Parādīt cilvēciskumu. Gints Zilbalodis par animācijas filmu "Straume"

Šodien Latvijas kino pasaulē ir pavisam īpaša diena – beidzot gaidāma Latvijas pirmizrāde režisora Ginta Zilbaloža pilnmetrāžas animācijas filmai "Straume", kas uzsāks ceļu pa valsts kinoteātru ekrāniem.

Pasaulē filmu kritiķi uzsver šīs filmas novatoriskos risinājumus, oriģinalitāti un tematisko aktualitāti, mēdzot to salīdzināt ar animācijas filmu klasikas darbiem, piemēram, Volta Disneja studijas pilnmetrāžas filmu "Bembijs".

"Straume" pasaules pirmizrādi piedzīvoja jau maijā, 77. Kannu kinofestivāla konkursā "Un certain regard", jau uzreiz gan skatītāju, gan kritiķu vērtējumā kļūstot par vienu no festivāla favorītēm. Kannām sekoja pasaulē nozīmīgākais animācijas festivāls Francijas pilsētā Ansī, tur filma ieguva četras balvas, festivālam sekojis festivāls, un augusta vidū Latvijas ekspertu komisija vienbalsīgi "Straumi" izvēlēja ASV Kinoakadēmijas balvas "Oskars" nominācijai kategorijā "Labākās starptautiskās filmas balva" ("Academy Award for Best International Feature Film").

Pagājušajā nedēļā “Kultūrzīmēm” bija iespēja režisoru Gintu Zilbalodi uzrunāt tālsarunā – viņš tobrīd “Straumi” izrādīja Melburnas starptautiskajā kinofestivālā Austrālijā. Pirms avīzes nodošanas uzzinājām, ka Ginta Zilbaloža animācijas filma "Straume" ieguvusi žūrijas speciālo balvu un 15 000 Austrālijas dolāru naudas balvu.

Gints Zilbalodis.

Foto: Publicitātes

– Kā filmas vēstījumu sajūt skatītāji tik tālu no Latvijas?

G. Zilbalodis: – Liekas, labi, zāles ir diezgan pilnas, tiek uzdots daudz jautājumu.

– Kopš pavasara filmas ceļi pasaulē ir tāli, bet pie Latvijas skatītājiem tā nonāk tikai tagad …

– Latvijas pirmizrāde ir ļoti būtiska, tāpēc tai gatavojāmies ilgi. Man ir ļoti svarīgi, lai "Straumi" skatītāji varētu redzēt tieši kinoteātros, mazajos māju ekrānos šī filma zaudēs savu vērtību, īpašo attēla kvalitāti un skaņu, tik precīzi krāsas un skaņas var noķert vien kinoteātros. Filmā nav dialogu, un to varētu salīdzināt ar mūziku, kuru klausoties vajag ļauties pieredzei.

– Vai "Straumes" panākumi jūs pārsteidz?

– Viena lieta ir filmu uztaisīt, bet, lai tā nonāktu līdz skatītājam, ir nepieciešams milzīgs ceļojums un darbs, un, šķiet, mums tas izdevās. Protams, neviens nevar ietekmēt, kā kuram skatītājam patīk vai nepatīk kāda filma, panākumi ir kā liela loterija, tos nevar ne prognozēt, ne paredzēt. Atliek vien cerēt, ka izdosies uzrunāt gan dažādo festivālu kuratorus, gan recenzentus un kritiķus.

Tomēr atšķirībā no loterijas animatoriem un kino režisoriem savu darbu un tā gala rezultātu iespējams kontrolēt, tādējādi parādot to, ko tieši grib parādīt. Protams, iedomāties, kā filmu uztvers skatītāji, kontrolēt nevar, atliek vien cerēt.

"Straume" saņem īpašu žūrijas balvu Melburnas Starptautiskajā kino festivālā.

Foto: Publicitātes

Tā arī mēs – veidojot filmu, ļoti cerējām, ka to paņems Kannu kinofestivāls. Toreiz, kad pirms daudziem, proti, pieciem, gadiem filmu aizsākām veidot, tieši tas bija mūsu mērķis – darbu pabeigt tādā laikā, lai to varētu iesūtīt Kannās. Jāņem gan vērā bija arī fakts, ka festivāla žūrija animācijas filmas pieņem pavisam reti, pētījām, ka kas tāds notiek vien reizi piecos gados, tie tik tiešām bijuši ļoti īpaši gadījumi. Par laimi, "Straumi" paņēma, un tas atvēra durvis visiem nākamajiem ceļojumiem uz citiem festivāliem un kinoteātriem visā pasaulē.

– Savai iepriekšējai filmai "Projām" (2019) bijāt režisors, animators, producents, scenārija un mūzikas autors, nu iekļuvāt mutuļojošā komandā.

– Mūsu komanda tik tiešām izauga liela gan Latvijā, gan citās valstīs. Tagad lielā daļā pasaules līgumi ar izplatītājiem jau noslēgti, turklāt tie ir izplatītāji, kuri pazīstami ar sava darba kvalitāti, centību, viņi jau ar saviem agrākajiem darbiem pierādījuši, ka ar plašu mārketingu panāks, ka "Straumi" varēs redzēt iespējami daudzos kinoteātros pasaulē.

Man ir ļoti svarīgi, lai filmu cilvēki redzētu, turklāt, atkārtošos – lai to redzētu uz lielā kinoteātra ekrāna. Tiesa gan, filmu taisījām gadiem ilgi, un arī pats uz lielā ekrāna to ilgi neredzēju, skatījos vien detaļas un visā plašumā skatīju tikai kopā ar publiku pirmizrādē. Tas bija brīdis, kad varēju saprast, vai filma strādā uz skatītāju, vai iegūst rezonansi. Tas bija arī brīdis, kad filmu pilnībā pabeidzu, jo animāciju var veidot teju bezgalīgi, arvien uzlabojot un pulējot, un vien pirmizrāde ir tas konkrētais moments, pēc kura saproti, ka pienākušas darba beigas.

– Ko filmai devusi franču un beļģu piesaiste?

– Filma ir Latvijas, Francijas un Beļģijas kopražojums, bet Latvijas daļa ir lielākā un būtiskākā. Francijā un Beļģijā tika veidota tēlu animācija un skaņa, bet ne mūzika. Tēlu animācija nozīmē tēlu kustību veidošanu, performanci, līdzīgi spēlfilmā tas būtu aktiera darbs, kustības. Visu pārējo darījām Latvijā – te tapa scenārijs, vizuālie tēli, montāža, mūzika, gaismas un krāsas, arī modelēšana un vides dizains.

Filmas tapšanā partnerība ir vērtējama augstu, turklāt arī pats filmas stāsts ir par sadarbošanos un uzticēšanos, arī tādēļ citu valstu partnerus bija svarīgi piesaistīt. Daudz iemācījos arī pats, sapratu, kā to dara citviet, un turpmāk pieredzi varēšu izmantot nākamajiem projektiem.

Kadrs no Ginta Zilbaloža filmas "Straume".

Foto: Publicitātes

Mūsu sadarbība tik tiešām bija ļoti veiksmīga, to uzsveru arī tādēļ, ka dzirdēts par grūtībām, sadarbojoties ar ārzemju producentiem, reizēm viņi mēdzot teju piespiest darīt citādi, nekā iecerēts, filmu pārtaisīt un pat atlaist režisoru, kurš visu iesācis. Mūsu gadījumā nekas tāds nenotika, sadarbības producenti bija atbalstoši un uzticējās.

Jāuzsver, ka, sākot "Straumi", vēl biju diezgan jauns un nepieredzējis, būtu pat saprotami, ka man īpaši neuzticētos, turklāt līdz tam īsti komandā nebiju strādājis. Par laimi, mums paveicās.

– Modernajā mākslā, gluži kā dzīvē ap mums, bieži izjūtamas negācijas, bet dzirdēju, ka jums bijis svarīgi, lai filmā nedarbotos ļauni tēli…

– Tēli, kuriem nevar just līdzi, nav īsti interesanti. Protams, filmā notiek gan konflikti, gan strīdi, jo tas ir stāsts, ceļojums, par to, kā galvenais varonis iemācās citus pieņemt un konfliktus pārvarēt. Tāpēc bija būtiski parādīt varoņa bailes, kā tās tiek pārvarētas.

Veidojot filmu, es identificējos ar tēliem arī pats, turklāt ne vien ar galveno varoni kaķi, bet arī ar tēliem, ar kuriem viņš konfliktēja. Man svarīgi skatītājam ļaut saprast, ka pat tad, ja varoņiem ir citi skatpunkti, citas intereses, viņus var izprast un just līdzi. Turklāt – tāds "tīrs" ļaunais tēls būtu arī viendimensionāls, pat nepatiess, jo visi cilvēki, pat ar trūkumiem un problēmām, kuras jāpārvar, nemēģina būt apzināti ļauni. Man bija jāparāda šis cilvēciskums, jo katram no mums ir savs skatpunkts, tādi jau mēs esam. Turklāt stāstu, kura tēli pieļauj kļūdas, bet cenšas darīt ko labu, ir interesantāk skatīties.

– Vai šo zvēru ceļojumu plūdu pārņemtā pasaulē var salīdzināt ar Noasa šķirstu?

– Zināmas vizuālas līdzības gan ir, bet tās nebija apzinātas. Pati ideja aizsākās jau pirms daudziem gadiem, toreiz veidoju īsfilmu par kaķi, kuram bail no ūdens. Stāsts bija pašsaprotams, visiem skaidrs, ka kaķim nepatīk ūdens, un tāpēc nav vajadzīgi arī dialogi. Līdzīgi kā tagad arī īsfilmā notiekošo biju izvēlējies veidot laivā, lai šīm bailēm no ūdens vajadzētu stāties pretim arī pavisam uzskatāmi.

Veidojot šo lielo pilnmetrāžas filmu, vairāk interesējos par attiecībām, kādas kaķim ir ar pārējiem tēliem. Šoreiz būtiskākas par bailēm no ūdens bija bailes no citiem. "Straumē" risināju, kā tēli savstarpēji konfliktē, bet pēcāk viens otru atbalsta un uzticas. Savukārt laiva un plūdi ir apstāklis, fons, kas ceļotājus piespiež sadarboties, citos apstākļos šie dažādie tēli, visticamākais, pat nebūtu nonākuši kopā. Šis fons un vide, kurā izvēlējos risināt notikumus, ceļojuma vides dažādība, ļāva radīt ziņkārību, piedzīvojuma un brīnuma sajūtu. Animācijā svarīgi parādīt arī kustību, jo tā tiek veidota, nekas no attēlotā nav gadījies nejauši, it visam pamatā ir veidotāja doma. Manuprāt, rādīt ūdeni un applūdušo pasauli ir ļoti kinematogrāfiski, ļaujot skatītājam minēt, kas varētu būt noticis un kas notiks tālāk. Filmā līdz galam uz to neatbildam, ne arī izskaidrojam, dodam vien pavedienus, jo svarīgi, lai skatītājs stāstā iesaistītos un domātu līdzi, lai radītā intriga ļautu iztēloties, ka pasaule ir plašāka par kadrā redzamo.

– Iespējams, ceļojumā meklējot drošību applūdušā pasaulē, skatītājam viegli identificēties, arī domājot par globālo sasilšanu.

– Baiļu sajūta ir universāla. It kā stāsts ir par kaķi, bet viņam jūtam līdzi mēs, cilvēki, gan jauni, gan veci, no dažādām kultūrām. Iespējams, tieši tas filmai palīdzēja rast rezonansi visā pasaulē.

Filmā nav dialogu, bet tā itin kā runā pati par sevi, tāpēc papildu paskaidrojumi nav vajadzīgi, turklāt – bailes visiem ir saprotamas. Man bija svarīgi veidot filmu gan bērniem, gan arī vecākiem, pat tiem, kuriem ierasti animācija īpaši neinteresē. Esmu diezgan daudz dzirdējis runas, ka parasti animāciju neskatoties, bet nu radies darbs, kuram var just līdzi. Domāju, ka skatītāju uzrunā izmantotā kino valoda, mūsu kamera uzvedas gandrīz kā kādā dokumentālā vai spēlfilmā, caur kameras kustību dodam klātesamības sajūtu un sajūtu, ka to tur operators. Man tas likās svarīgi. Tā kā filmā nav dialogu, animācija bija ekspresīva, izmantojām visus citus iespējamos mākslinieciskos izteiksmes līdzekļus. Rezultāts ir kino, turklāt ko tādu jau nevarētu uzrakstīt, parādīt teātrī, attēlot mūzikā vien, unikālais radās, tikai izmantojot visus šos elementus kopā.

– Vai jums arī pašam ir kaķis?

– Šobrīd gan nav, bet bija agrāk, bērnībā, turklāt filmas iedvesmas avots bija arī mans suns. Ir jautāts, vai vairāk jūtos kā kaķis vai suns, un tad nākas atzīt, ka, lai gan suņi man patīk pat vairāk nekā kaķi, mana personība drīzāk tuvāka kaķim – esmu diezgan neatkarīgs.