11.3 °C
Pie latviešu lasītājiem decembrī nonāks izcilās dāņu rakstnieces Līses Villadsenas (Lise Villadsen) romāns jauniešiem “Kvantu lēciens” (“Latvijas Mediji”, 2024, no dāņu valodas tulkojis Andrejs Vīksna), kur savijas komiski patiesa vidusskolnieka ikdiena ar sarežģītu situāciju ģimenē. Par grāmatu, rakstnieka dzīvi un lasītprieku stāsta Līse Villadsena.
Grāmatas jauniešiem sāki rakstīt, kad pati vēl biji pusaudze, un tavu grāmatu varoņi ir ļoti ticami. Vai iedvesmojies no īstās dzīves pieredzes, vai arī iedvesmu pusaudžu tēliem meklē kur citur?
Pusaudža gados izlasīju milzum daudz grāmatu un jutu līdzi to tēliem. Tāpēc zinu, cik liela nozīme ir tam, ja jaunībā izdodas “sastapt” tēlus, kuru piedzīvotajā saskati arī pats savu dzīves pieredzi. Bieži saku, ka šobrīd rakstu tādas grāmatas, kādas būtu gribējusi lasīt, kad pati biju jaunāka. Tāpēc sanāk, ka rakstu savam iekšējam pusaudzim! Daudz iedvesmojos no tā laika sajūtām un pieredzētā. Spilgti atceros sarežģītās emocijas un identitātes krīzes, ko piedzīvoju. Pusaudža gados tu visu piedzīvo pirmoreiz – kas to padara vēl spēcīgāku!
Vai bija kāds aspekts, par kuru grāmatā “Kvantu lēciens” rakstīt tev bija visgrūtāk?
Rakstot man vissvarīgāk ir panākt, lai nekas nebūtu melnbalts. Lai nebūtu pārspīlētu ļaundaru. Domāju, ka tas stāstu padara interesantāku, un tāda arī ir īstā dzīve – nianšu pilna. Tādēļ attēlot Astridas ģimeni bija izaicinājums. Katram ģimenes loceklim ir cita pieeja Astridas vecākās māsas Rutes situācijai, Rute cieš no spēcīgas trauksmes. Tēvs uzskata, ka meiteni jāizgrūž lielajā pasaulē, taču māte vēlas meiteni pasargāt un ietīt burbuļplēvē. Astridas domas ir tieši pa vidu šīm divām pieejām. Rakstot grāmatu, reizēm bija grūti nenostāties mātes pusē, jo, manuprāt, tēvs rīkojās pārāk skarbi. Tādēļ man vajadzēja iekāpt viņa kurpēs. Kāpēc viņam ir tik grūti pieņemt, ka gandrīz pieaugusī meita piedzīvo trauksmi? Kādas emocijas tas viņā izraisa? Sapratu, ka viņa pieeja šķiet skarba, taču tā apslēpj faktu, ka viņš patiešām baidās par sava bērna nākotni un vēlas viņu padarīt stiprāku.
Dažādu paaudžu lasītāji garīgās veselības tēmu uztver dažādi. Kā izvēlējies pieiet šai tēmai pusaudžiem paredzētā grāmatā? Kāda attieksme pret garīgās veselības tēmu ir Dānijā?
Varbūt izklausīsies naivi, bet, rakstot “Kvantu lēcienu”, es īpaši nepiedomāju pie tā, ka rakstu par psihisko veselību. Vairāk koncentrējos uz to, ka rakstu par ģimeni dziļā krīzes stāvoklī. Un par divām māsām, kuras mīl viena otru, taču kurām jāatrod līdzsvars sarežģītā situācijā. Garīgās veselības problēmas var skart ikvienu, jaunu vai vecu, un to redzu kā dzīves sastāvdaļu, gluži kā to, ka jebkurš varam nopietni saslimt. Visi pieņemam, ja kāds paliek mājās, jo ir saslimis ar gripu, taču diemžēl cilvēkiem ir grūtāk saprast to, ka kāds varētu kaut kur neierasties trauksmes dēļ.
Dānijā pēdējo gadu laikā jaunieši par garīgo veselību runā ļoti atklāti, kas, manuprāt, ir labi. Kad es biju pusaudze, par to daudz nerunāja. Piemēram, par trauksmi nemaz nebiju dzirdējusi.
Mūsdienu dāņu jaunieši ir izglītoti un zina, ka ir tādi jēdzieni kā trauksme, depresija un paškaitējums. Tas ir labi.
Jo tad, ja varam kaut ko ietērpt vārdos, mēs arī spējam par to runāt un, nonākot grūtībās, uzticēt viens otram savas domas. Taču uzskatu, ka katram personīgi joprojām ir sarežģīti dalīties garīga rakstura grūtībās ar citiem. Tas ir liels risks un tad ir nepieciešams, lai kāds arī atsaucas palīgā saucienam. Atvērtība ir pirmais solis uz situācijas uzlabošanos.
