi, gan arī tie dumpinieki, kuri par visām varītēm vēlas pieturēties pie vecās kārtības, ir tieši tikpat lielā mērā aizdomīgi. Man šķiet, ja romāns – un izrāde pat vēl vairāk – uzdod jautājumu, kurā laikā mums dzīvot, tad atbilde, lai cik paradoksāli tas izklausītos, skanētu – šis nav tas būtiskākais jautājums! Patiesībā ir daudz svarīgākas lietas, par kurām uztraukties. Nav tik svarīgi domāt par to, esam progresīvi vai atpakaļrāpulīgi, bet drīzāk par to, kā rūpēties par savu ģimeni, gādāt par saviem tuvākajiem, sodīt sliktos, cildināt labos. Arī šobrīd mēs Latvijā spējam vienoties, solidarizēties, kad jāaizstāv kādas vērtības. Dažkārt tās tiešām ir sargājamas, bet dažkārt populistiski sadomātas. Laužam šķēpus par viendzimuma laulībām, atļaut tās vai nē, kaut lielum lielam cilvēku vairākumam dzīvē no tā pilnīgi nekas nemainās. Dzīvnieku labbūtība, mediju brīvība, valodas un nacionālās identitātes jautājumi, uztraukums par labējās politikas uzplaukumu Amerikā, kas veļoties arī uz šejieni, imigrācijas problēmas… Stāsts ir par melnbalto skatījumu, par "melnbalto kalendāru". Patiesībā nav jau tikai divi kalendāri – vecais un jaunais –, bet ir vēl tās desmit dienas pa vidu. (Starp romiešu laika Jūlija kalendāru un jauno Gregora kalendāru ir desmit dienas, pēc 1582. gada 4. oktobra sekotu nevis 5. oktobris, bet 15. oktobris. – V. K.) Un varbūt tieši tajās iztrūkstošajās desmit dienās patiesībā ir tā sāls, un visveselīgāk ir dzīvot kaut kur pa vidu starp nekritisku mešanos visā jaunajā un krampjainu turēšanos pie tradicionālā. Patiesībā kādu brīdi abi kalendāri pastāvēja vienlaikus un valdīja liels apjukums. Oficiāli Ziemassvētki bija jāsvin pēc jaunā kalendāra, bet uz baznīcu gāja pēc vecā. Dievnama durvis bija slēgtas, un cilvēki, kā raksta Rutku Tēvs, lūdzās Doma laukumā plikām galvām...

Kuras romāna vēsturiskās personības redzēsim uz skatuves?

Jā, diezgan liela daļa no tēliem, kas parādās Rutku Tēva romānā, ir īstas vēsturiskas personības. Tāds ir dumpinieku vadonis Mārtiņš Gīze, arī Heinrihs Mellers, Doma skolas rektors, visi rātskungi un citi. Lasot romānu, ir skaidrs, ka daudz ko Rutku Tēvs rakstījis, balstoties vēsturiskajos notikumos, bet daudz ko pats diezgan brīvi piedomājis klāt. Tāpēc es atļāvos improvizēt par pašu Rutku Tēvu. Izrāde ir mana interpretācija par Rutku Tēva interpretācijām par vēsturiskajiem faktiem. Piemēram, Mārtiņš Gīze, viens no kalendāra nemieru vadoņiem, ārzemēs par advokātu izskolojies, nu Rīgā atgriezies un, dumpja priekšgalā nokļuvis, tiek pakārts. Savukārt izrādes noslēgumā – un mums vispār viss beidzas ļoti priecīgi un laimīgi – Raimonda Celma atveidotais varonis dabū savu draudzeni un dzīvo laimīgi. Nevēlējāmies to tumšo akaci vairāk maisīt, gribējās ko priecīgu, gaišu un vieglu. Tāpēc atļāvāmies izlabot vēsturisko netaisnību un nāvessodu Mārtiņam Gīzem atcelt. Izrādē parādīsies arī dvīņu sazvērestības līnija. Viens no brāļiem aizbrauc pie karaļa Stefana Batorija uz Grodņu, kamēr otrs, paliekot Rīgā, cenšas izlikties par abiem dvīņubrāļiem vienlaikus. Romānā Stefans Batorijs jau sākumā ierodas Rīgā, bet mums ir otrādi, izrādē viņš parādās tikai otrajā cēlienā. Maza, bet spilgta loma Kārlim Reijeram.

Rutku Tēva darbi patiesībā ir diezgan brutāli. Kāpēc izvēlējāties dziesmu spēli kā izrādes žanru?

Līdzās brutalitātei vienlaikus valda arī liela omulība. Varbūt mani ietekmēja arī priekšstats par "Vella kalpiem", kas arī ir muzikāla dziesmu spēle, tikai kino versijā. Dziesmu spēles žanrs labi ieguļas Rutku Tēva piedāvātajā pasaulē – pats žanra apzīmējums jau norāda, ka izrāde būs ar nelielu "retro" smeķi. Turklāt dziesmu spēles un mūzikla formāts pieļauj lielāku brīvību, skatuvisko atsvešinājumu, varam atļauties nebūt tik nopietni. Diezgan nopietnās un brutālās tēmas iegūst abstrakciju, vispārinājumu, vieglumu un gaišumu tieši tad, ja tās izdzied, nevis raudot izrunā.

Tā kā izrādē piedalīsies Rīgas Doma skolas zēnu koris un uz skatuves būs Stefans Batorijs, man ausīs tā vien ieskanas populārā Raimonda Paula dziesma ar Jāņa Petera vārdiem, ka jāj Rīgā Stefans Batorijs, bet burši, zeļļi logā sēž un rāda viņam pigu…

Iespējams, gan tekstos, gan melodijās vietumis dažkārt būs nelielas atsauces un citu darbu citāti, bet principā izrādē visa ir Ernesta Mediņa radīta oriģinālmūzika. Komponists ir sitaminstrumentālists, spēlē Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, esam gana sen pazīstami, un Ernests pazīst teātra drēbi. Bet tik vērienīgs teātra darbs lielajā skatuvē viņam būs pirmoreiz. Mūzika aizņem astoņdesmit procentus no visa izrādes laika, skanēs apmēram divdesmit dziesmas.

Tad jājautā, kas ir dzejas autors?

Palaikam man patīk rakstīt tekstus dzejā, bet šoreiz tās vairāk ir tādas rīmes. Arī Ernestam Mediņam lūdzu, lai muzikālais materiāls ir diezgan šlāgerisks. Gan muzikāli, gan tekstuāli it kā naivs. Jēkabs Nīmanis uz skatuves spēlēs klarneti un basklarneti, Artūrs Bērziņš bastrombonu un tubu, Gidons Grīnbergs vai Indulis Cintiņš – vijoli. Un pats Ernests Mediņš būs uz skatuves gan kā muzikālais virsvadītājs visam notikumam, gan arī sitaminstrumentālists. Nav ko slēpt, izrādē no četrdesmit skatuves māksliniekiem būs tikai četras dāmas, jo to diktē vēsturiskais materiāls. Romānā darbojas zemnieks Lauris, bet, cenšoties kaut nedaudz ieviest dzimumu līdzsvaru, uz skatuves būs zemniece Laura, kuru atveidos Daiga Gaismiņa. Arī dvīņubrāļu tēmu esam atrisinājuši pavisam vienkārši. Brāļu Griģa un Lipsta lomās iejutīsies Edgars un Emīls Kauperi no grupas "Carnival Youth". Un Edgaram Kauperam būs uzticēts arī viens atsevišķs muzikāls numurs ar ģitāru. Kaut arī runājam par laiku, kurā dāmām netika dots vārds, vienubrīd bijām paredzējuši, ka vienu no trim rātskungiem, kurus spēlē Mārcis Maņjakovs, Ivars Puga un Voldemārs Šoriņš, varētu atveidot Dita Lūriņa. Bet, tā kā aktrise šobrīd papildinās Igaunijā, galu galā nolēmām palikt pie vēsturiskās patiesības.

Un nu mans jautājums izrādes solītajā vieglajā stilā mazliet ar smaidu – vai apzināti pirmizrādi ielikāt 30. aprīlī, Stefana Batorija kronēšanas priekšvakarā, kas notika 1576. gada 1. maijā?

O! To nezināju! Bet prieks, ka viss sakrīt. Vispār jau tas vīrs bija sakarīgs karalis. Taču vienīgais, kas mūsu izrādē saistībā ar Stefanu Batoriju ir vēsturiski patiess, ir karaļa apģērbs. Kostīmu māksliniece Berta Vilipsone pacentusies, lai Kārļa Reijera atveidotais Polijas karalis izskatītos tieši tā, kā viņš izskatās gleznās. Bet tieši pirmizrādes vakarā dzimšanas diena ir mūsu kolēģei Līgai Zeļģei, kura arī spēlē izrādē.